Fiziskā veselība24.09.2021Andrejs Ērglis – Kardiologs, Latvijas Universitātes profesors. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.
Sabiedrība jāiekļauj veselīga dzīvesveida drudzī
Fiziskā veselība, mentālā veselība, izglītība, dzīves ilgums un sabiedrības ieradumi – viss ir savstarpēji saistīts. Kā veicināt veselīgu dzīvesveidu sabiedrībā un panākt, ka aktīvāk rūpējamies par savu fizisko sagatavotību? To portālam “Veselīga Latvija” stāsta kardiologs, Latvijas Universitātes profesors Andrejs Ērglis.
Nav atsevišķas fiziskās veselības, viss ir saistīts
Ja mēs skatāmies vispārīgi – kas ir universālā veselības definīcija? Tā nav viena indivīda fiziskā veselība – tā ir gan fiziska, gan arī garīga. Tā ir mūsu sabiedrības, mūsu ģimenes un mūsu tautas labklājība. Viss, kas ir saistīts ar veselību, ir saistīts arī ar izglītību, un ir pilnīgi skaidri redzamas korelācijas starp izglītību, fizisko un dažreiz arī ar mentālo veselību. Tāpat es uzskatu, ka nevar atsevišķi būt STEM (red. - Science, Technology, Engineering, Maths – no angļu val. Zinātne, Tehnoloģijas, Inženierija, Matemātika) jeb tehnisko prasmju izglītība un humanitārā izglītība – vai nu tev ir izglītība, vai nu tev nav izglītības. Ar fizisko veselību ir diezgan līdzīgi – vai nu tā ir, vai nu tās nav. No vienas puses tas ir sarežģīti, bet no otras puses tas ir ārkārtīgi vienkārši.
Ārējā vide ir milzīgs faktors, kas spēj ietekmēt mūsu fizisko veselību, ieskaitot DNS. Vide ir jebkas – kontinents, kurā dzīvojam, gaiss, kuru elpojam, sabiedrība, izglītība, uzturs, draugi, grāmatas u.t.t. Tas, ko mēs saucam par prātu un mentālo pasauli, bieži vien ir atkarīgs no fiziskā ķermeņa. Mūsu prāts grib, lai dzīvojam veselīgi, sportojam, esam vingri, slaidi, skaisti. Bet – ja mēs dzīvojam neveselīgi, mūsu prātam nākas to akceptēt un pieņemt, bet tas diemžēl nepalīdz justies labāk. Un – jo neveselāks ir mūsu ķermenis, jo mēs tajā sliktāk jūtamies. Sanāk tāds riņķa dancis pašam ar sevi.
Dažādos vecumos – dažāds skatījums uz fizisko veselību
Cilvēkiem dažādās vecuma grupās ir atšķirīgs skats uz fizisko veselību. Katram tā veselība ir cita, katrai desmitgadei ir savas veselības prasības, savas fiziskās un mentālās veselības prasības. Ir svarīgi par šo runāt un to apzināties, lai mēs nodotu uzdevumu politiķiem domāt nedaudz citādi. Ir jārunā par veselību un izglītību – kā mēs varam nodrošināt gan fizisko, gan mentālo veselību šodien un ilgtermiņā. Jau samērā drīz liels izaicinājums būs tas, kā 18, 30 un 40 gadus veci cilvēki sadarbosies ar cilvēkiem, kuriem ir 100 vai pat 120. Mums ir jādomā par to, kā mēs, uzlabojot 20 gadus jauna cilvēka veselību, uzturēsim viņu veselu arī 75 un 90 gados. Mums ir jādzīvo tā, lai pirmās operācijas būtu 75 gadu vecumā. Ja pirmās operācijas ir 75 gadu vecumā, tad 105 gadu vecumā jūs varat cerēt uz to, ko visi tik ļoti grib, – uz to “ķeizara nāvi”.
