Vide un dzīvesstils10.06.2021
Rast mieru sajukumā, rast mieru dabā
Pasauli ikdienu pāršalc dažnedažādākie jaunumi un ziņas, kas mēdz mūsu pasauli un ikdienas līdzsvaru apmest kājām gaisā. Pirms vairāk nekā gada viena no ziņām, kas ikviena cilvēka elpai lika aizrauties, bija Covid-19 pandēmija un neziņa par to, kā dzīvosim turpmāk. Lielai daļai cilvēku šīs ziņas un nepatīkamās, satraucošās sajūtas, kas tās pavadīja, izraisīja emocionālos pārdzīvojumus un kādam pat sajukumu un haosu. Laikam ejot, mācāmies pielāgoties vienmēr mainīgajām situācijām un rast veidus, kā sadzīvot ar tām. Neskatoties uz to, joprojām saskaramies ar situācijām, kas liek mums domāt, kā saglabāt balansu un neļaut negācijām, emociju juceklim un stresam piekļūt mums pārāk tuvu. Sarunā ar kustību “Veselīga Latvija” savās pārdomās un idejās par mūžīgo sajukumu dabā un vidē mums apkārt dalās latviešu žurnāliste un radio personība Sandra Kropa.
Kāpēc tiek uzskatīts: miers - tas ir labi, sajukums - nē?
Tas ir diskutējams jautājums, ko katrs uzskata par sajukumu. Manuprāt, tas, ko dažkārt saucam par sajukumu, patiesībā var būt kaut kas ļoti sabalansēts un kārtīgs. Cita lieta, ka mēs sajukumu mēdzam pielīdzināt nemieram, jo kā viens, tā otrs mūsos var raisīt nepatīkamas sajūtas, jo tie ir brīži, kuros jūtamies slikti vai patērējam vairāk savas iekšējās enerģijas.
Katram nemiers un sajukums ir savs, un katrs to izjūt visdažādākajās dzīves situācijās, tāpēc man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu tik vispārīgās kategorijās. Ja apskatām šos jēdzienus no dabas prizmas, es uzskatu, ka, lai arī bieži šķiet, ka dabā vērojams haoss, – dabā patiesībā ir absolūta kārtība un nekas nenotiek tāpat vien. It visam ir kaut kāds pamatojums un iemesls, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek.
Var šķist, ka lietus lāses logā sitas haotiski un nekārtīgi, bet tas, ka lietum ir jālīst, – tā ir kārtība, un tas ir sakārtotības, nevis haosa un sajukuma mērs. Manuprāt, īstenībā viss notiek vairākos, savstarpēji saistītos līmeņos. Ja runājam domāšanā, procesos un sabiedrībā, ir posmi, kuros izjūtam sakārtotību un mieru, savukārt tad ir aktīvais darbības posms, kuru bieži pavada stress un reizēm haoss.
Ņemot to vērā, es domāju, ka mums būtu jāpatur prātā, ka nemiers gluži vienkārši ir mūsu dzīves aktīvā fāze, kurā kaut kas notiek, kurā kaut kam ir jānotiek!
Mēs, iespējams, to vienkārši neizprotam un saucam lietas neīstajos vārdos.
Es teiktu, ka sajukums un aktivitāte ir neatņemama monētas otra puse un, jo ātrāk mēs savā galvā pieņemam ideju, ka tāds princips vienkārši pastāv, jo ātrāk spēsim dzīvot harmoniskāk.
Runājot par pandēmijas radīto sajukumu, - iespējams, ir jāmācās domāt nevis par to, kā atgriezties pie vecā, bet gan par to, kā mēs sniegtās iespējas varam vērst savā labā. Nevis krīzes, bet iespēju laiks. Lai gan daudzas lietas patiešām ir neērtas, nepatīkamas un var likties nemierīgas, jāapzinās, cik daudz pandēmijas laikā mēs esam mācījušies un paņēmuši - gan katrs sev, gan sabiedrība kopumā.
Kas dominē dabā - miers vai sajukums? Kā to pamanīt, kas par to liecina? Ja cilvēks ir dabas sastāvdaļa, tad ko viņam labu/sliktu dara miers, ko sajukums?
