Vide un dzīvesstils03.08.2022
Mums ir vienam otru jāstiprina
Cik apzināti mēs izvēlamies to, ko ēdam? Kas dominē mūsu ikdienas pārtikas grozā – lielveikalu piedāvājums vai vietējo zemnieku audzēti produkti? Kāda būtu ideālā nākotnes saikne starp pircēju uz zemnieku?
Saruna ar platformas Svaigi.lv izveidotāju Elīnu Novadu
Ainārs Ērglis (AĒ): Vai mēs esam pārtikas pašpietiekama valsts un varam tāda būt – šo jautājumu esam uzdevuši dažādiem ekspertiem un zināmā mērā tas ir arī šīs sarunas fokusā. Ja nemaldos, platforma Svaigi.lv darbojas jau 7 gadus, un tev noteikti ir savs, pieredzē sakņots redzējums.
Elīna Novada (EN): Es Svaigi.lv izveidoju ģimenes vajadzībām. Man piedzima bērni, un es, kā jau visi vecāki, gribēju viņiem dot pašu labāko. Man bija pārliecība, ka ģimenē ir jāēd vietējās izcelsmes, dabīgi audzēta pārtika, un šī pārliecība nav mainījusies. Sekojot līdzi jaunākajiem pētījumiem un tam, ko mēs zinām par cilvēka organismu – pārtika ir mūsu degviela, un tas ir jāapzinās katram no mums. Tas ir iemesls, kāpēc es sāku veidot šo platformu un jau septiņus gadus veiksmīgi turpinu savest kopā vietējos saimniekus ar pircējiem, kuriem viņu audzētie produkti ir nepieciešami. Tas, ko šo gadu laikā esmu sapratusi – mēs ļoti daudz runājam par to, ka mums ir jāēd dabīgi produkti, jādomā par kvalitatīvu dzīvesveidu, bet bieži vien tas dzirdams tikai vārdos un nav redzams darbos. Mēs gadiem mēģinām cilvēkiem šos produktus padarīt pieejamus, vienlaikus apzinoties, ka katrs pasūtījums dod darbu mūsu saimniekiem laukos.
AĒ: Man tas šķiet fantastiski, ka ir tiešsaistes sistēma, kurā es varu saplānot sev nepieciešamo pārtikas grozu. Manuprāt, tas ir arī daudz lētāk, - nav nepieciešama veikala starpniecība. Vienlaikus no tevis saprotu, ka šī sistēma tomēr nedarbojas tik labi kā iecerēts.
EN: Pirkšanas procesā ir ļoti daudz aspektu, kas jāņem vērā. Ir izpētīts, ka, salīdzinot ar citām digitālajām nozarēm, visā pasaulē, arī pirms Covid-19 pandēmijas, pārtikas virtuālā tirdzniecība attīstījās vislēnāk. Tajā ir ļoti daudz psiholoģisku aspektu. Latvijā šobrīd pārtikas pirkšanas sistēma tiek ļoti atbalstīta, jo mēs pērkam produktus tieši no saimnieka. Tas nozīmē – bez starpniekiem. Izmaksas veido gan sistēmas uzturēšana, gan mūsu darbs, ko ieguldām. Cilvēki bieži saka, ka ēst dabīgo un vietējo produkciju nebūt nav lētāk, un klāt nāk vēl šis plānošanas un pasūtīšanas laiks. Cilvēki ir pieraduši, ka viss, ko viņi vēlas, ir dažu minūšu brauciena attālumā. Ja mēs vēlamies pirkt produktus no vietējām saimniecībām, ir nepieciešams plānot pirkumu, pasūtīt iepriekš un tad gaidīt 2-3 dienas līdz šis grozs atbrauks. Tas prasa apzinātāku pieeju produktu pirkšanai, jo tas vairs nav tā, ka cilvēks katru dienu iet veikalā un no plaukta ņem visu pēc kārtas divām nedēļām uz priekšu. Šī pasūtīšana prasa zināmu darbu un liela sabiedrības daļa to nevēlas ieguldīt. Mēs esam veidojuši eksperimentālu pētījumu – apzinājām vairāk nekā 100 ģimenes, un tā rezultāti parādīja, ka no katras ģimenes kāds katru dienu dodas uz veikalu. Tajā brīdī, kad runājam par plānveida pirkumu reizi nedēļā, ir skaidrs, ka patlaban vēl esam patālu no tā, lai šāda sistēma tiešām efektīvi turpmāk strādātu.
AĒ: Vai tu piekrīti, ka Latvija šobrīd nav pārtikas pašpietiekama valsts?
