Mentālā veselība26.05.2021Dr. Artūrs Miksons – Ārsts-psihologs. RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docētājs.
Kādas kļūdas nepieļaut rūpēs par bērna mentālo veselību?
Ģimene ir tā, kas galvenokārt rada un nosaka bērna apkārtējo vidi, gan ikdienā audzinot bērnu mājās, gan arī izvēloties mācību iestādes, kurās bērns apgūs izglītību un pavadīs savu laiku, pirms viņš pats ir tiesīgs pieņemt lēmumus par labu savai videi. Bērna primārais uzdevums ir izprast un iepazīt pasauli sev apkārt. Kā vecāki var parūpēties par bērnam labvēlīgu vidi un mentālo veselību? Par bērnu un jauniešu uzvedību un audzināšanu vērtīgos ieteikumos dalās psihoterapeits Artūrs Miksons.
Neatkarīgi no tā, vai ikdienas audzināšanā iesaistās ģimene, kas sastāv no abiem vecākiem, vecvecākiem, krustvecākiem vai citiem radiem, šiem cilvēkiem ir izšķiroša loma bērna mentālās veselības attīstībā. Ģimene ir vide, kurā atvasei jājūtas droši un kurā tai būtu iespēja attīstīt savas fiziskās un emocionālās spējas, taču nereti notiek pretēji – attīstība tiek tīši vai netīši kavēta, sliktākajā gadījumā – bērns tiek pazemots emocionālā, fiziskā vai seksuālā vardarbībā. Bērna mentālā veselība ir stipri atkarīga no tā, kādā emocionālā stāvoklī atrodas vecāki – vai viņi ir depresīvi, nomākti, bažīgi par visu, agresīvi vai arī patiesi laimīgi un dzīvesprieka pilni. Mēģinot izprast pasauli, bērns vidi izjūt caur sevi, tāpēc, ja pasauli ikdienā viņš redz agresīvu un negācijām pilnu, visticamāk, viņš pats arī būs tāds. Retāk ir sastopami izņēmumi - viņš apkārtējās vides iespaidā nevēlas būt daļa no tās, tādējādi kompensējot to ar pretstatu uzvedībā un domāšanā turpmākajā dzīvē. Ir svarīgi piedomāt, kādi uzvedības modeļi ir viņa ikdienas redzeslokā, īpaši šobrīd, kad atvases un vecāki lielāko dienas daļu ir spiesti pavadīt mājās.
Rosināt izpratni par bērna mentālo veselību un nebaidīties meklēt atbildes
Lai labāk spētu parūpēties par bērna emocionālo veselību, būtu vērtīgi apgūt literatūru par to, kas raksturīgs katram vecuma posmam, kādi ir uzvedības modeļi, to iezīmes, adaptācijas norise, un izprast, kā rīkoties katrā situācijā. Piemēram, pusaudžu gados jauniešiem ir vēl nenobriedusi psihe, grūtības pārvaldīt impulsus, arī informācijas apstrāde norit citādāk. Ir milzum daudz neskaidrību par savu identitāti, seksualitāti un iekšējas pretrunas, par ko ir neērti runāt ar vecākiem un kas rada nepazīstamas un piesātinātas sajūtas. Vien retais zina par šādiem faktiem, izprot tos un ņem vērā, audzinot jaunieti. Mēdz būt gadījumi, kas bērns aug attīstību veicinošā un veselīgā vidē, taču viņam joprojām ir grūtības tikt galā ar sajūtām. Tad par iemeslu varētu būt bērna emocionālās veselības un kognitīvie traucējumi.
Vecākiem bieži vien ir šaubas par to, kā rīkoties kādās konkrētās situācijās. No tā nevajag baidīties, ikviens var kļūdīties, arī vecāki.
Svarīga ir vēlme izprast un iedziļināties, risināt nevis sekas, bet gan cēloņus, kā arī veicināt veselīgu pieeju bērna attīstībai.
Vecākiem ļoti vērtīgi ir veicināt savu izpratni par to, ka bērna emocijas un uzvedība ir kombinācija starp raksturīgākajām vecuma posma iezīmēm un dinamiku, kas radīta ģimenē. Tāpēc, lai atbalstītu savu atvasi, ir svarīgi novērtēt, vai konkrētā vide un dinamika ir labvēlīga un sniedz bērnam iespēju attīstīt personīgo izaugsmi.
