Mentālā veselība28.05.2021MSc Psych. Nils Sakss Konstantinovs – Pusaudžu psihoterapeits, Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs.
Bērnu un pusaudžu psihiskā veselība
Mentālās veselības problēmas mūsdienu straujajā un mainīgajā vidē kļūst par ļoti aktuālu tematu ne tikai pieaugušo, bet arī bērnu un jauniešu vidū. Pasaules Veselības organizācijas sniegtie dati liecina, ka katrs ceturtais bērns un jaunietis Eiropā regulāri izjūt trauksmi, aizkaitinājumu, nervozitāti, stresu vai grūtības aizmigt, un kopš 2014. gada šie skaitļi turpina pieaugt.* Bērna un pusaudža gadi ir kritiski mentālajai veselībai un kopējai labklājībai. Pusaudžu resursa centra dibinātājs, kā arī Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs skaidro, ka šis vecuma posms ir ne tikai pārmaiņu un emociju pilns, bet arī nozīmīgs cilvēka attīstībai. Kā rīkoties, un kādi ir risinājumi cīņā ar mentālās veselības traucējumiem? Kas tos izraisa, un kādas sekas šīs negatīvās sajūtas un emocijas var radīt?
“Sarkanie karogi”, kas liecina par traucējumiem bērna un jaunieša emocionālajā stāvoklī
Pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem grūtības var sagādāt komunikācija un lēnāka attīstība. Redzot, ka citi vienaudži attīstās straujāk, šajā vecuma posmā nereti ir novērojama tendence uz nomāktību. Tas savukārt var radīt problēmas komunicēt ar skolas biedriem un citiem līdzcilvēkiem. Kad bērns uzsāk bērnudārza un skolas gaitas, nereti nākas saskarties ar situācijām, kad ļoti gribas traucēt apkārtējiem, piemēram, bērnudārzā tas var izpausties klaigājot, kožot, vārtoties pa zemi, raudot vai pat sitot. Otra svarīga lieta ir saistīta ar piesātinātām emocijām, kuras rada trauksmainību, nervozitāti un stresu, piemēram, dzejoļa skaitīšana klases priekšā. Visas šīs problēmas ir saistītas ar iekšējiem stāvokļiem. Lielā mērā tas ir normāli, – iekšējās sajūtas mums vienmēr izraisa zināmas problēmas, tomēr ir bērni un pusaudži, kuriem tās ir ļoti izteiktas.
Protams, ir jāatceras, ka ne vienmēr stresa situācijas un dusmas ir indikators mentālās veselības problēmām. Ir jāspēj atšķirt situācijas un interesēties, kāpēc tiek izjustas kādas noteiktas emocijas. Piemēram, ja bērns vienkārši uztraucas par prezentāciju klases priekšā, tas ir pilnīgi normāli, un tam tā būtu jābūt.
Stress ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa, kas ļauj mums augt, attīstīties un iemāca pārdzīvot visdažādākās dzīves situācijas.
Problēmas sākas, ja stress sāk ietekmēt to, ko es saucu par funkcionēšanu, t.i. iet uz skolu, veidot attiecības ar cilvēkiem, saprasties ar pieaugušajiem, nodarboties ar hobiju un lietām, kas patīk, veidot draudzību, pienācīgi gulēt un ēst, kā arī nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Šīs ir lietas, kas pārmaiņu vecumā ir svarīgākās. Ja viņš šajās sfērās funkcionē labi, taču reizēm “ne tā” jūtas un “ne tā” uzvedas, par to nebūtu vērts uztraukties.
Indikatori, kas liecina par problēmām bērna emocionālajā pasaulē, bieži ir grūti pamanāmi, jo lielā skaitā gadījumu viņš pats tos nemaz nepamana vai nesaprot, kāpēc šādas sajūtas tiek piedzīvotas. Respektīvi – es saprotu, ka slikti jūtos, taču nesaprotu, kas ar mani notiek. Šīs izmaiņas visbiežāk konstatē tuvākie līdzcilvēki, t.i. ģimene, radinieki, draugi, skolotāji vai jebkurš cits cilvēks, ar kuru izveidojusies komunikācija ikdienā.
Neskatoties uz to, visbiežāk šīs izmaiņas tomēr pamanīs vienaudži. Skolotāji savukārt sāks ievērot netipiskas sekmes vai mācību stundu regulāru kavēšanu. Ģimenē atvases emocionālos pārdzīvojumus var izjust, ja tiek novērotas krasas uzvedības maiņas. Piemēram, ja iepriekš cilvēks bijis ļoti organizēts un kārtīgs, tagad istaba ir pārvērtusies haosā. Ja iepriekš savstarpējā komunikācija ir bijusi veiksmīga, tagad jaunietis distancējas un nevēlas runāt vai tieši pretēji - iniciē konflikta situācijas un asi vai jūtīgi reaģē uz dažādiem notikumiem.