EN: Mēs saskaramies ar to, ka nevaram nodrošināt visu cauru gadu tās pārtikas grupas, kuras cilvēki ir pieraduši lietot ikdienā. Tam ir jāpiekrīt. Esam novērojuši arī, ka vairākas saimniecības šo piecu mēnešu laikā, kopš kara sākuma Ukrainā, ir paziņojušas par savas darbības izbeigšanu. Sociāli ekonomiskie izaicinājumi daudziem izrādījušies pārāk lieli. Es vienmēr uz katru saimniecību piezvanu un apjautājos, kādi ir tie apstākļi, kāpēc viss tiek pārtraukts, un visbiežāk nākas dzirdēt pavisam vienkāršu teikumu – nav vērts. Nav vērts cīnīties.
AĒ: Jā, tas ir tāds interesants viedoklis - nav vērts. Ja nav vērts, tad, manuprāt, mēs visi varam iet pa burbuli. Vai tu piekrīti tam, - ja mums pienāks X stunda, mums pārtikas vairs vienkārši nebūs?
EN: Mūsu spēkos nav paredzēt nākotni. Tas, ko mēs varam darīt, - pieņemt sliktākos scenārijus, cerēt uz labāko un šodien darīt visu, ko spējam izdarīt. Es piekrītu, ka šobrīd mums šie riski ir jāapzinās. Covid-19 pandēmijas sākumā labi redzējām, kāda cilvēkiem ir panika par to, ka pārtikas varētu vairs nebūt. Tas nebija iedrošinošs skats, - ar katru valdības lēmumu mainījās pircēju uzvedība. Mums jau šobrīd ir jāapzinās, kas var notikt. Tas ir kā mājasdarbs – sagatavoties sliktākajam scenārijam, lai mēs būtu gatavi gadījumā, ja tas notiek. Katrā ziņā tiešsaistes pārtikas izplatīšanas modelis ir ārkārtīgi vērtīgs instruments, lai nodrošinātu valsts pašpietiekamību.
AĒ: Ir pēdējais laiks par šo visu runāt daudz vairāk, iedrošināt zemniekus, iet pie Lauku atbalsta dienesta, Zemkopības ministrijas un kopā šo platformu stiprināt. Zemniekiem ir jāzina, ka viņu audzētā pārtika ir vajadzīga, savukārt patērētajiem jāzina, ka nepieciešamības gadījumā mums būs šis vietējais ražotājs. Šobrīd patērētājs labāk ieiet veikalā, savukārt zemnieks, to redzot, saka, ka nav vērts pūlēties. Vai tā varētu raksturot šī brīža realitāti?
EN: Tuvu tam. Šobrīd mums ir ļoti profesionāli saimnieki, zemnieki, ražotāji, kuri prot darīt savu lietu. Viņi ir gatavi attīstīties, bet, lai to darītu, ir nepieciešams pieprasījums. Un to jāveido nevis kaut kādai mistiskai sabiedrībai, bet katram individuāli - ar saviem lēmumiem, savu pārdomātu rīcību. Mums katram pašam ir jāpieņem lēmums, ka gribam iet šajā virzienā un stiprināt kopējo pārtikas sistēmu Latvijā. Nevajag novelt atbildību uz kāda cita pleciem, neviens cits šos jautājumus bez mūsu katra iesaistes neatrisinās. Jāapdomā, ko es varu izdarīt, lai es būtu daļa no zaļākas, gaišākas nākotnes. Manuprāt, Latvija ir brīnišķīga zeme, kurā dzīvot, mums ir kvalitatīvi dzīves apstākļi, augstas kvalitātes produkti, bet mums visiem ir jāgrib, lai tas tā būtu arī nākotnē.
AĒ: Mums katram ir jāsaprot, ka mēs katrs pats esam atbildīgs par saviem lēmumiem.
EN: Es varu izstāstīt kādu pavisam nesenu dzīves atgadījumu. Ņemot vērā šobrīd notiekošās sociāli ekonomiskās pārmaiņas, svaigi.lv strauji nokritās pasūtījumu skaits. Tās nebija tikai viena vai divas nedēļas, bet jau 2-3 mēneši. Labākais, ko šādā situācijā varam darīt, - sarunāties ar tiem cilvēkiem, kuri ir mūsu auditorija, un pajautāt, kas notiek, kāpēc situācija ir tāda. Mēs visos savos kanālos izplatījām ziņu, ka šādas pārmaiņas mūsu uzņēmumā notiek, un lūdzām cilvēkiem padalīties ar to, kas ir mainījies. Tas, ko mēs izdarījām, - mēs izmainījām mūsu komunikāciju. Es cilvēkiem teicu, ka man vairs nevajag tikai tos vārdus, ka esam malači un ka mums ir brīnišķīga ideja. Man vajag, lai katrs no šiem cilvēkiem, veic kaut vienu pasūtījumu gadā un šo ideju reāli atbalsta, jo tikai tad uzņēmums varēs darboties. Es redzēju kādas pārmaiņas šī komunikācijas maiņa atnesa. Mēs uzrunājam nevis kaut kādu mistisku sabiedrību, bet konkrētus cilvēkus, aicinot viņus piedalīties šajā procesā. Un šīs pārmaiņas tiešām notiek, mēs redzam, kāds ir rezultāts, kad cilvēki uzņemas atbildību individuālā līmenī, nevis sagaida, ka vienmēr pastāvēs platforma Svaigi.lv.