Ja runājam, piemēram, par postošu zemestrīci, tās epicentru, bez šaubām, tajā brīdī mums ir sajukums, tas ir kaut kas šausmīgs, nepatīkams. Taču tai pat laikā, ja mēs zinām, ka zemestrīces ir bijušas un būs un tās ir neatņemama šīs zemes sastāvdaļa, mūsu kā cilvēku iespējas ir maksimāli labi tās prognozēt. Varbūt nedoties uz reģionu, ja zināms, ka tā gaidāma. Būvēt drošas, izturīgas mājas, piedomāt pie konstrukcijām, kas ir piemērotas konkrētai vietai, tādā veidā savās iespēju robežās darīt visu, lai pasargātu sevi. Un tad, ja esi darījis visu un tomēr kaut kas notiek, tas vienkārši ir jāpieņem. Manuprāt, tas ir muļķīgi – nostāties pret zemestrīci vai kaut ko tik lielu un globālu.
Cilvēkam ir labi apzināties savas spējas un potenciālu, kas mums kā sugai ir dots, un to, ka mēs esam spēcīgas un apbrīnojamas būtnes. Taču jebkurš, kurš stāvēs blakus Niagāras ūdenskritumam, sajutīs, ka tas ir ūdens spēks un, ja tu tur iekritīsi, tu vari iebilst vai neiebilst, patiks tev tas vai nepatiks, – tu to neizmainīsi un tāpat gāzīsies liels ūdens daudzums, bet citur notiks zemestrīce.
Arī pandēmija ir daļa no dabas. Skatoties, ko mēs kā valstis, kā sabiedrība darām pareizi vai nepareizi, – mēs par to varam runāt daudz un dikti. Bet man liekas, ka jebkurā gadījumā būtiskāku lomu tajā, kā šobrīd ir iegriezusies mūsu dzīve, esam spēlējuši mēs paši - mūsu lēmumi, mūsu uzvedība, mūsu atbildība. Lai arī, protams, Covid-19 un ar to saistītie pārdzīvojumi ir satraucoši, es šajā laikā jūtos vairāk mierīga nekā satraukta.
Jā, ir atsevišķas lietas, kas rada neērtības, bet patiesībā virkni pārējo lietu mēs joprojām varam darīt, tikai jāspēj būt radošam, izkāpt no ierastajām aktivitātēm un pamēģināt, ko jaunu. Man ļoti patīk tas teiciens: “Kad dzīve tev piespēlē citronus, uztaisi limonādi!” Protams, tas nedarbojas vienmēr, un būs brīži, kad citroni būs rūgti un negaršīgi, bet kaut kā jāmācas situāciju izmantot savā labā, pielāgoties tai, un, jo vairāk un ātrāk pielāgosimies, jo nesāpīgāk būs, un tā mēs to mieru arī saglabājam.
Es baudu laiku mājās un kā jau liela daļa cilvēku arī strādāju no mājām, kas man ir ieguvums, nevis zaudējums, jo daudz vairāk laika varu pavadīt ar saviem tuviniekiem, mājās. Jā, protams, es nevaru satikties ar cilvēkiem klātienē, bet man nerodas sajūta, ka pasaule ir sagriezusies kājām gaisā.
Tā laikam ir kaut kāda iekšējā sajūta, ka dzīvē viss joprojām notiek, ka pasaule turpina griezties.
Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kad sajukumu un stresu prātā rada aizvien jaunas ziņas un informācija par dabā notiekošajiem satraucošajiem procesiem. Kurā brīdi interesēšanās par aktualitātēm paliek neveselīga?
Nu, jā, tas ir tas, cik plaši mēs par to domājam. Manuprāt, mēs pārāk maz, pēdējā laikā varbūt vairāk, apzināmies, ka vide, kurā mēs dzīvojam, tā uz mums attiecas un mēs esam tie, kas par to var rūpēties. Tas, kādu gaisu elpojam, arī attiecas uz mums. Jo vairāk mēs kā sabiedrība uztrauksimies, domāsim vai aktualizēsim to, ka dienu no dienas Rīgas centrā ieelpojam smagos metālus, jo lielāku izaugsmi sasniegsim. Mums ir jābūt par to informētiem, jāsaka: “Hei, tas neies cauri, es gribu citādāk!”
