Mentālā veselība24.07.2024Una Meistere – Biedrības “Veselīga Latvija” valdes priekšsēdētāja
Kādi varētu būt ieguvumi no marhihuānas dekriminalizācijas?
Una Meistere
Pagājušajā nedēļā Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) kopā ar “OPEN Radošais Centrs” vērsās pie atbildīgām institūcijām un aicināja dekriminalizēt nelegālo narkotiku lietošanu, lai novērstu nāves gadījumus pusaudžu un jauniešu vidē. Tādā veidā sekojot to valstu piemēram, kas ir pievienojušās ANO un Apvienoto Nāciju Organizācijas Narkotiku un noziedzības biroja aicinājumam to darīt. Vēstule izraisījusi plašu rezonansi, un vienlaikus aktualizējusi ilgstoši samilzušu problēmu, kuras līdzšinējais risinājums diemžēl bijusi krasa stigmatizācija un represīvi instrumenti.
Kā atklāti runāt par marihuānu? Kā nepieļaut kļūdas, ko marihuānas dekriminalizācijas procesā pieļāvušas citas valstis? Kāpēc no visām psihotropajām un psihedēliskajām vielām tieši marihuāna ir tā, kas visvairāk tiek stigmatizēta un varētu teikt, pat demonizēta?
Šos jautājumus uzdevām vienam no lielākajiem šīs jomas ekspertiem - Ītanam Nadelmanam (Ethan Nadelmann), Drug Policy Alliance (DPA), ASV vadošās narkotiku politikas reformas organizācijas, dibinātājam un bijušajam izpilddirektoram.
Viņš ir dzimis Ņujorkā, Hārvardā ieguvis politikas zinātņu bakalaura, maģistra, jurisprudences un doktora grādu, pasniedzis Prinstonas universitātē (no 1987. līdz 1994. gadam), dibinājis un vadījis vispirms Lindesmita centru (1994-2000) un vēlāk Drug Policy Alliance (2000-2017). Ītans ir autors divām grāmatām par krimināltiesību aizsardzības internacionalizāciju - Cops Across Borders un Policing The Globe (kopā ar Pīteru Andreasu (Peter Andreas)) -, kuras izpelnījušās plašu publicitāti.
Ītans Nadelmans kā lektors uzstājies aptuveni četrdesmit valstīs. Viņa TED Talk par narkotiku kara izbeigšanu ir skatīts vairāk nekā divus miljonus reižu un tulkots 28 valodās.
Ītans un viņa kolēģi bijuši virknes veiksmīgu kampaņu priekšgalā, kuru mērķis ir saistīts ar marihuānas legalizāciju, narkotiku likuma pārkāpēju ieslodzīšanas cietumā samazināšanu, kā arī narkotiku lietošanu un atkarību klasificēšanu kā veselības, nevis kriminālu problēmu, un arī citu alternatīvu karam pret narkotikām veicināšanu.
Ītans Nadelmans bijis nozīmīgs padomdevējs narkotiku politikas jautājumos virknei ievērojamu filantropu, kā arī ievēlētām amatpersonām, sākot no mēriem, gubernatoriem, štatu un federālajiem likumdevējiem ASV un beidzot ar prezidentiem un valdības ministriem ārpus ASV.
Ītans Nadelmans uzstājās ar lekciju arī 2023. gada 17. maijā Rīgā notikušajā starptautiskajā tiešsaistes konferencē “Mūsdienīga integratīva pieeja atkarību ārstēšanai un ārstniecībai kopumā: psihedēlisko vielu nozīme.” Konferenci rīkoja biedrība “Veselīga Latvija” un tās mērķis bija rosināt Latvijā jaunākajos pasaules zinātniskajos pētījumos balstītu diskusiju par integratīvu metožu pielietojumu medicīnā, īpaši mentālo un onkoloģisko saslimšanu gadījumā, paliatīvajā aprūpē, kā arī atkarību ārstēšanā, izmantojot apziņu paplašinošās metodes un psihedēliskās vielas.
Par stigmatizāciju
“Man ir iespaids, ka Ziemeļeiropas valstīs, īpaši Skandināvijā un, iespējams, Baltijas valstīs, ir vissarežģītākās attiecības ar marihuānu. Šķiet, ka tas sakrīt ar vēsturiski sarežģītajām attiecībām ar alkoholu. Šīs divas narkotikas ir tās, kuras ievērojama iedzīvotāju daļa var faktiski lietot. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka, dzīvojot tādā pasaules daļā, kur saule dažos periodos spīd 20 stundas dienā, bet citos - 20 stundas dienā nespīd, cilvēki ir uzņēmīgāki pret alkohola lietošanu. Tāpēc pirms 100 gadiem, neskaitot Amerikas Savienotās Valstis, lielākā daļa valstu, kurās bija noteikta veida alkohola aizliegums, atradās Skandināvijā un Krievijā.
Cilvēku nezināšana par marihuānu šajos reģionos liek cilvēkiem to pielīdzināt alkoholam, uzskatot to par vēl vienu dēmonu, ar kuru jācīnās. Viņi atzīst, ka aizliegums nedarbojas, bet joprojām uzskata, ka marihuāna ir tikpat bīstama vai bīstamāka par alkoholu. Cilvēki to uzskata nevis par aizstājēju, bet gan par papildu problēmu.