AĒ: Šīs pārmaiņas bija pozitīvas, tu redzēji, ka pasūtījumu apjoms atkal pieaug.
EN: Jā, mēs redzējām, ka šī mijiedarbība ar cilvēkiem atkal sāk notikt.
AĒ: Manuprāt, kopējais apziņas līmenis pasaulē aug ļoti strauji, arī Latvijā. Cilvēki sāk saprast, ka ir jāuzņemas atbildība par savām izvēlēm.
EN: Tas, ko esmu novērojusi – cilvēki ir gatavi mainīties brīdī, kad nonākuši viszemākajā punktā. Manuprāt, ņemot vēra apkārt notiekošo situāciju, mēs esam diezgan zemā punktā. Izaicinājumu, risku un apdraudējumu ir daudz, un cilvēki sāk domāt, kāda ir viņu loma šajos dažādajos scenārijos. Turklāt nevis vienkārši baidīties, bet gan apdomāt – kā es varu sagatavoties noteiktai situācijai, ko es vēl nezinu, kas man ir jāiemācās, jāmaina. Mums ir jāapzinās, ka mēs dzīvojam brīnišķīgā zemē, mums ir privilēģija būt šeit un dzīvot tā, kā mēs Latvijā dzīvojam. Te ir skaisti, te ir brīnišķīgi cilvēki, mums ir pieejami pietiekami daudz resursu, par kuriem mums vienlaikus ir jārūpējas, lai mums viss izdotos.
Vienmēr arī saviem Svaigi.lv kolēģiem saku, ka nav jāgaida, kad kāds cits kaut ko darīs, bet jādara pašam un jārāda piemērs. Es esmu piemērs tam, ka tā ir jādara. Ir nepieciešami svaigi produkti, taču, kā tos iegādāties ģimenēm? Ko tu dari? Tu atloki piedurknes un veido servisu, lai tas būtu iespējams. Viss ir jādara soli pa solim. Piemēram, tu nevis stāsti, ka cilvēkiem ir jānodarbojas ar sportu, bet ej un sporto pats. Cilvēki pavilksies līdzi. Sāc plānot savas maltītes un pastāsti citiem, kā to darīt, nevis gaidi, kad kāds cits to izdarīs tavā vietā. Tikai šādi, ejot uz priekšu pa maziem solīšiem, iespējams celt dzīves kvalitāti. Nav jābūvē naivas ilūzijas, ka viss mainīsies vienā dienā. Tas nav iespējams. Mēs zinām paši no sevis. Nav iespējams izmainīt gadu desmitiem veidojušos dzīvesstila paradumus. Pa vienam solim katru dienu, - skatoties, vai es šodien daru labāk nekā vakar. Tas ir tas ceļš, kā mēs visi kopā varam iet tajā virzienā.
AĒ: Latvijā ir viena problēma – mēs katrs esam par sevi. No vienas puses tas ir pareizi, ka ir jāsāk ar sevi, bet no otras – jāiedrošina visus sanākt kopā. Ēdiens ir cilvēka degviela, taču vienlaikus mēs ļoti daudz produktus izmetam. Varbūt mums kopā ir jātaisa plānotāji ģimenēm, piemēram, veselīgam uzturam nedēļas garumā. Cilvēks, dzīvojot viens, visticamāk, šādi nedomā. Domāšana sākas tikai tad, kad veidojas ģimene.
