Vide un dzīvesstils27.09.2022Raitis Rodiņš – Siguldas novada uzņēmējs, Bioloģisko Lauksaimnieku Kooperatīvās sabiedrības "Ekoloģisks.lv" valdes loceklis un zemnieks
Lauksaimniecība nav tas vieglākais bizness, ir nepieciešamas zināšanas
Ieva Gorkša (IG): Vai ekoloģiski audzēta pārtika ir nākotne vai nākotnes privilēģija? Kā Tu saredzi tās attīstību?
Raitis Rodiņš (RR): Ja mēs runājam par ilgtspējīgu lauksaimniecību un veselīgu cilvēku, ekoloģiski audzēta pārtika noteikti ir mūsu nākotne. Ir pareizais veids, kā to attīstīt - zemniekiem apvienojoties un pilnveidojot kooperatīvu. Manuprāt, tas ir pareizais veids, kā mēs varētu iekarot Latvijas tirgu, ko šobrīd principā ir pārņēmuši ārzemju ražotāji.
(IG): Pastāsti sīkāk par šiem kooperatīviem…
(RR): Šobrīd Latvijā ir pāris lielie kooperatīvi, kas darbojas, bet tie nav īpaši aktīvi, uzņemot jaunus biedrus. Tiem ir sava komforta zona – viņi darbojas, viņi ir apmierināti ar saviem ienākumiem, līdz ar to daudziem mazajiem lauksaimniekiem nav, kur likties, jo produkcija nav pietiekami lielā apjomā. Otra lielā problēma ir tā, ka jaunu kooperatīvu ir ļoti sarežģīti izveidot un tas nav atbilstošs Eiropas finansējumiem. Ir jāpaiet vismaz diviem gadiem, līdz kooperatīvs ir gana attīstījies un spējīgs piesaistīt Eiropas finansējumu naudu. Tā, manuprāt, zemniekiem ir diezgan sarežģīta situācija.
(IG): Kas ir “ekoloģiska pārtika”?
(RR): Ekoloģiskā pārtika ir pārtika, kas ražota un audzēta bez pesticīdiem, bez mākslīga mēslojuma, kas ir veselīga. To sertificē attiecīga institūcija, un katrs lauksaimniecības uzņēmums, kurš audzē ekoloģisku pārtiku, tiek sertificēts šajā institūcijā. Šīs institūcijas reizi gadā brauc pārbaudīt laukus, dokumentāciju un produktu izsekojamību. Svarīgākais punkts ir produktu izsekojamība, jo pēc tā ir redzams, kur produkts ir izveidots, kā tas audzēts un kur pārdots. Šī informācija ir publiski redzama. Šādas lauksaimniecības audzē pēc bioloģiskas lauksaimniecības metodēm.
(IG): Realitāte ir tāda, ka ekoloģiska pārtika ir daudz dārgāka.
(RR): Par šo es varētu iebilst. Mums šobrīd ir tirdzniecības centrs Siguldā - stāv blakus konvencionālajam, un pārtikas cenu atšķirība nemaz tik liela nav. Konvencionālie ražotāji pārdod kartupeļus par vienu eiro kilogramā, bet mēs jau arī tirgojam par eiro kilogramā. Atsevišķiem produktiem, kurus ir sarežģītāk saražot un kuriem iepakojums ir dārgāks, jo tas ir ekoloģiskāks, atšķirība arī ir ļoti neliela. Jāpiebilst, ka bieži vien ekoloģiska pārtika ir audzēta mazās saimniecībās, kur saimnieki par to ir īpaši rūpējušies. Tā ir daudz barojošāka, un var just daudz lielāku sāta sajūtu, ēdot šo kvalitatīvo produkciju, nevis tādu, kas ir mākslīgi audzēta.
(IG): Ekoloģiski audzētas pārtikas galvenā vērtība ir - tā ir ekoloģiska un veselīgāka pārtika, kas audzēta Latvijā. Vai Tu uzskati, ka šo industriju un pārdošanu varētu padarīt zaļāku? Un kā? Proti, vai tajā ir kategoriskas pretrunas, jo, piemēram, zemenes tiek pārdotas plastikāta kastītēs? Tas it kā norāda, ka tiem, kuri audzē ekoloģisku pārtiku, galvenais dzinējspēks nav padarīt dzīvi "zaļāku" Latvijā.