Uzticība un atvērta komunikācija ir atslēga
Patiesībā bērni diezgan bieži izjūt vēlmi dalīties ar jūtām, taču nereti, paužot savas sajūtas, tiek vainoti, ka jūtas nepareizi, un tiek pārliecināti par pretējo, tādējādi neapzināti nostādot viņus realitātes un emociju dilemmā. Šādās situācijās ir svarīgi būt saprotošam, nepārliecināt par pretējo un neatteikt palīdzību. Parasti problēma, ka bērns nespēj dalīties ar savām iekšējām sajūtām, meklējama vecāku reakcijā. Tieši pretreakcija ir tā, kas viņam rada komunikācijas grūtības, – viņš nejūtas ērti izteikties, ir satraukts, nerunā, sevišķi, ja vecāki izturas vienaldzīgi vai noraidoši. Šādos brīžos vecākiem ir svarīgi saprast, cik būtiska ir komunikācija ar atvasi. “Vai viņš mēģināja par to runāt, bet mēs viņu nedzirdējām?” ir jautājums, kas vecākiem būtu jāuzdod pašiem sev, lai izprastu, ka, iespējams, cēlonis slēpjas nevis bērnā, bet gan viņos pašos. Ja rodas sajūta, ka cēlonis šādām sajūtām ir cits, un tas rezultējas negatīvi (slikti vērtējumi skolā, kavēšana, slimošana, personības izmaiņas u.c.), to ir jāmēģina risināt. Nav nepieciešams mākslīgi radīt ideju, ka vienmēr jābūt pozitīvam, taču nevajag arī kaunināt, baidīt vai vainot. Tas ne tikai ir neefektīvi, bet arī rada nedrošību, kaunu, mazina uzticību, apspiež sajūtas un rada grūtības uzņemties atbildību. Mēdz būt arī tā, ka atvase apņemas darīt daudz tikai tāpēc, lai nejustos vainīga.
Kaunināšana, agresija un draudi bērnu ieved kompleksos un iedragā pārliecību saviem spēkiem, tāpēc bieži novērojams, ka tie, kas pakļauti šādai emocionālajai vardarbībai, izmisīgi cenšas būt “labi” citu acīs, lai izvairītos no nepatīkamās pieredzes.
Diemžēl no tās ļoti cieš cilvēka psihe, kas var atstāt būtiskas sekas arī nākotnē.
Bērnam pusaudža gados ir svarīga socializēšanās, iesaiste aktivitātēs, jo viņš joprojām turpina iepazīt sevi un vidi sev apkārt. Lai arī šobrīd sakarā ar valstī noteiktajiem ierobežojumiem tas ir grūtāk, komunikācija ar draugiem un vienaudžiem ir ļoti būtiska mentālās veselības sekmēšanā. Bērnam pieaugot radīsies aizvien lielāka vēlme būt patstāvīgam un pieņemt savus lēmumus, kā arī vairāk draugu, kas aicinās iesaistīties aktivitātēs un doties ārpus mājas. Šādās situācijās nevajadzētu atvasei izrādīt neuzticību vai kategoriski aizliegt tikties. Jācenšas domāt objektīvi un jāpieiet situācijai racionāli. Katra vecāka dzīvē pienāk brīdis, kad bērns ir jāpalaiž, ir jāsāk uzticēties, jāļauj bērnam būt patstāvīgam. Nereti sanāk, ka problēma slēpjas nevis tajā, ka bērns vēlas ko darīt, tādējādi gūstot pieredzi, iepazīstot cilvēkus, citu vidi, bet gan pašā pieaugušajā, kam radušies aizspriedumi, trauksme un ir grūtības ar sevi. Bērns ir tas, kurš to izjūt visvairāk.
Kur vērsties pēc palīdzības?
Nereti vēršanās pēc palīdzības ir uzskatāma par nosodāmu. Kā pareizāk rīkoties grūtībās? Nepakļauties citu spiedienam, vadīties pēc sajūtām un izsvērt to, kas šķiet piemērotāks. Jebkurš ārsts, arī psihoterapeits, ikdienā saskaras ar dažādiem cilvēkiem. Cilvēkiem mēdz būt neērti ar savu problēmu vērsties pie speciālista, taču patiesībā tas ir normāli. Protams, bieži ir neērti runāt par lietām un situācijām, kas ir nomācošas. Dalīšanās ar savām dziļākajām pārdomām un emocijām ir ļoti intīms un uz uzticību balstīts process, kas potenciāli var izraisīt neveiklumu, un tas ir pilnībā pieņemami, ka kāda daļa cilvēku jutīsies neveikli. Ir svarīgi atcerēties, ka vēršanās pēc palīdzības ir normāla un par to noteikti nebūtu jākaunas vai jāizjūt nosodījums. Galu galā – neviens cilvēks nav vienīgais ar šādu problēmu, tās ir iespējams risināt!
Vieta, kur vērsties pēc palīdzības un kur speciālisti sniedz palīdzību bērniem un viņu vecākiem, ir bērnu un jauniešu krīzes centri, piemēram, Pusaudžu resursu centrs. Vecāki var smelties vērtīgu informāciju un palīdzību sociālajos tīklos. Ir vairākas Facebook grupas, kurās iespējams dalīties pieredzē, kā arī jautāt pēc padoma. Tiesa, ir svarīgi saglabāt līdzsvaru, pilnībā neietekmējoties no tur rakstītā, bet kritiski izvērtējot saturu, ieklausoties sevī un tajā, kas, šķiet, varētu palīdzēt tieši tev. Ja grūtības sagādā palīdzības lūgšana, daudz informācijas par to, kā rīkoties, ir iespējams atrast arī sociālajos tīklos, meklējot speciālistu ieteikumus Instagram un Facebook. Kā piemēru varu minēt Madaras Pauzeres Instagram kontu “Izaugt mīlestībā”, kur vecāki var atrast komentārus, ieteikumus, lekcijas no speciālistiem par bērnu audzināšanu un psiholoģiju. Taču arī meklēt ārstu vai speciālistu, kam uzticaties un kurš nevaino, bet palīdz risināt situāciju, būs solis pretī labākai dzīvei.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