EN: Tas, kas notiek un ko es novēroju – svaigi.lv platformā 90% pirkumu izdara sievietes. Sievietes ir tās, kuras rūpējas par to, lai šie produkti mājās būtu. Uz sievietēm gulstas milzīgi daudz atbildības. Viņas ir ar bērniem, viņas attīsta pašas savus biznesus, rūpējas par savu māju, rūpējas par savu attīstību un izaugsmi, un daudziem citiem aspektiem. Tajā brīdī, kad mēs pasakām, lūk, tev ir vēl viens pienākums – veidot ideālo pārtikas aprites sistēmu savā ģimenē, sieviete teiks nē. Ko mēs kā eksperti šajā jomā varam darīt? Mēs varam piedāvāt risinājumus, kas stiprina cilvēku labās izvēles. Nevis tikai runāt, bet ar praktiskiem rīkiem piedāvāt, - ja tu gribi, vari pamēģināt, mēs tevi iedrošinām, atbalstām, uzslavēsim. Mēs neteiksim, ka tu dari nepareizi un neparko nedomā. Šobrīd arī kopā ar ekspertiem runājam par to, kā stiprināt labos paradumus, nevis tikai atstāt atbildību uz cilvēku pleciem. Šos paradumus mainīt nav nemaz tik vienkārši. Esmu runājusi ar ļoti daudz cilvēkiem, kuri saka, ka pēc darba vieglāk ir iebraukt lielveikalā. Mums vajag spert solu uz priekšu nevis tikai runāt, dot cilvēkiem praktiskus rīkus, atbalsta mehānismus.
AĒ: Varam vienoties par sadarbību, kur mūsu uztura speciālisti sastāda ideālo uztura grozu, savukārt tu parādi, kas ir jūsu piedāvātajās saimniecībās. Mēs cilvēkiem varam sagatavot vairākus pārtikas groza variantus, dažādam cilvēku skaitam ģimenē, kuru viņš nepieciešamības gadījumā var mainīt.
EN: Tajā virzienā mēs arī strādājam. Ir jāņem vērā, ka katram ir savas specifiskās diētas un vajadzības. Arī katram bērnam ir nepieciešams kaut kas savs, nebūs tāds universālais risinājums, kas derēs visiem. Bet, ko var izdarīt digitālajā vidē? Paskatīties cilvēka vēsturi. Izdarot vienu pasūtījumu, turpmāk var izstrādāt individuālus piedāvājumus, kas būs atbilstoši konkrētās ģimenes vajadzībām. Domāju, ka ir jābūt abpusējai mijiedarbībai, savukārt tehnoloģiskie risinājumi ir tie, kas mūsdienās ļoti palīdz. Manuprāt, šis ir virziens, kurā jādarbojas.
AĒ: Piemēram, katru pirmdienu no Svaigi.lv manā e-pastā atnāk mans ideālais grozs, balstoties uz iepriekšējiem pasūtījumiem. Cilvēka izvēle – veikt tajā izmaiņas vai nē.
EN: Protams, ir daudz lietu, kas jāņem vērā, bet šis ceļš ģimenēm varētu būtiski atvieglot lēmumu pieņemšanu par pirkumiem.
AĒ: Redzot lielo produktu piedāvājuma klāstu, iespējams, daļā cilvēku var iezagties skepse – vai tie tiešām nav ievesti?
EN: Septiņus gadus diendienā darot šo darbu un sarunājoties ar mūsu pircējiem esmu sapratusi, ka viņi nevēlas kontrolēt, bet vienkārši grib būt pārliecināti, ka tas, kurš nodrošina šo servisu, savu darbu ir izdarījis godam. Viņi paļaujas un uzticas. Tas vairāk ir jautājums no mārketinga puses, ko darīt, lai nezustu šī cilvēcīgā saikne ar tiem, kuri šos produktus pērk. Pakalpojumu sniedzējiem ir jāuzņemas atbildība sniegt šo pakalpojumu visaugstākajā līmenī, lai patērētāji būtu pārliecināti par produktu izcelsmi. Protams, ka tirgū nevienam nav pienākums uzrādīt dokumentus par produktu izcelsmi un tur tu nekad to arī neuzzināsi.
AĒ: Tad būtībā jūs uzņematies šo atbildību – garantēt produktu izcelsmi.
EN: Viens ir mūsu reputācija, otrs - valsts kontrolējošās iestādes, kas regulāri seko līdzi pavadzīmēm. Sabiedrībā bieži joprojām ir šaubas, vai bioloģiskais sertifikāts nozīmē to, ka produkts tiešām ir sertificēts. Taču, ja kaut uz mirkli iedziļinās procesā, cik sarežģīti ir šos sertifikātus iegūt, cik stingri ir kontroles mehānismi, ir jāuzticas, ka attiecīgās iestādes savu darbu dara visaugstākajā līmenī. Nav jābūt šīm bažām vai vēlmei kontrolēt, ir jātiecas, lai mēs katrs savā pozīcijā darītu savu darbu aizvien labāk.
AĒ: Ir daudzi, kas ģimenēs sev pārtiku paši neaudzē. Arī es. Vienlaikus mēs būtu gatavi iemaksāt nepieciešamo naudas summu, lai noteiktā saimniecībā man šos produktus iesēj/iestāda un līdz ar to man tie būtu visos gadalaikos. Vai šāda interese cilvēkos sāk parādīties?