(RR): Strādāt noteikti varētu daudz zaļāk, kaut vai izvēloties zaļākus iepakojumus. Bet šeit ir vairākas problēmas, piemēram, produkcijas uzglabāšana - ne vienmēr produkciju var uzglabāt papīra iepakojumā, jo papīra iepakojums mitrumā izšķīst. Otra problēma - Latvijā ir ļoti sarežģīti iegādāties atbilstošus iepakojumus. Tā ir arī viena no problēmām mūsu uzņēmumā - mums ir ļoti grūti atrast ražotājus, kuri Latvijā uzražotu maisiņus kartupeļiem adekvātā cenā. Ņemot vērā, ka šie ekoloģiskie iepakojumi Latvijā ir kā trends, tie ir pārspīlētās cenās. Piemēram, Anglijā visi zemnieki jau sen iepako kartupeļus papīra tūtās, un viņiem pat ir lielie kartupeļu maisi no papīra. Latvijā neko tādu pat nevar iegādāties, kas nozīmē, ka mums ir jāpasūta no Anglijas, Polijas vai jebkura cita ražotāja.
(IG): Vai atmaksājas darboties šajā nozarē un audzēt tirgošanai ekoloģiski audzētu pārtiku?
(RR): Uzskatu, ka tas atmaksājas. Lauksaimniecība pēc savas būtības ir aizraušanās. Tas ir darbs, kas mums patīk, tā ir mūsu sirds lieta.
(IG): Pastāv tendence, ka aizvien vairāk tieši jauni cilvēki pievēršas lauksaimniecībai - tas vairs nav vecvecāku mantojums.
(RR): Jā, es varētu tam piekrist, ir daudz vairāk jaunu cilvēku, kuri vēlas veidot biznesu tieši lauksaimniecības sektorā. Tas skaidrojams arī ar to, ka vecie lauksaimnieki tomēr noveco, nodod savas saimniecības jauniem cilvēkiem, saviem bērniem, kuri ienāk šajā biznesā ar citu skatījumu un uztver to par biznesu, nevis tikai hobiju.
(IG): Ko Tu kā pieredzējis lauksaimnieks ieteiktu cilvēkam, kurš vēlas sākt nodarboties ar lauksaimniecību?
(RR): Noteikti novēlētu lielu apņēmību un lielu izturību. Lauksaimniecība nav tas vieglākais bizness, ir nepieciešamas zināšanas. Vislabāk būtu pakonsultēties ar kādu jau esošu lauksaimnieku, apzvanīt vietējos kooperatīvus un veidot sadarbību. Var zvanīt arī mūsu kooperatīvam, mēs vienmēr sniedzam palīdzību, pastāstām, kādas ir tirgus tendences.
(IG): Kā Tu vērtē situāciju Latvijā lauksaimniecības jomā, un kādas ir tendences? Vai patērētājiem pieaug tendence patērēt ekoloģisku pārtiku?
(RR): Lauksaimniecība aug. Ir ļoti daudz mazo ražotāju, kuri vēlas audzēt. Parasti bizness iesākas, jo viņi sāk audzēt sev, līdz saprot, ka var izaudzēt un ienākt tirgū ar šo produkciju. Būtu gan nepieciešams vairāk atbalsta no valsts un skaidrāka vīzija lauksaimniecības virzienā.
Tendence viennozīmīgi pieaug, jo cilvēki jūt atšķirību, vai viņi pērk “Rimi” tomātus vai tepat Latvijā audzētus. Ar katru gadu nāk klāt jauni cilvēki, kas vēlas pirkt tieši Latvijas ekoloģisko produktu.
(IG): Cik daudz jūs izjūtat valsts atbalstu?
(RR): Ir daudz neizpratnes no attiecīgām institūcijām, kas mūs pārbauda, piemēram, no Valsts ieņēmumu dienesta. Es audzēju dārzeņus, un dārzeņu raža tiek iegūta rudenī. Sniedzot PVN deklarāciju, es katru ceturksni saņemu jautājumu, kāpēc man ir tik mazi ienākumi, man ir jāpamato, kāpēc es tik daudz tērēju dīzeļdegvielu. Katru reizi viņiem sūtu atbildes vēstuli, paskaidrojot, ka ražoju lauksaimniecības produkciju, ka to novāc rudenī, kas nozīmē, ka rudenī man ienākumi. Man tas šķiet mazliet absurdi, ka šie dienesti to nesaprot.
(IG): Bet vai situācija uzlabojas?
(RR): Valstiskais sektors pamazām nomainās, nāk jauni cilvēki, kuri ir ieinteresētāki un izprot šo situāciju vairāk. Kopumā situācija uzlabojas, bet vēl ir tāls ceļš ejams.
(IG): Es domāju, ka problēma ir tajā, ka cilvēkiem pietrūkst kapacitātes iedziļināties konkrētajā tēmā un rodas muļķīgas situācijas. Kas ir tas virziens, kurā mums vajadzētu strādāt visiem kopā piecgades plānā?
(RR): Iespējams, bet tā ir valsts prasība - pārbaudīt šādus mazos uzņēmumus. Viņu dienaskārtībā ir pieņemts nosūtīt šādas vēstules, lai lauksaimnieki varētu sniegt paskaidrojums.