Tā es to saprotu, lai gan es varētu kļūdīties. Tas ir novērojums, kas balstīts vēsturē un, manuprāt, izskaidro, kāpēc Skandināvija atšķiras no citām valstīm. Tas ir mulsinoši, jo lielākajā pasaules daļā, kur cilvēki ir salīdzinoši liberāli vai progresīvi, marihuānas lietošana ir vairāk akceptēta. Tā tas ir lielākajā daļā Rietumeiropas, ASV un Dienvidamerikā.
Lai gan Skandināvijā attieksme mainās, progress joprojām ir lēns. Tas ir pārsteidzoši, ņemot vērā, ka daudzi Skandināvijas un, iespējams, Baltijas valstu iedzīvotāji ceļo uz valstīm, kurās marihuāna ir izplatītāka. Iespējams, ka viņiem ir draugi, kas lieto marihuānu, un viņi pat paši to lieto, atrodoties ārzemēs. Tomēr, atgriežoties mājās, viņi saskaras ar represīvu politiku. Man nav skaidrs, kāpēc liberālākas tendences no Rietumeiropas nav pārcēlušies uz ziemeļiem.
Medicīniskās marihuānas kustība ir būtiski mainījusi attieksmi pret marihuānu, sākot ar ASV. Marihuānas legalizēšana medicīniskiem mērķiem mainīja uztveri. Ja vecāka gadagājuma cilvēki var lietot marihuānu kā zāles, cik kaitīga tā varētu būt jaunākiem cilvēkiem? Ja veikalos to var pārdot ar ārsta ieteikumu bez jebkādām katastrofālām sekām, iespējams, tā tomēr nav tik bīstama. Šāda uztveres maiņa notika arī dažās Latīņamerikas valstīs, Āzijā un dažās Eiropas daļās, piemēram, Vācijā. Tomēr Nīderlandē tas nebija tik būtisks faktors, jo tur marihuāna tika dekriminalizēta vēl pirms medicīniskās lietošanas izplatības.”
Kā nepieļaut kļūdas, ko dekriminalizācijas procesā izdarījušas citas valstis
“Vissvarīgākā, manuprāt, ir sabiedrības informētība. Dažas lietas, par kurām vērts aizdomāties. Kādi varētu būt ieguvumi no marihuānas dekriminalizācijas, domājot par sabiedrības veselību kopumā un arī no nodokļu maksātāju viedokļa? Mēs taču nevēlamies ieslodzīt cilvēkus cietumā tikai par neliela narkotiku daudzuma glabāšanu, ja viņi nevienam citam nekaitē. Dažādās valstīs tas ir atšķirīgi, bet nesēdināt cietumā kādu, kas nav nodarījis kaitējumu citiem, manuprāt, ir kas tāds, ko saprot jebkurš cilvēks. Kāpēc tērēt nodokļu maksātāju naudu, lai ieslodzītu narkotiku lietotājus, kas nav vardarbīgi?
Mums būtu jātērē nauda nevis jauniešu sodīšanai, bet gan palīdzībai viņiem vai iespēju nodrošināšanai, lai viņi neiesaistītos narkotiku apritē. Mums ir jāatzīst realitāte, - daži jaunieši vienmēr lietos narkotikas. Mūsu mērķim vajadzētu būt novērst viņu nopietnu problēmu rašanos, izmantojot atbalsta pasākumus, nevis sodus. Jaunieši riskēs, bet neļausim viņiem attīstīt reālas problēmas. Tā vietā, lai vienkārši teiktu "stop, stop, stop", mums vajadzētu izmantot pragmatisku pieeju.
Viena no frāzēm, ko dažkārt izmantoju, ir, ka lielākā daļa jauniešu zaudē savu narkotiku nevainību pirms seksuālās nevainības. Neatkarīgi no tā, vai viņi smēķē joint vai lieto alkoholu (kas nepilngadīgajiem ir aizliegts), mums ir jābūt pragmatiskiem un reālistiskiem. Neviens nevēlas, lai jaunieši lietotu narkotikas, bet, ja mūsu reakcija ir tikai sods, tas var palīdzēt dažiem, bet citiem tas izraisīs vēl lielāku spirāles lejupslīdi.
Daži cilvēki saka, ka sods ir mācība, un dažiem jauniešiem tas tā arī darbojas. Taču daudziem citiem sods noved pie tālākas lejupslīdes. Bieži vien jaunieši, kuri nonāk nepatikšanās, ir vēl dumpīgāki, un, lai gan sods var palīdzēt vienam bērnam, tas atsauksies pretējā virzienā diviem citiem.
Mēs nevēlamies, lai cilvēki smēķētu cigaretes, bet mēs neesam noteikuši kriminālatbildību par to. Proti, mums ir izdevies ievērojami samazināt smēķēšanu bez kriminalizācijas. Patiesībā mēs esam guvuši lielākus panākumus smēķēšanas samazināšanā, īstenojot politiku, kas neparedz kriminālatbildības piemērošanu, nekā nelegālo narkotiku jomā, īstenojot kriminālatbildības politiku.”
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