EN: Manuprāt, ja sabiedrība sāk par to runāt pietiekami skaļi un cilvēks to izdzird no vairākiem avotiem, tas jau ir signāls, ka tam jāpievērš uzmanība. Reizi gadā runājam ar saimniekiem, un uz jautājumu, kādi ir viņu trakākie plāni, atbilde bija, ka viņi gribētu, lai viņiem būtu prognozējams pieprasījuma apjoms. Ir jāapzinās, ka tā ir lieta, ko nevaram izmainīt mēneša laikā. Mums ir jādomā par nākamo sezonu, kas nebūs ātrāk kā pēc gada. Tas, kas ir saistīts ar audzēšanu un ja vēl tajā iesaistīti lopi, - šis process ir pietiekami sarežģīts. Ja mēs vēlamies veidot šādas sistēmas, tad tam ir laiks ķerties klāt. Tas nebūs iespējams jau uz šo rudeni. Tas jau ir nokavēts. Tas ir jādara, jāplāno uz nākamo sezonu, lai tam varētu sagatavoties. Es domāju, kas tas ir virziens, kurā mēs varētu sākt darboties, eksperimentēt, jo kamēr neesi pārbaudījis, tie ir tikai vārdi. Ir jāpārliecinās, kā tas varētu strādāt realitātē.
AĒ: Atliek tikai cerēt, ka latviešu vēlme parūpēties par sevi būs pietiekams grūdiens un tie produkti tiešām būs.
EN: Tas, ka kāds individuālā līmenī ir pieņēmis lēmumu, nenozīmē, ka mēs to varam attiecināt uz visu sabiedrību. Mēs zinām, ka lielākajai daļai sabiedrības nav savu lauku, īpašumu, kur to darīt. Iespējams, viņiem nav arī zināšanu un citu resursu, lai šiem jautājumiem vispār ķertos klāt. Tas, ko esmu novērojusi, piedaloties dažādos sabiedriskos un profesionālos pasākumos; sarunās, lai izzinātu kopējo situāciju – aizvien tiek atbalstīta ideja, ka ir jāpērk uzreiz no saimnieka. Saimniekam ir jāatbild gan par audzēšanu, gan ražošanu, gan iepakošanu, gan loģistiku, pārdošanu un mārketingu, - par pilnīgi visu. 1000 saimniecības, un katra pati tirgo. Es vienmēr saku – iedomājaties, ka tai saimniecībai, kura profesionāli nodrošina produktu audzēšanu, jādomā par saimniecības attīstību, un tad vēl jākļūst par ekspertiem pārdošanā, loģistikā un digitālajos jautājumos. Tas nav vienkārši. Mana nākotnes vīzija ir tāda, ka mēs skatāmies uz centralizētiem risinājumiem, kur ir apkopoti resursi un eksperti savā jomā. Mēs varam tiekties uz to, ka pirkšana klātienē varētu būt ekskursijās, pasākumos, bet tāda lielāka bilde tomēr būtu centralizēta, - izmantojot mūsdienu tehnoloģiskos risinājumus. Nevajag uzstādījumu, ka saimnieks ir gan audzētājs, gan tirgotājs vienā personā, jo tad mēs brīnīsimies, kāpēc saimniecībām nav resursu attīstīties, audzēt vairāk, domāt par stratēģiski izdevīgām sadarbībām. Esmu pārliecināta, ka ir jāraugās centralizētu risinājumu virzienā.
AĒ: Iesākumā cilvēkiem vispār ir jāsaprot, kas ir fermeru tirdziņi, kas ir bioloģiska, zaļa pārtika. Šajā virzienā progress ir ļoti jūtams. Cilvēki arvien vairāk atgriežas pie saknēm.
EN: Pa šiem septiņiem gadiem esmu novērojusi, ka ir periodi, kad viss ir labi, viss notiek un viss attīstās. Kad nav krīze, cilvēki sāk domāt par šo vērtību aspektu, kā es varu uzlabot savu dzīves kvalitāti, ko es varu darīt vēl lieliskāk, lai manai ģimenei būtu labāk. Cilvēki sāk spriest – varbūt pārejam uz bioloģisko pārtiku, varbūt domājam vairāk Zero Waste aspektā? Savukārt, kad pienāk krīze, tas, kas vērtību sistēmā nav iesakņojies kā pamata kodols, atkrīt. Cilvēks ir aizņemts ar daudzām citām lietām, atgriežas atpakaļ tajā, kas ātrāks, ērtāks, vieglāks un lētāks. Es neteiktu, ka tā ir viennozīmīgi augšupejoša tendence. Man šķiet, ka tas noskaņojums ir mainīgs.