Ja runājam par ieteikumiem, kuri palīdzētu dibināt veiksmīgu saskarsmi, varu teikt, ka realitātē bērni nemaz nav tik atšķirīgi – kas iedarbosies uz emocionālāku cilvēku, ļoti iespējams, strādās arī uz citiem. Es nekad neesmu bijis visu šo “drīkst - nedrīkst” sarakstu atbalstītājs, kas nosaka, ko var teikt cilvēkam ar depresijas pazīmēm un ko ne. Tas uzliek trauksmi, kas veicina sajūtu, ka labāk vispār neko nevajag teikt. Es domāju, ka neatkarīgi no situācijas pret bērniem un pusaudžiem ir jāizturas saudzīgi, ar cieņu, nepazemojot un uzklausot viņa vajadzības.
Ir absolūti nepieciešams saglabāt pieaugušā pozīciju – neļauties pusaudža provokācijām un aizvainojumiem. Respektīvi, ir svarīgi saprast, ka tas ir kāds, pret kuru jāizturas cieņpilni un iejūtīgi, no otras puses, ka tas ir cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība tikt noliktam uz pareizajām sliedēm, jo viņš pats to vēl nespēj izdarīt. Tas var izpausties, palīdzot strukturēt jaunieša dienas režīmu, tostarp palīdzēt regulēt viņa emocijas. Nevajag uzreiz ķerties pie galējiem risinājumiem, vedot atvasi pie ārstiem un speciālistiem. Ir būtiski novērtēt vidi, kurā bērns uzturas, un izvērtēt, vai tā ir viņam piemērota un veselīga.
Atbalsta plecs: kā rosināt spēju dalīties ar grūtībām, un kur vērsties pēc palīdzības?
Tas ir ļoti atkarīgs no indivīda un speciālista. Ir gadījumi, kad neatkarīgi no speciālista komunikācijas pieejas bērns būs noslēdzies un nerunās. Tad ir jāmeklē alternatīvas, varbūt jāmaina vide vai speciālists, varbūt jādod praktiski uzdevumi, ar kuru palīdzību var izprast radušās problēmas. Šādi gadījumi, protams, ir retāk, jo bērni vairāk vai mazāk runā un dalās ļoti labi, taču tas notiek tikai tad, ja viņi tiek uzklausīti atbilstoši.
Pēc savas pieredzes varu teikt, ka bērni dalīsies savās sajūtās, ja jutīsies komfortabli un ja speciālists spēs veiksmīgi izveidot saikni un radīt drošu vidi.
Tad vērā ņemams faktors, kas ietekmē spēju dalīties ar sajūtām, ir tas, no kurienes viņš nāk un kā pavada savu ikdienu.
Es uzskatu, ka gadījumos, kad nepieciešama palīdzība, vislielākais atbalsta plecs ir ģimene, skolotāji un vienaudži. Taču šeit jāmin, ka nozīmīga daļa Latvijas sabiedrības nav pārāk zinoša mentālās veselības jautājumos, kā arī nespēj sniegt pietiekamu iejūtīgumu un sapratni. Tieši šis atbalsts ir visiztrūkstošākais. Tas parādās arī “mobinga” statistikā. Manuprāt, speciālistam ir bezjēdzīgi risināt problēmu, ja, aizejot uz skolu, bērns tāpat jūtas pazemots, apdraudēts vai bez jebkāda atbalsta mehānisma. Latvijas sabiedrībai lieliem soļiem ir jādodas pretī jaunākam skatam uz dzīvi un jāizglīto sevi jautājumos, kuri ir svarīgi mums kā kopienai. Ja sabiedrībā nemainīsies priekšstats, ka pazemošana un izsmiešana, piemēram, “mobings” ir norma, tad palīdzība bērniem un jauniešiem būs vajadzīga aizvien vairāk, kas kopējo situāciju neuzlabos.
Tagad psihologa konsultācijas pieejamas dažādās formās – gan klātienē, gan tiešsaistē. Protams, kaut kādai daļai tas būs ļoti vērtīgi, tomēr bieži reģionos dzīvojošās ģimenes to nevar atļauties. Svarīgs faktors ir arī tas, ka ne vienmēr šī viena terapijas stunda palīdzēs tiem, kas dzīvo, ikdienā uzturoties toksiskā vidē, kā arī nemitīgi ir pakļauti stresam un pārdzīvojumiem. Šī konsultācija nemainīs vidi, kurā viņš dzīvo, un skolu, kurā mācās. Tāpēc es uzskatu, ka primāri šai palīdzībai jābalstās uz vietu, kurā bērns dzīvo, un tikai pēc tam klāt var likt dažādas konsultācijas klātienē vai tiešsaistē. Pusaudžu vecumā nav vienas konkrētas problēmas, pusaudžu vecumā tā ir dzīve, ar kuru jātiek galā. Terapija un speciālistu konsultācijas ir daļa no problēmas risināšanas, taču vairumā gadījumu tā var nebūt svarīgākā, lai problēma tiktu atrisināta.
* Pasaules Veselības organizācija, 2018, “Pusaudžu mentālā veselība Eiropas reģionā”, https://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0005/383891/adolescent-mh-fs-eng.pdf
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
