Mentālā veselība21.04.2022Kaspars Vendelis – Lektors, performances treneris komandām un individuāli, veselības komunikators un autors, biohakeris
Rast harmoniju ķermenī un prātā
Ikdienas dzīvē ir ārkārtīgi svarīgi rast harmoniju apkārt notiekošajos procesos, - gan ķermenī un prātā, gan attiecībās ar tuvākajiem un citās dzīves situācijās. Taču, kā rast harmoniju brīžos, kad viss šķietami brūk un mainās? Kā spēt organismā saražot enerģiju un prast to arī pietiekami iztērēt? Stāsta lektors, performances treneris komandām un individuāli, veselības komunikators un autors, biohakeris Kaspars Vendelis.
Meklēt izeju, nevis ieslīgt atkarībās
Dzīvojot ikdienas ritmā, cilvēki bieži mēdz ieslīgt pašpārmetumos - par lietām, ko apēduši; lietām, ko nav izdarījuši, taču tas ir ļoti toksiski. Ja cilvēks ikdienā neēd saldumus, nelieto cukuru, un pēkšņi ir apēdis kādu cukurotu ēdienu un sāk sevi par to šaustīt, no šīs vainas sajūtas ir jāspēj maksimāli ātri atbrīvoties. Cilvēkam ir jāsaprot, ka tajā brīdī cukurs, visticamāk, ir kalpojis kā veids, lai atgrieztu sevī harmoniju. Kad harmonija organismā ir izjaukta, nervu sistēma sāk meklēt veidus, kā to atjaunot. Cukurs, alkohols, narkotikas, azartspēles – tie visi ir nosacīti pašregulācijas mehānismi. Problēma ir tajā, ka kaut kādā mērā arī alkohols darbojas. Neviens nav alkoholiķis tikai tāpēc, ka viņam sašķitis, ka dzīvē kaut kā pietrūkst. Visticamāk, šiem cilvēkiem dzīvē ir bijis kāds smags periods, un tajā mirklī alkohols viņiem vienkārši ļāvis justies labāk. Pieļauju, ka liela daļa zina Mariannas Feitfulas slaveno teicienu: “Heroīns izglāba man dzīvību!” Mēs neslavējam heroīnu, stāsts ir par to, ka heroīns šī cilvēka dzīvē bijis tādēļ, ka kaut kas ļoti sāpējis. Taču šie pašregulācijas mehānismi darbojas līdz konkrētam mirklim, un to derīguma termiņš ir diezgan īss. Cukuram tas ir ilgāks, jo cukurs nav arī aizliegto vielu sarakstā.
Dzīves skarbā realitāte ir tāda, ka cilvēki ir apsēsti ar visu, kas liek viņiem justies labi, neatkarīgi no šī kopuma potenciālās ietekmes uz viņu veselību. Brīžos, kad dzīvē ir smaga situācija, antidepresanti kļūst ļoti vērtīgi, jo tie cilvēkam palīdz atgūt funkcionalitāti. Kad cilvēks atkal spēs funkcionēt, viņš, visticamāk, sapratīs, ka šādi turpināt nedrīkst, un meklēs citus veidus, kā izārstēt depresiju. Līdzīgi ir ar cukura lietošanu. Mēs katrs varam sev uzdot jautājumu - kādēļ es tikko apēdu cukuru? Šodien tas man palīdzēja - es to apzinos, un, iespējams, palīdzēs arī rīt, taču vienlaikus apzinos arī, ka palielinās mana ķermeņa svars, – varbūt ir citi mehānismi, kas šādā situācijā var noderēt?
Enerģijas rašanās: spēja tikt ar to galā
Lai cilvēkam rastos enerģija, ir nepieciešamas četras lietas – gaiss, ūdens, gaisma un zeme. Četri dabas elementi. Mēs esam tas, ko mēs ēdam un elpojam. Mūsos nevar būt enerģija, ja mēs dzīvojam bez gaismas un ūdens. Ja mēs ievērojam šīs četras lietas, - esam pietiekoši bieži svaigā gaisā (vidēji 1h 36min), ja pareizi elpojam, dzeram tīru ūdeni, tad mēs varam runāt arī par enerģiju.
Cilvēka nervu sistēmai ir divi zari: simpatiskais un parasimpatiskais. Simpatiskā nervu sistēma ir aktivizācija, kas pazīstama kā “mūc” vai “cīnies”. “Cīnies vai mūc” ielikt vienā teikumā nav pareizi, jo vispirms jāsaka “cīnies” un tad “mūc”. Savukārt parasimpatiskā nervu sistēma ir zināma kā atpūta un miers. Šī aktivizācija ir stāvokļi, kas notiek pie katras ieelpas un izelpas – ieelpojot mēs aktivizējam simpatisko, izelpojot – parasimpatisko nervu sistēmu. Kad cilvēki saka, ka viņiem nav enerģijas, iemesls, visticamāk, ir nepareiza elpošana. Ikdienas ritmā un haosā enerģijas mēdz pietrūkt. Piemēram, no rīta cilvēks pieceļas enerģisks, dodas uz darbu, sāk strādāt, taču tad sakrīt pilns e-pasts, kāds piezvana, un viņa enerģijas modelim nāk klāt lietas, kurām organisms nav bijis gatavs. Enerģijas resurss sarūk, un visām aktivitātēm nepietiek. Ķermenis to sāk ražot klāt, un sākas stress. Tad izslēdzas cīņa un ieslēdzas bēgšana, taču - lai muktu ir nepieciešams vēl vairāk enerģijas, kaut realitātē cilvēks turpina sēdēt pie datora. Tādējādi enerģija, kas saražota bēgšanai, neiztērēta paliek ķermenī. Nepieciešams izkustēties, lai tā tiktu izdedzināta. Elpošana palīdz apturēt enerģijas ražošanu, bet tā neizlādē. Elpošana īslaicīgi nomierina, bet nepalīdz tikt vaļā no liekās enerģijas.
Taisnība ir arī tajā, ka vienā dienā cilvēks nespēj iztērēt to enerģiju, kas saražota. Cilvēks iet gulēt, taču nevar aizmigt, jo ir tūkstoš domas jeb prezīcāk - ir sakrājusies enerģija. Vienā brīdī cilvēks nonāk izdzīvošanas procesā. Kā atgūt kontroli pār sevi? Ir jāsāk kustēties. Nevajag pavadīt laiku apātijā, vajag celties kājās un varbūt tomēr kaut kas izmainīsies. Nevēlēšanās strādāt nav slinkums. Mērķa atrašana piešķir dzīvei skaidrību. Ja paraugāmies, kā funkcionē cilvēka organisms (ne uz imunitātes procesiem, jo mēs nevaram būt pasargāti no ārējās vides apstākļiem), - viss darbojas uz izvadi: kā tikt vaļā no tā, ko nevajag?
Katram ir jāsaprot un jāapzinās, ko viņam nozīmē veselība un labsajūta. Spēju sevi sadzirdēt, saklausīt un apzināties kā pilnīgi atšķirīgu un nesaistītu cilvēku dēvē par interocepciju. Kad šīs apziņas nav, mēs gribam to, ko grib citi, un sākam dzīvot pēc citu uzstādījumiem. Nevajag ilgstoši uzturēties stacijas uzgaidāmajā telpā, vajag kāpt vilcienā un braukt, pat, ja nezini, uz kurieni tas dodas! Lai kaut kas notiktu, ir jāsāk darīt, jāuzdrošinās, jāpakļauj sevi mazam riskam!
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