AĒ: Ja mēs veiktu aptauju, - “Vai jūs labāk ēstu bioloģiskus dabiskus produktus, ko ir audzējuši vietējie zemnieki vai nezināmas izcelsmes ārzemnieki?”, atbilde būtu diezgan skaidra.
EN: Vārdos, jā.
AĒ: Aptaujas jau ir vārdos. Tātad, acīmredzot, ir kaut kādi traucējošie apstākļi, kas cilvēku kavē.
EN: Es vienmēr saku, ka Svaigi.lv mēs darām nākotnes darbu.
AĒ: Jā, bet tu neesi vienīgā. Līdz ar to šādu sistēmu var radīt centralizēti visā Latvijā. Zemnieki nav tirgotāji, viņiem nav jāstāv tirdziņā, tas paņem laiku un bendē nervus. Turklāt zemnieki audzē vairāk, cilvēki redz, ka tas ir forši, tas ir svaigi un lielie biznesi neapstāsies, jo lielveikalos ir pilns ar dažādām citām precēm, un Latvijas pārtikas sortiments salīdzinoši ir ļoti niecīgs. Līdz ar to - varbūt jāsaka, lai top! Kur ir problēma?
EN: Es piekrītu, bet mans prāts vienmēr ir organizēts risinājumu virzienā. Tieši tā, kā tu saki – kuri ir tie šķēršļi, kas neļauj to darīt? Viens, manuprāt, ir šī fragmentārā pieeja, ka katrs dara savu lietu un neveidojas mērķtiecīgas sadarbības, piemēram, ar valsts iestādēm, ar organizācijām, lai mēs kopīgi ietu vienā virzienā. Redzu, piemēram, ka saimniekiem tiek mācītas lietas, kā pārdot virtuālajā vidē, es tikai to atbalstu. Vienlaikus tiem, kas to māca, esmu prasījusi – cik pārliecināti esat par to, ko mācāt, ja neesat paši pamēģinājuši, kas tas ir. Es, piemēram, esmu viena no tām, kas to dara reālajā dzīvē, bet visi tādi nav. Iztrūkst tādas elementāras lieta, kā sarunas, pieredzes apmaiņa, zināšanu nodošana, nerunājot nemaz par risinājumiem, kas prasa lielas investīcijas. Vārdiski varam runāt par digitālajiem risinājumiem, bet jebkurš, kas šajā jomā ir strādājis, zina, kādas ir izmaksas, lai to attīstītu. Tehnoloģiju pasaulē visu laiku ir kaut kas jauns, un tev tam nemitīgi ir jātiek līdzi; tu konkurē ar miljardu lielveikalu industriju un tev ir jābūt tādā pašā līmenī. Šī resursu un zināšanu pieredzes vadība ir milzīgs izaicinājums, lai vispār kaut kas varētu tālāk attīstīties.
AĒ: Ja Svaigi.lv jau strādā, tad varbūt ir vērts mēģināt šo pavērst nedaudz plašāk, nevis radīt jaunu sistēmu.
EN: Es uzreiz varu iedrošināt, - Svaigi.lv ir reģistrēts kā sociālais uzņēmums, kas nozīmē, ka īpašnieki nesaņem peļņu dividendēs, bet iegulda atpakaļ uzņēmuma darbībā. Tā kā, ja kādam ir pretenzijas, ka Elīnai no tā būs labums, uzreiz jau pasaku, ka nē. Mēs jau esam gājuši soli tālāk. Mūsu mērķis ir strādāt tā, lai konkrētas vērtības tiktu praktiski ieviestas dzīvē. Tas ir mans uzdevums cauri gadiem, un es pie tā aktīvi darbojos. Es piekrītu arī tev, ka kopā ir jānāk tiem, kuriem ir šis redzējums, resursi un tiem, kuri reāli spēj uzņemties atbildību un šos risinājumus ieviest praktiski. Tie nav vieni un tie paši cilvēki. Sanākot kopā, mēs noteikti varam darīt brīnišķīgas lietas.
Visu savu pieaugušā cilvēka dzīvi es esmu strādājusi pārdošanas jomā. Jau 20 gadus ir ilūzija, ka lietas notiek pašas no sevis. Ir ilūzija, ka cilvēki vienmēr izdarīs tās izvēles, kuras mēs uzskatam par pašsaprotamām un labākajām. Tas, ko mēs varam darīt, ir veidot un virzīt šo komunikāciju, lai cilvēki jūtas kā daļa no kopējā procesa. Mēs pieņemam, ka tas ir kopīgs darbs, lai šī izvēles, kuras mēs izdarām, tuvina mūs kopīgajam mērķim.
