Mentālā veselība07.06.2022
Cilvēka autentiskās brīvības nozīme
Kas ir autentiskā brīvība? Kāpēc tik svarīgi ir nepazaudēt “bērnu sevī” un zinātkāri? Kā sasniegt autentiskas brīvības stāvokli un sajūtu? Stāsta viscerālais terapeits Artūrs Ķirps.
Autentiskā brīvība ir process, kas sevī ietver tādus vārdus kā veselums, pilnība, piepildījums, neatkarība un visu, kas ir saistīts ar pieredzi. Manuprāt, viens no cilvēka dzīves svarīgākajiem uzdevumiem ir sevis iepazīšana, sevis saprašana un izprašana. Ne velti mums bērnībā ir dota fundamentāla īpašība – zinātkāre. Tās klātesamība ir nepieciešama visas dzīves garumā, lai mēs nekad nepazaudētu vēlmi uzdot jautājumus, izzināt un saprast. Ir svarīgi paturēt prātā – tie, kas nejautā, nekad neuzzina atbildes. Ir arī teiciens - ielūkojies sevī, iedziļinies sevī un meklē atbildes sevī. Šim procesam ir ļoti liela nozīme. Jautājums, vai mēs spējam nonākt stāvoklī, kad spējam sevi apzināties? Mums ir divas smadzeņu puslodes, kas fundamentāli iezīmē divas pasaules – viena ir radošā pasaule, otra - fiziskā. Tikai tad, kad šīs abas pasaules apvieno, rodas autentiskā stāvokļa izpratne.
Mēs esam kā grāmata divos sējumos, un tad, kad cilvēks sāk pamanīt procesus dabā, viņš sāk pamanīt arī pats sevi. Jeb otrs variants – kad mēs sākam pamanīt, kas notiek mūsos, mēs esam sinhronitātē ar dabu un mūsu orgānu sistēma – ar Visumu. Hormoni ir dievišķā valoda cilvēkā; katra orgānu sistēma ir noteikta planētu sistēma. Piedzimstot noteiktā stundā, mēs piedzimstam ar noteiktu potenciālu, un tieši tādēļ mūsu katra dzīves ceļš ir citāds. Veseluma izpratne rodas brīdī, kad mēs iemācāmies savienoties ar dabu. Bērns ir pilnīgi bezbailīgs. Viņš perfekti zina, kas viņam ir nepieciešams. Katram ir sev jāuzdod jautājums – kāpēc man ir slikti? Kāds turpina iet vecajās sliedēs, savukārt kāds cits vēlas to mainīt un dodas nezināmajā. Doties nezināmajā ir grūti, jo mūs pavada bailes, mēs vienmēr sekojam negatīvajam. Es ticu, ka ar laiku cilvēka vērtība būs tas, kas ir viņš pats, nevis tas, kas viņam pieder. Cilvēka uzdevums ir atrast to, ar ko viņš varētu dalīties. Viens no latviešu trūkumiem ir vēlme iekļauties barā, lai visi pamanītu, cik esmu labs, taču būtiski ir paturēt prātā, ka viss sākas mūsos pašos.
Kad cilvēkā ir iekšējs miers, viņā ir rīcībspēja un spēja pieņemt lēmumus. Ir tāds teiciens par prieku - “pamodini bērnu savā vecumā”. Dzīvesprieks ir galvenais neirotransmitera dopamīna ražotājs, bet te ir viens āķis – ko mēs darām, lai radītu prieku? Iedzeram? Uzpīpējam? Dopamīna līmenis nokrīt un vajag atkal. Pieredze rāda, ka katram cilvēkam ir savs tumsas limits, kas jāsasniedz, lai pamostos, jo citādi nav iespējams atsperties. Mums ir jāļauj otram krist, bet pašiem jāspēj noturēties. Mēs baidāmies no tumsas un krīzes situācijām, taču, kā pārvarēt fobiju? Tajā ieejot, nevis aizbēgot. Daudziem šķiet, ka galvenais ir būt veiksmīgam, bet kurš ir teicis, ka būt veiksmīgam nozīmē būt laimīgam? Es savu ķermeni esmu izkopis, izjutis un sen neesmu juties tik labi kā šobrīd. Man ir prieks redzēt, kā uzzied puķes, kā cilvēki draudzējas – es varu apraudāties, cik tas ir skaisti. Man sagādā prieku patiesums, tas, ka es varu runāt to, ko domāju, un nebaidīties. Ja es baidos, tad es zinu no kā.
Būt uz šīs zemes ar funkcionālu kustīgo ķermeni un nezināt, ko vēlies no dzīves gūt, ir liels noziegums. Tā ir eksistēšana, ne dzīvošana. Mūsos ir jābūt zinātkārei. Ja mūsos ir zinātkāre, varam uz zemes dzīvot kā paradīzē, jo tad rodas dzīvesprieks. Ir tāds termins - “garīgā higiēna”. Mēs labi zinām, kas mūs uzkurina, rada dusmas. Kam es uzticos? Sev! Kāpēc man uzticēties kādam ārpus? Es tevi nepazīstu, nezinu tavus nolūkus. Līdzko mēs nogriežam lieko sev apkārt, mēs sadzirdam sevi. Miera stāvoklis ir cilvēkam autentisks stāvoklis. Ja daļa no mums nedēļu padzīvotu vienatnē, iespējams, dažs nojuktu, bet tas ir vienīgais veids, kā iepazīt sevi. Cilvēks piedzimst ģeniāls, bet diemžēl pieaugšanas procesā viņš to pazaudē. Krīzes situācijas cilvēkos pamodina rīcībspēju. Nākamais fundaments ir paradumi. “Miers trenējas nemierā”. Ir jābūt konkrētam sarakstam ar to, ko mēs katrs vēlamies mainīt. Mūsu dzīvē ir trīs ceļi. Pirmais saistās ar prieku – tas ir uzbrukuma ceļš, skaidri zināms, kā tas beigsies. Otrais ir bēgšanas ceļš, kas arī ir zināms. Trešais ceļš ir grūts, bet skaists – darīt to, kas rada prieku!
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