Mums vajadzētu izprast vienam otru un strādāt komandā. Manuprāt, tas ir pats svarīgākais šobrīd Latvijā - attīstīt kopīgas sadarbības iespējas un pilnveidot kooperatīvu attīstību.
(IG): Kā Tev šķiet, cik tālu mēs esam, lai mēs paši sevi varētu pabarot?
(RR): Mēs esam ceļā uz to. Dārzeņu produkciju Latvija iepērk no kaimiņvalstīm, jo mēs paši Latvijā nespējam saražot pietiekamā apjomā, līdz ar to mēs neveidojam viens otram konkurenci.
(IG):Kāpēc mēs nespējam paši saražot?
(RR):Līdz šim nav bijusi tāda sadarbība lauksaimniekiem vienam ar otru. Jāsaprot, ka, lai mēs spētu realizēt produkciju lieliem iepirkumiem, mēs nevaram ar tik mazu apjomu ienākt tirgū. Veids, kā mazie tirgotāji var ienākt tirgū, ir - apvienojot produkciju caur kooperatīvu, jo tad veidojas lielāks piedāvājums un mēs spējam nodrošināt apjomu, piemēram, veikalu ķēdēm un skolu iepirkumus. Tā ir tā lielākā problēma - mēs esam daudz, bet maziņi, un katrs kaut ko ražo.
(IG): Un kā Tu aizstāvētu mītu, ka ekoloģiska pārtika ir daļējs mārketings? Katrai valstij ekoloģisks var nozīmēt kaut ko.
(RR): Nav īsti vienotas sistēmas, kas ir ekoloģisks, katrā valstī tas var atšķirties. Pilnīgi droši var teikt, ka tie, kuri iegādājas ekoloģisku pārtiku, jūt atšķirību. Lielisks piemērs - nopērc gaļu “Rimi” un paskaties, kas pēc pagatavošanas no tās paliek pāri.
(IG): Diemžēl šībrīža ekonomiskajā stāvoklī valstī tas daudziem noteikti ir izšķiroši, cik maksā ekoloģiskā vista un cik parastā.
(RR): Izcepiet vistu, kas nopirkta “Rimi”, un nosveriet to. Pēc tam izcepiet vistu, kas nopirkta no zemnieka, un nosveriet to. Tad arī būs redzams, cik jūs esat ieguvuši gatavu produkciju. Tā ir liela starpība. Cilvēkiem šķiet, ka pērk lētāk, bet patiesībā viņi nopērk daudz mazāk gaļas un daudz mazāk paēd. Tas liek aizdomāties par to, ko tad mēs ēdam un kas paliek mūsu organismā.
Ir lieliska iespēja caur dažādām interneta platformām vērsties pie vietējajiem lauksaimniekiem, jo tur tiek publicēta lauksaimnieku informācija, kas ļauj pasūtīt pa tiešo no viņiem. Mūsdienās pat ir iespējas piegādāt produktus ar pakomātu. Arī mums ir savs internetveikals. Tas ļauj pasūtīt produktus, nepārmaksājot veikala uzcenojumu. Tomēr par šo informācijas trūkst.
(IG): Kāda ir Tava vīzija? Vai Tu uzskati, ka mēs, piemēram, 2050. gadā varam būt 100% zaļa Latvija?
(RR): Es domāju, ka mēs jau tagad esam zaļa Latvija. Ir ļoti daudz lauksaimnieku, kuri saimnieko pēc bioloģiskām metodēm, tiesa gan, ne visi izvēlas sertificēties, jo tas ir sarežģīts un birokrātisks process, bet šī virzība ir novērojama.
(IG): Tad tas ir iespējams, ka kaut kādā gadā Latvija kļūst par mazo Šveici?
(RR): Es domāju, ka pilnīgi noteikti. Īpaši Siguldas apriņķī, Līgatnē, tur ļoti aktīvi pie tā strādā. Iemesls tam visdrīzāk ir līdzīgi domājošo apvienošanās. Svarīgākais būtu izglītot lauksaimniekus un stāstīt, ka viņu produkcijai ir reāls noiets, ir tikai jāmeklē iespējas, kā to darīt.
(IG): Kāpēc netiek izglītoti lauksaimnieki? Kur ir problēma?
(RR): Manuprāt, nav atbalsta no valsts puses. “Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs” (LLKC) šobrīd strādā pie tā, lai cilvēki būtu informēti un zinātu par šo iespēju realizēt savu produkciju. Varbūt vienkārši trūkst tādu entuziastu, kādi esam mēs - lielāks cilvēku skaits, kas varētu apvienot vairāk lauksaimniekus. Mēs tomēr esam tik, cik mēs esam, un mēs cenšamies strādāt lokāli - savā reģionā.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