Ja mums kā sabiedrībai ir kopēji mērķi, tad ir jāpieliek visas pūles, lai mēs tos piepildītu. Nevajag cerēt, ka nākotnē viss sakārtosies pats no sevis, jo tas vienkārši nav iespējams. Ja tu mērķēsi vismaz uz vienu zvaigzni Visumā, bet tiksi līdz Mēnesim, tā jau būs uzvara. Tieši tā es uz to skatos. Ir nepieciešams precīzs plāns, precīzi soļi un visi to apzinās. Katrs apzinās savas stiprās puses. Valsts organizācijas saprot, ka tās pietiekami nepārzina mūsdienu digitālos risinājumus, pārdošanas soļus, patērētāju uzvedības vai domāšanas paradumus. Viņi neizliekas par ekspertiem, bet pieaicina tos, kuri šīs lietas pārzina.
AĒ: Es smaidu tevī klausoties, varu tikai teikt, ka šīs ir lietas, ko es gribētu dzirdēt sakām valsts vadītājus. Bet es tev pilnīgi piekrītu - uz mērķiem ir jāiet.
EN: Manī pašā ļoti daudz kas izmainījās tad, kad piedzima bērns - es sāku uzdot jautājumus par to, kādu dzīvi es gribu dzīvot. Kādā valstī es gribu dzīvot. Kādu piemēru es gribu rādīt saviem bērniem. Es negaidu, ka kāds no ārpuses maniem bērniem parādīs, kādai ir jābūt dzīvei. Mēs to veidojam kopā diendienā, - ar konkrētām izvēlēm, ar konkrētu dienas režīmu, ar to, ko mēs ēdam, kā mēs sportojam, kā mēs viens pret otru izturamies, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem un tā tālāk. Caur savām izvēlēm mēs katrs pats veidojam savu raksturu. Bieži tas nav vienkārši, jo prasa disciplīnu un zināšanas.
AĒ: Mēs nezinām, kas notiks pasaulē. Mēs nevaram to ietekmēt, bet mūsu pienākums ir ietekmēt savā valstī notiekošo.
EN: Man patīk izzināt dzīvi visdažādākajos aspektos un arī to pietiekami daudzveidīgi pieredzēt. Līdzko sākam runāt par garīgā plāna lietām, pēkšņi pazūd materiālais, bet mēs dzīvojam materiālā pasaulē. Kā darbojas tirgus likumi, kā veidojas ekonomika – tā nav labā griba, tajā visā ir konkrēti procesi un likumi, savs rāmējums. Ir jāspēj vienlaikus veidot šīs abas puses - gan garīgi emocionālo prizmu, gan materiālo pasauli, kurā es attīstu savas prasmes, spējas, eju līdzi laikam, pārkvalificējos, attīstos, apgūstu tās pasaules zināšanas, kas mums ir pieejamas un izmantoju tās praktiski, lai sasniegtu savus konkrētos mērķus.
Nav pat uz citiem jāskatās, jo ir bailīgi iet un pārdot. Ir bailīgi kāpt uz skatuves un simtiem cilvēku auditorijai stāstīt par savām idejām. Ir bailīgi iziet un izlikt ziņu, ka manam uzņēmumam neiet tā, kā gribētos. Tas prasa drosmi un bieži vien vieglāk ir iet un meditēt mežā. Piedzīvojums jau ir tikai tad, kad mēs drosmīgi paraugāmies šiem izaicinājumiem acīs. Man šķiet, ka tas ir tas, ko gribētos, lai mēs visi arvien vairāk uzdrīkstētos - ja ir bail, ej un dari tāpat.
AĒ: Manuprāt, tā ir tā bēgšana no realitātes.
EN: Tas, ko esmu novērojusi, arī piedaloties dažādos pasākumos, - nemitīgi tiek meklētas šīs jaunās idejas, kas kā brīnumtablete atrisinās visas mūsu problēmas. Tādas nav. Vienkārši nav tāda risinājuma. Ir risinājumi, kas sevi ir apliecinājuši jau cauri gadiem, un tie turpina attīstīties. Viens no šādiem piemēriem Latvijā ir arī Svaigi.lv. Vienmēr esam teikuši – apvienojam zināšanas un resursus un skatāmies, kur varam iet tālāk. Esmu tikai par aizvien jaunām sadarbībām, jo vairāk mēs apvienosim savus talantus un spēcīgās puses, jo jaudīgāka būs mūsu kopējā virzība.