Vides jautājumi ir tik plaši un daudz, es nedomāju, ka katrs no mums var tiešām “turēt roku uz pulsa” par pilnīgi visām jomām. Manuprāt, vērtīgāk ir domāt par to vai atbildīgie dienesti efektīvi pilda savu funkciju un vai patiešām šī gaisa kvalitāte Rīgā tiek kontrolēta, kas tiek darīts, lai to uzlabotu? Vai, piemēram, ja mēs zinām, kas ir gaisa piesārņojuma avots, vai atbildīgās institūcijas dara visu, lai piesārņojumu novērstu? Šie ir tie virzieni, kuros būtu vērtīgi domāt. Es nezinu, vai tagad, sēžot uz balkona, katru reizi mums katram būtu jāsatraucas par pilnīgi visiem jautājumiem, kas skar gaisa kvalitāti, tas pat savā ziņā ir kaut kā neefektīvi un absurdi.
Līdz ar vides jautājumu aktualizēšanos cilvēki aizvien vairāk pieprasa veselīgāku un sakārtotāku vidi sev apkārt. Kas būtu tie trīs galvenie punkti, kurus pilsētā dzīvojošam cilvēkam būtu vērts aktualizēt un papētīt, lai mazinātu sajukumu galvaspilsētā?
Pirms kāda laika es dzirdēju mūsu pašu zinātniekus, kas teica: “Ja tu skrien pilsētā, tad neskrien pa Brīvības ielu, jo tu izdarīsi sev vairāk slikta, nekā laba, jo ieelposi smagos metālus daudz dziļāk plaušās, nekā neskrienot.” Ja mēs esam aktīvā sporta un kopumā fizisko aktivitāšu cienītāji, es teiktu – jā, ir jāinteresējas par to, vai vietās, kurās es eju skriet, ir tīrs gaiss, un ir jāuzdod jautājumi: „Kāpēc esam nonākuši līdz tam, ka man kā fizisko aktivitāšu piekritējam un pilsētas iedzīvotājam ir jānodara sev pāri sportojot?”
Daudz ir diskutablu jautājumu, un es saprotu, ka liela daļa varētu teikt, ka Rīgā visur vajag velojoslas, bet tai pat laikā es pati esmu autobraucēja, kurai pret daudziem velojoslu risinājumiem ir vairāk iebildumu nekā akcepta. Līdz ar to es teiktu – jā, ja esam autobraucēji, interesējamies un skatāmies, kas notiek. Bet tad atkal mēs atdursimies pret jautājumu: “Ko man tas dos, ka es kā autobraucējs vai skrējējs būšu informēts, bet nevarēšu ietekmēt to, ka tajā reģionā, kur es dzīvoju, tiešām ir tas netīrais gaiss?” Tas ir tāds koks ar diviem galiem.
Es teiktu, ka mūsu ietekmes robežas ir būt atbildīgam. Ja mums kā pilsoņiem ir iespēja piedalīties vēlēšanās ar savu balsi, tad tas ir atbildīgi jāizmanto. Ja mums ir iespējas iestāties par kādu iniciatīvu, kas mums ir aktuāla, tad varbūt tiešām vajag iedziļināties un iestāties par to. Varbūt pievienoties kādai cilvēku grupai, kas vāc parakstus un iet idejas paust pie Saeimas nama.
Neatkarīgi no tā ir virkne lietu, ko darīt savā ikdienas dzīvē, piemēram, šķirot atkritumus vai iet uz veikalu ar savu maisiņu. Protams, nav jākļūst fanātiskam, un reizi pa reizei var iegādāties arī maisiņu veikalā.
Es domāju, pamatu pamatā – mēģināt darīt, ko varam, bet nekļūt fanātiskam, lai tas vienā brīdī pašam nenoriebtos un no tā nenogurtu. Tas ir tāds zelta vidusceļš.
Nevajag noniecināt savas iespējas, pieķeroties pie vienas no desmit lietām, ko nevari izdarīt. Dari pārējās deviņas.
Manuprāt, mēs varam kompensēt paši savas “nezaļās” prakses ar kaut ko saprāta robežās “zaļāku”. Braukšana ar mašīnu – es pati neesmu gatava izkāpt no savas mašīnas un pateikt: “Nē, es tagad ar to vispār nepārvietošos.” Bet tajā pat laikā, ja man ir iespēja iet ar kājām, es iešu ar kājām,. Katram no mums būtu vērtīgi padomāt, kā mēs vienu rīcību varam efektīvi kombinēt pret citu un kā samazināt savu pēdu uz vidi.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
