Mentālā veselība15.09.2022Liene Dambiņa – Bērnu slimnīcas fonda un Pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja
Bērni ir daudz fleksiblāki par mums pieaugušajiem, viņi daudz ātrāk pielāgojas situācijām
Ieva Gorkša (IG): Kā radās ideja par pusaudžu resursu centru?
Liene Dambiņa (LD): Ideja radās jau diezgan sen, tieši strādājot bērnu slimnīcā un redzot, ka pusaudži paliek ārpus tās. Mēs daudz darījām, lai atbalstītu mazus bērnus, bērnus ar dažādām fiziskām saslimšanām, bet mentālā un psihiskā veselība bija palikusi novārtā. Tas bija saistīts gan ar izteikti mazāku ziedotāju atbalstu, gan to, ka Latvijā kopumā temats par mentālo veselība joprojām ir stigmats. Īpaši izteikti tas ir vecākiem cilvēkiem - par laimi, jauniešiem šī stigma ir mazāka.
Šiem bērniem ļoti vajadzēja palīdzību. Bērnu slimnīcas psihiatrijas nodaļas stacionārā nonāk bērni, kuru tur varētu nebūt, ja būtu iespēja viņiem savlaicīgi palīdzēt. Diemžēl šāda veida palīdzība bieži vien nav pieejama, kā rezultātā bērni nonāk stacionārā; bieži vien atrašanās stacionārā viņiem nemaz nepalīdz, bet gan rada papildu sarežģījumus. Sākumā mazliet saskāros ar skepsi: “Droši vien nemaz neizdosies!”, “Neizdosies, jo nav vēl tādas sistēmas, viss jāsāk no nulles!” Mums bija pieredze no Bērnu slimnīcas, un dažreiz sākt no nulles ir vieglāk nekā mainīt jau esošu sistēmu. Tagad var redzēt, ka mums tas ļoti labi izdevās. Mums šobrīd ir centri deviņās Latvijas pilsētās, Rīgā jau vien ir pieci centri. Galvenā vēlme ir būt iespējami pieejamākiem pusaudžiem, lai viņi paši varētu pie mums atnākt.
(IG): Darbojoties šajā sektorā, kas ir tās valstī nesakārtotās lietas, ar ko saskaries ik dienu?
(LD): Es sākšu ar pozitīvo - šajos četros gados ir noticis ļoti daudz labu lietu, kas uzlabo pusaudžu mentālo veselību. Mēs redzējām, ka kovida laikā mentālā veselība kļuva aktuāla daudziem cilvēkiem, ne tikai pusaudžiem. Iespējams, tieši tāpēc šobrīd ir vieglāk saprast, kādas ir šīs sajūtas, kad mēs esam nomākti, kad mums ir depresīvas domas, kad mums ir trauksme vai ir cita veida traucēkļi. Arī daudziem vecākiem ir palicis vieglāk saprast savus pusaudžus.
Sabiedrības un valsts līmenī mēs redzam, ka pieprasījums ir milzīgs gan Bērnu slimnīcas psihiatrijas nodaļā, gan pie mums pusaudžu resursu centrā, bet palīdzība vēl nav tādā apjomā, kā būtu nepieciešams.
Es nesen biju Eiropas bērnu psihiatru kongresā, un bija nedaudz garlaicīgi klausīties, kā katrai Eiropas Savienības valstij ir gājis kovid laikā, jo visi stāsti ir vienādi - visur valstis palielināja atbalstu, jo pieprasījums palielinājās, un visur šo atbalstu pieprasījumu nebija iespējams īstenot, jo pietrūkst gan finansiālā atbalsta, gan cilvēku resursu. Tas, kas visvairāk nav sakārtots šajā jomā, ir ārpusveselības nozares, jo pusaudžu mentālo veselību ietekmē dažādi faktori - ģimene, vide, skola.