AĒ: Tev noteikti ir pietiekami daudz šo pašu zemnieku vai pircēju, kas ir gatavi būt tavi vēstneši un iet un stāstīt - klau, šis ir fantastiski, mums tas ir jādara.
EN: Es vienmēr esmu teikusi, ka mums Latvijā ir vienkārši apbrīnojams pircēju loks – zinoši, inteliģenti cilvēki ar augstām dzīves kvalitātes prasībām. Paši ar savu darbu viņi savā dzīvē ir radījuši resursu kopumu, lai varētu veidot savu ikdienu atbilstoši katrs savam redzējumam. Tiesa, pārtika un viss ar ģimeni saistītais cilvēkiem ir ļoti intīms process. Tas nav kaut kas tāds, ko viņi vēlas stāstīt vai izrādīt uz ārpusi. Mums šķiet, ka sociālajos tīklos teju katrs atrāda, ko ēd, bet patiesībā tas ir ārkārtīgi mazs cilvēku procents. Tie, kurus reizēm esam uzrunājuši atbalstam, atsaucas un to dara, taču tā nav viņu ikdiena.
Izteikti vēl redzu arī, ka pastāv paaudžu jautājums. Katrs ir vairāk par sevi un pieņem mūsu servisu kā pašsaprotamu. Gribētos lielāku kopības sajūtu, bet tas vienlaikus ir arī pamatīgs darbs.
No vienas puses saimniecības vārdiski atzīst, ka ir nepieciešami centralizēti risinājumi, taču tajā pašā laikā arī nevēlas uzņemties atbildību, lai šis serviss izdotos. Viņi kā pašsaprotamu pieņem, ka arī mūsu gadījumā ar sevi ir jāstrādā daudz, ir jāpārdod, un tad, tā teikt, mēs to novērtēsim. Es, protams, varu to saprast, bet tas nav tik viennozīmīgs jautājums. Bieži vien komunikācijas un digitālo rīku izmantošana, sociālo mediju izmantošana nav saimniecības stiprā puse un gribēt, lai viņi ir eksperti tajā, - tas vēl ir jautājums, vai tā vajag.
AĒ: Latvieši ir pietiekami atsaucīgi. Varbūt ir jābūt projektam, kurā cilvēks vienkārši ieskaita kādu naudiņu, kas tālāk aiziet zemniekiem. Zināmā mērā no tā, vai būs zemnieki, kas rūpēsies par zemi, audzēs pārtiku, atkarīgs arī tas vai būsim mēs. Viss ir savstarpēji saistīts.
EN: Tas, ko es esmu novērojusi – ir ļoti daudz organizāciju, valsts struktūru, ministriju, kas atbalsta zemniekus. Ir daudz cilvēku, kuri domā profesionāli par to, kā stiprināt saimniecības. Taču, ko strādājot ar cilvēkiem un pircējiem esmu pamanījusi – novārtā ir atstāts tieši šis individuālais Latvijas cilvēks. Ar saimniecībām, zemniekiem un reģioniem ļoti daudz cilvēku jau strādā, tiek novirzīts gana daudz resursu. Taču, kā mēs vienam cilvēkam, vienai Elīnai, kurai ir milzum daudz pienākumu un divi bērni, varam palīdzēt izdarīt tās labākās izvēles? Lai mājās ledusskapī nebūtu tikai ātrās uzkodas, bet blakus būtu veselīgi produkti, ko bērni labprāt paši ņem. Kā mēs katrai mammai, tētim vai bērnam varam palīdzēt, lai viņi izdara savas labākās izvēles?
Teiksim, kaut vai tikai pievēršot lielāku uzmanību, kāda izskatās bērnu ēdienkarte skolās vai kafejnīcās. Manuprāt, ir vairāk jādomā, ka labo izvēļu ziņā stiprināt tieši ģimenes. Un tas nav tikai romantizēt darbu laukos. Pēc septiņu gadu darba ar desmitiem tūkstošu cilvēku man šķiet, ka šobrīd svarīgākais ir stiprināt cilvēku izvēlēs, kas būtiskas viņa dzīves kvalitātei. šobrīd tas, kas būtu jādara, ir - stiprināt katru kā cilvēku tajās izvēlēs, kas viņam nāk viņa dzīves kvalitātei par labu. Tas ir tas virziens, kurā mēs kā Svaigi.lv komanda arī skatāmies. Es redzu, ka par saimniecībām rūpējas. Taču, ja mēs vienlaikus iedrošināsim arī pircējus – individuālos cilvēkus, tādējādi mēs veidosim pieprasījumu, kas tikai vēl vairāk palīdzēs saimniecībās. Mums ir vienam otru jāstiprina. Tā es to šobrīd redzu.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
