Mentālā veselība11.10.2021Dr.psych. Maruta Freimane-Brēdemane – Dr. psych, kognitīvi biheiviorālā terapeite un Psiholoģijas un KBT centra Intellego vadītāja
Vientulība – ne tikai nomācoša, bet arī kaitīga veselībai
Pēdējos desmit gadus pasaulē aktīvi runā par vientulības epidēmiju. Lai arī vientulība ir eksistējusi vienmēr, mūsdienās šis ir kļuvis par izteikti aktuālu jautājumu, ko vēl vairāk paspilgtina Covid-19 pandēmija un noteiktie ierobežojumi. Lai arī vientulība vienmēr ir bijusi daļa no tā, ko nozīmē būt cilvēkam, tīri fizioloģiski cilvēkam ir vajadzīgas attiecības, fizisks kontakts ar citiem cilvēkiem, lai justos labi.
Vientulības definīcija sevī iekļauj divus svarīgus elementus – jēgpilna, tuva kontakta trūkums ar citiem cilvēkiem un uztvertā kontakta trūkums. Vientulības sajūta ir dabiska organisma reakcija līdzīgi kā gadījumos, ja nav ēdiena, rodas bada sajūta vai ja savainojamies, - sāpes. Ja mums pietrūkst attiecību ar citiem cilvēkiem, smadzenes reaģē ar vientulības sajūtu.
Vientulības epidēmijas radītās sekas ir cieši saistītas gan ar mentālo, gan fizisko veselību. Pētījumos ir pierādīts, ka vientulība ir saistīta ar smagām saslimšanām daudz lielākā mērā nekā liekais svars, pastiprināta alkohola lietošana, nopietna smēķēšana. Pat, ja sākotnēji nav manāmu seku, ilgstoša vientulība rada hronisku stresu, kas būtiski kaitē veselībai un var ietekmēt jebkuru orgānu sistēmu.
Kontakts ar citiem kā pamata nepieciešamība
Vientulības pieredze ir grūta un sāpīga, tāpēc organisms mūs virza uz to, lai mēs meklētu kontaktus, taču nereti tā vietā cilvēki vēl vairāk noslēdzas. Tad, kad piedzīvojam stresu, organisms cenšas izdzīvot, aktivizējot tipiskas stresa reakcijas - dusmas, uzbrukumu, bēgšanu, izvairīšanos, un, kad mūsu organismā ir šādas reakcijas, mums ir ļoti grūti draudzēties un veidot ciešas, tuvas attiecības.
Pašlaik savstarpējo attiecību un kontaktu veidošana mums ir vajadzīga vairāk nekā jebkad. Lai arī vienam no otra ir jāizolējas fiziski, mums nevajadzētu aizmirst par vienotības sajušanu un sociālu kontaktu. Covid-19 pandēmija ir vairumam cilvēku izraisījusi gan stresu, gan vientulību, jo ārēji sajūtam uzbrukumu. Lai arī “uzbrucējs” ir slimība, ar kuru cīnās visa pasaule, tās radītais stress veicina polarizāciju un vēršanos vienam pret otru. Tā vietā mums ir jāiemācās izjust līdzjūtību gan pret sevi, gan citiem.
Kā rodas vientulība?
Nereti vientulība rodas, ja cilvēkam pietrūkst sociālo prasmju un prasmju veidot attiecības. Latvijā tas ir mazāk izteikti, bet citviet pasaulē tas ir visai izplatīti tieši intīmu attiecību veidošanā. Tāpat arī sociālā trauksme, ko teju ikviens kādos dzīves brīžos piedzīvojam pirms publiskas uzstāšanās, sarunājoties ar autoritāti un citos gadījumos. Arī tas var būt šķērslis attiecību veidošanai.
Gadījumi, kad jūtamies vientuļi starp cilvēkiem, ir saistīti ar to, ka jūtamies vientuļi paši ar sevi. Citiem šādi cilvēki ārēji var šķist komunikabli un aktīvi, bet, ja neesam paši sevi pieņēmuši, mēs nespējam sajust vienotību ar citiem. “Es neticu, ka mani var mīlēt tāpat vien, ka mani var pieņemt tāpat vien, jo es pats sevi nepieņemu.”
Tam seko virkne ideju, kas būtu jādara, lai būtu gana labs citiem, - jāstrādā visvairāk, jāpelna vairāk, jāizpatīk citiem. Bet lieta tāda, ka, to darot, cilvēks patiesībā attālinās no sava mērķa, jo ir pārliecināts, ka citi cilvēki viņu novērtē tikai tāpēc, ka ir daudz ieguldījis un pie tā strādājis. Rezultātā rodas nespēja izjust pieņemšanu.