Nav noslēpums, ka Latvijā mobings ir gadiem ilga problēma, kuru nevar atrisināt, jo mēs vēl joprojām esam vājākie Eiropas Savienībā saistībā ar konfliktu risināšanas prasmi skolās, Latvijā vienmēr galvenais uzsvars ir bijis uz akadēmiskiem sasniegumiem - jā, tas ir svarīgi, bet ir jāsaprot, ka, ja vide bērnam un pusaudzim rada milzīgu stresu, tad viņa kognitīvās spējas strauji izzūd. Manuprāt, ir ļoti svarīgi skolu potenciālu vērtēt ne tikai pēc atzīmēm, bet arī pēc bērna labsajūtas, pēc tā, kā viņš jūtas skolā. Svarīgs aspekts - cik skola ir iekļaujoša, cik bērni vispār var pabeigt skolu, jo nav nekāds noslēpums, ka veselība ir viens no priekšnosacījumiem. Latvijā ir iespējams vērot, ka dzīvildze ir par desmit, divpadsmit gadiem īsāka tiem, kuriem izglītība ir zemāka. Ir svarīgi nenorakstīt tos bērnus jau skolas vecumā sliktākai veselībai un īsākai dzīvei. Par to vajadzētu sākt runāt un domāt arvien vairāk - kā stiprināt resursus gan bērniem, gan skolotājiem. Pusaudži ir sarežģīts klients ne tikai veselības aprūpē - arī skolotājiem nav viegli, bet tas būtu iespējams, ja tam veltītu vairāk laika.
Tas, ko mēs esam novērojuši pusaudžu resursu centrā, - skolotāji ļoti vēlējās atgūt iekavēto kovida laikā, bet jāsaprot, ka liela daļa pusaudžu vairs nav spējīgi mācīties un funkcionēt kā agrāk. Gan skolotājiem, gan vēcākiem nodomi ir labi - mēģināt bērnu maksimāli stimulēt, bet visam ir robeža. Ir būtiski skatīties, kā bērns jūtas, par ko viņš pārdzīvo un nepārdzīvo, vai viņš turpina piedalīties aktivitātēs kā līdz šim.
Gan Latvijā, gan visā pasaulē agrāk daudz mazāk pievērsa uzmanību pusaudžu veselībai, jo pusaudžu vecumā tu taču esi vesels, un tā nemanot palaiž garām virkni lietu, kuras būtu risināmas tieši pusaudžu vecumā. Mums kā vecākiem ir milzīga spēja ietekmēt pusaudžu ieradumus. Patiesībā arī no valsts puses ekonomiski izdevīgāk ir ieguldīt pusaudžu vecumā, kad paradumi vēl tikai veidojas. Manuprāt, vienai trešdaļai bērnu līdz 14 gadiem parādās pirmās mentālās veselības grūtības un pusei līdz 18 gadiem. Tas nozīmē, ka šajā vecumā ir ļoti svarīgi šīs problēmas sākt risināt, lai tās nesamilztu.
(IG): Mūsu laikos nākt klāt vēl “TikTok”, tas, ko Tu sauc par 7 sekunžu video. Tas iedarbojas uz psihi, tāpat salti - ja kādreiz bērnībā mēs pīpējām un smirdējām, tad tagad tā šķiet neiespējamā misija pieķert smēķējam, un tas smēķētāju skaits noteikti ir audzis, tieši tāpēc, ka to īsti neviens jau nevar izkontrolēt.
(LD): Bija Lancet ziņojums pirms vairākiem gadiem, kur bija nosaukti faktori, kas negatīvi ietekmē, un viens no tiem bija - mediju ietekme un negatīvo paradumu reklamēšana. “Salt”/”IQOS” cigaretes iederas šajā segmentā, jo tas šobrīd ir moderni.