Sportam un veselībai ir jākļūst par absolūtu normu
Normāls cilvēks ir slinks, un tas ir normāli. Taču tajā pašā laikā mums ir jāaudzina zināms pašlepnums un pašcieņa. Spilgts piemērs ir Islande, kur cilvēki ļoti daudz lietoja alkoholu. Un ko viņi valstiski izdarīja? Viņi transformēja vienu atkarību otrā, veicinot sporta pieejamību visās vecuma grupās, tā alkohola atkarību transformējot atkarībā no fiziskām aktivitātēm, sportošanas. No viesošanās Islandē 2000. gadā atceros milzīgu sporta zāli, kuras priekšā stāvēja simtiem velosipēdu, bet zālē visi sportoja. Līdzīgs piemērs ir arī Zviedrija, kur Stokholmas iedzīvotājus infarkts skar tikai 2% gadījumu. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka visi sporto. Tur ir redzama iekļaujošā sabiedrība, kur sabiedrības spiediens uz sportošanu ir nemanāms. Tā ir maigā vara. Vajag sevi piespiest dienā noiet tos septiņus kilometrus, tas nav daudz. Tālāk par sportu mēs varam runāt ļoti dziļi, bet sākam ar vienkāršām lietām. Mums ir jāizmanto mūsdienu iespējas – tiešsaistes lekcijas, visi tie pulksteņi, kuros var redzēt sirds ritmu, asinsspiedienu, miegu. Svarīgs ir mazo muskuļu treniņš, kas nosaka mūsu vingrumu. Tie ir tie muskuļi, kurus varam vingrināt mājās un kur nekādu īpašu aprīkojumu nevajag. Tagad ir tik daudz aplikāciju, interneta avotu, kas palīdz uzturēt to vienkāršo bāzi. Katra paša atbildība ir ārkārtīgi svarīga! Mēs, ārsti, savā darbā esam redzējuši tik daudz likteņu, kuri, patiesību sakot, varēja būt pavisam citādi, ja tikai būtu darītas pavisam vienkāršas lietas.
Viss sākas bērnībā
Vislielākais izaicinājums dzīvē ir mācīties mācīt. Arī bērnu fizisko aktivitāšu segmentā. Mums ir jāmāca bērnam tas, ka viņam ir jāsporto. Līdzīgi kā mēs bērnam mācām tīrīt zobus un to, kas ir higiēna. Ir jāpanāk, lai visi bērni sportotu. Piedevām mums ir jāpanāk, lai visi bērni sportotu ar prieku. Tā nav viegla lieta, bet mums ir piemēri, no kuriem mācīties. Piemēram, Ģirts Mihelsons, kurš ir futbola kluba “Meta” treneris un vadītājs. Es viņu vienkārši apbrīnoju, jo viņš trenē un iedvesmo mazus bērnus. Es pats ar lielu prieku vedu savu mazdēlu uz treniņu no rīta, jo es tur varu dabūt kaifu. Tur es redzu, ka mazie bērniņi, arī meitenes ar bizēm, kustības prieku iegūst ar spēles palīdzību. Tad, protams, parādās jautājums – kā mēs veidojam sabiedrību? Piemēram, sporta skolās Šveicē un arī citur nav bērnu reitinga. Tur nesalīdzina, kurš ir pirmais, kurš otrais. Galvenais – iegūt spēles kaifu. Tā netiek radīts riebums pret sportu. Taču tajā pašā laikā tiek iemācīts nedaudz sacensties – prast uzvarēt un zaudēt. Ja mēs iemācītos gan uzvarēt, gan zaudēt, arī mūsu politika būtu desmit reizes labāka. Tas ir īstais veids sabiedrības ceļam uz veselību.
Protams, sportu un veselīgu dzīvesveidu vajag arī pieaugušajiem, tikai šeit ir neliela problēma… Ilustrējošs dzīves joks – manā mājā vislabākais ēdiens tiek gatavots sunim. Kad es jautāju, kāpēc sunim, nevis man, atbilde ir, ka es pats varu sev uztaisīt, bet suns nevar. Nu, lūk, tā ir atšķirība arī starp pieaugušajiem un bērniem. Pieaugušais pats var par sevi padomāt, padarboties, motivēt sevi sportam, bet bērns nezina, kas un kā viņam ir jādara. Bērns uz tā ceļa ir jāuzved, un bērnam ir jāpalīdz veidoties tādam, lai viņu varētu kopēt viņa bērni tad, kad viņš būs pieaugušais. Protams, bērnos un viņiem pieejamajās aktivitātēs ir jāiegulda nauda. Es saprotu – valsts nevar pilnīgi visu nomaksāt, bet mums bērnu sports un iespējas fiziskajām aktivitātēm ir jāpadara iekļaujošas valstiskā līmenī. Mums ir jātiek līdz bērnam vai nu caur vecāku sirdīm, vai arī caur sabiedrību. Bet sabiedrība savukārt ir jāiekļauj veselīga dzīvesveida drudzī, un jāsāk tas ir ar bērniem!
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