Līdzīgu fenomenu varam novērot sociālajos tīklos, - ikviens no mums vēlas būt pieņemts un piederēt kādai grupai. Ja cilvēks netic, ka ir mīlestības vērts, ka viņu var pieņemt, tad kaut kas ir jādara - jāliek bildes, jāgaida “patīk” reakcijas, kas kalpo kā pierādījums, ka “es esmu foršs”. Tas strādā, bet īslaicīgi. Piederību bieži meklē, cenšoties izpatikt citiem, bet beigu beigās cilvēks nav viņš pats un ieslīgst vēl dziļākā vientulībā, jo nesaka, ko domā, nav atklāts par to, kā patiesībā jūtas.
Realitātes pieņemšana - svarīgs priekšnoteikums
Patiess kontakts ar citiem nav iespējams bez dalīšanās savās sāpēs un ievainojamībā. To nevar izveidot, kamēr būvējam aizsardzības sienas un mēģinām izlikties stiprāki, vienlaikus otram uzbrūkot. Mēs iekšēji jūtamies labāk, kad varam bļaut, apsūdzēt, dusmoties, vainot, nekā tad, ja mums ir jāsastopas ar savām bailēm, bezspēcības sajūtu. Bieži dusmas nāk palīgā, kad jūtamies bezspēcīgi un ievainojami, - tā ir realitāte vairākās ģimenēs un attiecībās. Ja ir stress, ko nevaram kontrolēt, tas jebkuram ir mokoši un nereti noved pie bezpalīdzības sajūtas. Tāpēc pieņemšana ir centrālā lieta, domājot gan pašiem par sevi, gan par otru cilvēku. Ir jāpieņem jebkura situācija, - ja ir slikti, tad ir slikti. Mēģinot slēpties no patiesības, mēs nepadarām situāciju labāku.
Kad citi jūtas slikti, mums gribas palīdzēt, mierināt, teikt, ka viss būs labi. Patiesībā tas, kas būtu vajadzīgs, ir pieiet šim cilvēkam klāt un apsēsties blakus, iedziļināties. Tas prasa drosmi - pieņemt, ka ir grūti un sāpīgi. Ja izliekamies, ka šīs situācijas nav, no tā nekas nemainās.
Vispirms attiecības pašam ar sevi, pēc tam ar pārējiem
Būšana vienatnē mums ir ļoti vajadzīga, bet, neskatoties uz to, mēs bieži darām visu, lai ne mirkli nebūtu vienatnē. Ir jāapzinās, ka vienīgais cilvēks, ar kuru mums būs jābūt kopā visu mūžu, esam mēs paši. Lai justu piepildījumu attiecībās ar citiem, vispirms ir jāveido attiecības ar sevi. Ir jāmēģina attiekties pret sevi kā pret mīļu draugu. Tas bieži nenāk viegli, jo sevi lamājam, kritizējam, kas atšķiras no tā, kā mēs runātu ar sev mīļu cilvēku. Ir jābūt līdzjūtībai pret sevi – jāpieņem, ka esmu cilvēks un ka man sāp. Tās ir gūtas emocijas, un tas nav viegli, taču, ja spēju ar sevi runāt līdzjūtīgā veidā, tad spēju izjust vienotību un līdzjūtību pret citiem cilvēkiem.
Kā tikt galā ar vientulību?
Lai pilnveidotu sociālās prasmes un tiktu galā ar sociālo trauksmi, ir jādara vairāk to, no kā ir bail, jātrenējas un jāpaplašina komunikācijas loks. Ir jāsaprot, kādas ir attiecības pašam ar sevi - vai spēju sevi saprast, pieņemt un izturēties līdzjūtīgi. Kad jūtaties slikti, iedomājieties, ka jums kāds mīļš cilvēks būtu šajā situācijā, – ko jūs viņam teiktu, kā jūs ar viņu runātu? Jāmēģina šo vērst pret sevi un runāt kā ar labāko draugu.
Iedomas, ka mums pašiem ar visu jātiek galā, nodara lielu ļaunumu. Ja salaužam kāju, mēs nemēģinām izlikties, ka tā nav, bet gan meklējam palīdzību pie ārsta. Līdzīgi ar vientulību un nespēju tikt galā ar sevi un savām emocijām, – nav jākaunas vai jābaidās meklēt palīdzību pie speciālista. Ņemot vērā pasaules šī brīža situāciju, uzskatu, ka šāda palīdzība noderētu ikvienam no mums.
Bieži vien vientulību citos var pamanīt, piemēram, ja cilvēks jūtas nomākts, taču ir gadījumi, kad pamanīšana prasa sarunu: ne tikai pajautāt - “kā tev iet”, bet būt gatavam dzirdēt un dot laiku. Cilvēkiem, kas mums ir svarīgi, laiks ir lielākā dāvana, ko varam sniegt. Dot laiku pa īstam klausīties, nemesties risināt, bet pa īstam būt. Tas ir tas, kas ir visvairāk vajadzīgs.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