Vienmēr ļoti svarīgs ir ģimenes faktors, arī Latvijā tas ir ļoti svarīgs, jo viens no riska faktoriem ir vientuļo vecāku ģimenes - Eiropā un Amerikā šobrīd 1 no 5 ģimenēm ir vientuļo vecāku ģimene. Ja nemaldos, 2020. gadā Latvijā tie bija 4% - tas ir pietiekami liels skaitlis. Vecāks var būt brīnišķīgs un atbalstošs, bet ir jāsaprot, ka arī vecākam ir nepieciešams atbalsts, it īpaši, ja mēs runājam par smagi slimiem bērniem, - tam būtu jābūt valsts līmeņa risinājumam, kā šos vecākus labāk atbalstīt. Pat viskolosālākie vecāki piekūst, pat viskolosālākajiem vecākiem var būt mentālās veselības grūtības, jo tas ir smagi – ikdienā būt ar hroniski slimu bērnu. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums bija tāds fokuss pacienta centrētai aprūpei. Ir nepieciešams arvien vairāk ģimeņu integrēt šajā aprūpē, domājot arī par to, kā bērnu atbalstīt caur atbalstu vecākam.
Viena lieta, kas man liekas ļoti svarīga veselības kontekstā, ir vecāku nodarbinātība. Īpaši vientuļo un smagi slimo bērnu vecāku. Ir pētījumi, kas liecina, ka tas veicina gan psiholoģiskus, gan finansiālus ieguvumus, jo mazina nabadzības risku. Pirmkārt, vecākam ir ienākuma avots, viņš var strādāt, un, otrkārt, viņš socializējas, jo. Tev ir šis sociālais draugu un paziņu loks, kur Tu tiec ārā no savas šaurās ģimenes sistēmas.
(IG): Kas ir tās tendences tagad, ar ko visakūtāk sastopas pusaudži?
(LD): Mentālā veselība. Vispasaules dati parāda, ka no visām hroniskajām slimībām lielāko lomu ieņem fiziskā saslimšana, vielu lietošana un mentālā veselība, jo kamēr no citām hroniskajām saslimšanām kopš 90. gadiem mirstība ir samazinājusies, no mentālās veselības grūtībām mirstība tikai palielinās. Visā pasaulē šobrīd ir ļoti liels fokuss uz mentālo veselību. Šī palīdzība ir sarežģīta un resursietilpīga.
Garastāvokļa traucējumi, ēšanas traucējumi, kovida laikā ļoti izplatīti bija pašnāvības riski. Mēs to redzējām arī pusaudžu resursu centrā. Pie mums pārsvarā nāk jaunieši, kuriem nav psihisku saslimšanu, viņiem nav diagnozes - tātad tie ir parasti bērni. Viņiem šis laiks ir bijis ļoti grūts, un mēs redzējām, ka arī vecāki bija palikuši paši bez jebkādiem resursiem. Šī iemesla dēļ mēs esam palīdzējuši ģimenēm, piedāvājot gan atbalsta grupas vecākiem, gan individuālu terapiju vecākiem, gan ģimenes terapijas. Ģimenes terapijām ir lielākais pieprasījums, un tās labi strādā, jo ģimene ir ieguvusi zināšanas, atbalstu un iemācījusies risināt konflikta situācijas. Valsts mums to ļauj darīt, lai gan sākotnēji bijām nestandarta pakalpojums, bet mēs turpinām pilnveidoties. Reti kurš pusaudzis ies pie ģimenes ārsta un jautās: “Lūdzu, nosūtiet mani pie speciālista!” Pusaudžiem ļoti svarīga ir konfidencialitāte, un mēs to cenšamies ievērot.
(IG): Manuprāt, salīdzinot ar iepriekšējo paaudzi, pusaudži šodien ir daudz brīvāki un atvērtāki, un arī ļoti pozitīvi, ka ir “Facebook”, ka centrs ir viegli pieejams, sasniedzams, tas viss ir moderni un dod tādu drošības sajūtu.
(LD): Es ļoti ceru! Šobrīd mūsu aprūpē ir bijuši vairāk nekā 7 tūkstoši pusaudžu - tas ir ļoti daudz Latvijas kontekstā. Tas, ko es redzu - pusaudži mūs iesaka viens otram. Tas ir visaugstākais novērtējums, kādu no pusaudžiem var sagaidīt. Pozitīvi arī ir tas, ka pusaudži paši regulāri piesakās, nevis nāk, tāpēc ka mamma vai psihologs liek nākt. Dažreiz ar mums kāds sazinās sava drauga, pusaudža, vārdā. Ir ļoti jūtams, ka tā stigma mazinās, viņi vairs nedomā, ka, ja tev ir kādas mentālās veselības problēmas, tad tu esi psihiski slims. Es pati arī sevi vēl daļēji izjūtu kā Padomju Savienības pēcteci, un tā stigma, kas vienmēr ir bijusi, joprojām mazliet ir.
Veselības ministrijai un Labklājības ministrijai ir bijušas sociālās kampaņas, kur skaidro, kas ir psihiskās veselības grūtības, kādi ir šie cilvēki, cik viņi patiesībā labi funkcionē un spēj iekļauties sabiedrībā un ka tas vairāk ir atkarīgs no mums - kā mēs pret viņiem izturamies.
Pusaudžu resursa centra nosaukumu mēs veidojām ļoti apzināti, tā, lai nosaukumā neparādās psihiskā veselība un psihoterapija - lai nebūtu nevēlamas asociācijas. Mēs arī sevi redzam kā resursu pusaudžiem un viņu vecākiem. Viens no mūsu uzdevumiem ir pusaudžiem un viņu vecākiem identificēt to resursu, kas viņiem jau īstenībā ir, tikai ir jāpalīdz saprast, kā veiksmīgāk to likt lietā. Skaidrs, ka psihologs nebūs pieejams katru dienu, ir jāmācās pašiem tikt galā ar dažādām situācijām un grūtībām un pārvarēt tās. Vislabāk to var izdarīt, ja tu pats zini savus resursus. Diemžēl ir pusaudži, kuriem ģimene nav un nekad nebūs resurss. Parasti gan tomēr izdodas atrast tā pusaudža tuvumā kādu pieaugušo, kas var kalpot par resursu - tā var būt vecmāmiņa, krustmāte, sporta treneris, skolotājs.
(IG): Mūsdienās, manuprāt, ir okei, ja dodas uz terapiju, manuprāt, tas arī dod papildu drošību pusaudzim. Pastāsti, lūdzu, kur Tu smelies spēku ikdienā, kur ir Tavs resurss?
(LD): Ģimenē. Man joprojām ir 94 gadus veca vecmāmiņa, kolosāls resurss, pie kuras es vēršos gandrīz katru nedēļas nogali, aizbraucot ciemos un vienkārši aprunājoties par to, kā es jūtos. Kolēģi noteikti ir mans resurss, jo tā arī ir laime strādāt kopā ar domubiedriem, kuri ir motivēti kaut ko darīt un neskatīties, ka tāpēc, ka Latvijā nav tāda sistēma, mēs neko nedarīsim, jo tas būs pārāk sarežģīti.
Mēs ikdienā meklējam resursus gan caur nodarbībām, gan caur fizioterapeita nodarbībām; skatāmies, kas ir tās lietas, kas pusaudzim patiešām ir vajadzīgas, kas palīdz uzlabot mentālo veselību, jo tas ne vienmēr ir psihologs - ir vajadzīgs vēl kāds.
Stereotips, ko man nācās mainīt, bija par ierēdņiem, kas strādā ministrijās. Man šķita, ka tur viss ir briesmīgi un ka katru iniciatīvu nokaus saknē, bet man ir paveicies, jo es zinu, ka tur ir forši, motivēti un zinoši cilvēki, kuri pārzina jomu un gatavi būt par sadarbības partneri. Tas ir vēl viens liels resurss, jo viņiem ir zināšanas, kuru man nav - zināšanas, kā šī sistēma strādā, ko var un ko nevar.
Arī es pati vēršos pie speciālistiem ik pa laikam, brīžos, kad ar emocijām kļūst grūti tikt galā, Tas ir ļoti emocionāli darbs, jo šodien mēs tikai runājam par mentālo veselību, bet pusaudžu resursu centrs palīdz arī bērniem ar ļoti smagām problēmām.
(IG): Tāpēc arī jautāju, jo reti ir vēl emocionāli piepildītāks darbs. Redzot rezultātu, Tu noteikti gūsti piepildījumu. Kā neielaist emocijas, redzēto un piedzīvoto ikdienas gaitās?
(LD): Ir labāk, nekā bija pirms 13 gadiem. Es ieteiktu cilvēkiem iegūt zināšanas par sevi, kā pasargāt sevi no tādām emocijām un pārdzīvojumiem. Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka individuāli - cik emocionāls tu esi. Protams, es cenšos, bet ne vienmēr man sanāk, un ne vienmēr es spēju, bet man ir svarīgi izdarīt konkrētas lietas. Tas ir mans darbs. Es cenšos koncentrēties uz praktiskām lietām, ko es varu izdarīt, pat tad, kad zinām, ka, piemēram, bērnam ir atlikušas dažas dienas, jo pat tad ir kaut kas, ko var darīt, lai palīdzētu. Tas ir arī tas, uz ko Tu tajā brīdī koncentrējies, jo pārdzīvojums jebkurā gadījumā ir un būs. Es cenšos meditēt, kad atceros, cenšos kustēties, jo fiziskās kustības ļoti palīdz.
(IG): Pastāsti, kā gāja Kijivā! Nesen Tu viesojies tur ar prezidenta kundzi.
(LD): Gāja ļoti interesanti. Mans uzdevums bija, kā es sev biju to noformulējis, uzzināt, kas ir tās praktiskās lietas, ar kurām mēs varam palīdzēt. Es zinu, kas ir tās lietas šeit - Bērnu slimnīcas fonds, pusaudžu resursu centra filiālēs. Mums ir pusaudzis no Ukrainas, kuram palīdzam. Bērnu slimnīcas fondā tie ir bijuši nu jau vairāk nekā 500 bērni. Man bija svarīgi saprast, ko vēl mēs varam darīt. Zelenska kundzes uzsvars prioritāri bija uz mentālo veselību bērniem un pusaudžiem, jo, par laimi, lielākā daļa nebūs fiziski cietuši kara sakarā, bet mentālā veselība cieš pilnīgi visiem. Bērni un pusaudži ir prioritāte, tā ir mūsu nākamā paaudze. Mums jau ir daudz zināšanu, caur pusaudžu resursu centra veidošanu un caur multidisciplināro komandas darbu. Mums šobrīd ir 111 speciālisti komandā, tas ir ļoti liels resurss, ar kuru mēs esam gatavi dalīties arī ar ukraiņu kolēģiem. Es domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, kad mēs arvien aktīvāk sāksim iesaistīties un veidosim tur šo sistēmu.
Man bija arī īsa tikšanās ar veselības ministru Kijivā par to, ka infrastruktūra ir sagrauta - ir sagrautas aptuveni 900 slimnīcas, ja atceros precīzi. Mēs bijām arī Bučā, kur viņš parādīja jaunuzcelto korpusu, kas uzcelts ar Latvijai droši vien nesaprotamiem tempiem. Viņi visvairāk uztraucas par cilvēkiem, viņu mentālo veselību, kā to atgūt.
(IG): Mums ir ukraiņu bērni, latviešu bērni, krievu bērni. Bērni ir bērni. Mums vajadzētu to nacionalitāti viņiem noņemt nost. Kāda tā situācija šobrīd ir skolās?
(LD): Par skolām man ir grūti komentēt, bet no veselības viedokļa, šie bērni ir nolikti absolūti vienlīdzīgā situācijā ar pārējām nacionalitātēm. Ukraiņu bērniem tiek nodrošināts viss tieši tas pats, kas latviešu bērniem. Diemžēl viņi cieš arī no tā paša, no kā cieš latviešu bērni, kas savukārt nav valsts apmaksāts. Mēs kā bērnu slimnīcas fonds atbalstām.
Bērni ir daudz fleksiblāki par mums pieaugušajiem, viņi daudz ātrāk pielāgojas situācijām. Mums šobrīd ir 36 tūkstoši ukraiņu bēgļi - tā jau ir pietiekami liela sabiedrības daļa. Pie mums Bērnu slimnīcas fondā šobrīd strādā ukraiņu bērnu psiholoģe, un viņa uzsver, ka Ukrainas pieaugušajiem cilvēkiem ir kauns par to, ka viņi šobrīd ir atkarīgi no mūsu palīdzības, ka viņi nav tā pieraduši dzīvot. Viņi ir pieraduši strādāt, viņiem darbs ir ļoti svarīgs, bet ir jāsaprot, ka būs vientuļās mammas ar vairākiem bērniem, tostarp iespējams, ka kāds no šiem bērniem ir smagi slims. Ir mammas, kuras atbrauc ar diviem bērniem, un viņas var uz maiņām strādāt. Cilvēki patiešām meklē risinājumus. Atkal ir atgriezies kovids, un svarīgi saprast, kā mēs šos cilvēkus varam integrēt arī šajā ziņā - kā varam zināt, ka viņi ir paēduši un vakcinēti. To nevar palaist pašplūsmā.
(IG:) Kas ir tas pozitīvais, kas ir noticis pa šiem gadiem? Viens ir pusaudžu centri, bet kas vēl?
(LD): Patiesībā ļoti daudz. Pakalpojumi, kuri pirms pāris gadiem nebija valsts apmaksāti, šobrīd ir - ar katru gadu kaut kas tiek pielikts klāt. Bērnu slimnīcai ir prieks skatīties, kā viss attīstās - lietas, ko kādreiz darījām mēs kā fonds, tagad dara slimnīca pati.
Es redzu, ka sadarbība veselības un labklājības jomā ir ļoti uzlabojusies un tas palīdz bērnu veselībai. Tas palīdz veidot pēctecības pakalpojumus, saņemt labāku palīdzību. Izglītojošās sociālās kampaņas, kur ir bijuši patiešām labi piemēri, kur nav šīs sajūtas, ka ir vienkārši apgūts Eiropas Savienības finansējums.
(IG): Kāds ir Tavs vektors 5, 10 gadu griezumā - kur Tu gribētu redzēt sistēmu, sevi?
(LD): Par sistēmu - lai šī valsts integrācija starp minētajiem sektoriem būtu ciešāka, jo tas palīdzēs uzlabot veselību. Kopš mēs palīdzam bērniem ar autiskā spektra traucējumiem un arī valsts ir iesaistījusies un apmaksā daļu pakalpojumu, ir jāturpina palīdzēt arī šo smagi slimo bērnu vecākiem orientēties sistēmā. Ir grūti orientēties pat man, lai gan šajā jomā strādāju jau sen, ja liekam kopā sociālo un veselību. Būtu vajadzīga kāda atbalsta persona, kuru valsts ievieš un apmaksā, kas palīdz šīm ģimenēm saprast, kāda palīdzība ir pieejama.
Par sevi runājot - kovidlaiks un karš ir iemācījis skatīties ļoti īsās laika distancēs. Es neplānoju tālu uz priekšu - nedēļa, mēnesis jau ir daudz. Šobrīd mēs sāksim projektu bērnu un jauniešu psihiskā centra labiekārtošanai Bērnu slimnīcā, kas būs centrālā vieta Latvijā. Tas ir ļoti svarīgs mērķis, un to es redzu ilgtermiņā. Vienā brīdī palika tik grūti kaut ko plānot un atdurties pret to, ka nu nebūs vai ka tas plāns ir jāmaina, ka es esmu pārorientējusies tagad uz īsākiem termiņiem.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
