Ekonomika13.05.2022Aya Bluesman – “Dopamine Splash” idejas autore un realizētāja
Sevis realizācija un uzņēmējdarbība
Ikviens no mums kaut reizi ir domājis, kā atrast un realizēt to vienu biznesa ideju, kas nesīs mums peļņu visas dzīves garumā. Taču skaidrs, ka tas nav tik vienkārši izdarāms, un bieži pat tad, kad mums nāk prātā šķietami lieliskas idejas, mēs baidāmies tās realizēt, jo baidāmies no neizdošanās. Par uzņēmējdarbību un sevis realizācijas procesu, kā arī smalko līniju, kas šķir darba mīlēšanu no darbaholisma, stāsta “Dopamine Splash” idejas autore un realizētāja Aya Bluesman.
Agneta Vēmane (AV): Pastāsti, kā Tev radās ideja par “Dopamine Splash” un kā Tu nenobijies to realizēt?
Aya Bluesman (AB): “Dopamine Splash” es sauktu par savu 10+ profesionālās pieredzes gadu kulminācijas punktu. Viss, ko es esmu darījusi līdz šim, ir sniedzis vajadzīgo pieredzi šo realizēt. Man nav vienas formulas, ko pastāstīt, kā šis ir radies, taču tas iekšējais kodols, esence, visa tā sirsniņa, ko nes pats “Dopamine Splash”, manī ir bijusi jau 17 gadu vecumā, vienīgi 17 gados es nebiju spējīga ko šādu izdarīt. Taču kā nenobīties ko šādu realizēt? Personīgi manī bija tas dzinulis, kas neļāva apstāties. Man bija sajūta, ka tas vienkārši ir jādara un viss. Es sāku iet pa maziem solīšiem uz priekšu, sāku būvēt pamatus, tad sienas, jumtu un visu pārējo, lai tas izdotos. Pati ideja arī atnāca kā spēriens no skaidrām debesīm.
AV: Tas bija tāds aicinājums?
AB: Man patīk, kā saka radošie un reklāmisti – tagad tā ideja baigi smērē, tas viss iet kosmosā uz visām pusēm. Un tieši tā tas arī bija. Man projekta apraksts bija momentā skaidrs. Tieši šī profesionālā pieredze man bija devusi gan vārdu krājumu, gan darbarīkus manā darbarīku kastītē, kā šo projekta aprakstu uzrakstīt. Šobrīd es ticu, ka “Dopamine Splash” pēc 5 gadiem būs jau kaut kas lielāks un ārpus manis. Svarīgi ir redzēt to lielo vīziju, iet uz priekšu pa vienam mazam solītim, jo, ja es mēģināšu realizēt to visu lielo vīziju, tad es izdegšu spožās liesmās 36 stundās.
AV: Kas, Tavuprāt, ir tas lielākais klupšanas akmens, kāpēc cilvēki ar šķietami lielisku biznesa ideju tāpat nobīstas, viņi pat nemēģina to realizēt? Vai tas ir pārāk mazs līdzcilvēku atbalsts, finanšu trūkums vai vienkārši bailes no neizdošanās?
AB: Lai mēs varētu runāt par izdošanos, pirmkārt, būtiski ir neuzstādīt sev nenormāli augstas ekspektācijas. Runājot par reāliem piemēriem, jebkurš biznesa modulis un viss, kas notiek uzņēmējdarbībā, ir dzīvs organisms. Viss visu laiku aug un attīstās. Mājaslapas biznesam ir ļoti labs piemērs, jo darbs pie tām nebeidzas nekad. Pats svarīgākais ir šo mājaslapu izveidot, palaist un tad regulāri, nepārtraukti pie tās strādāt, lai tā sasniegtu tieši tādu rezultātu, kāds sākumā bija plānots. Ir jāpieņem, ka šie procesi tieši tā arī notiek. Sākuma stadijā ir jāsaprot, ka ar laiku izkristalizēsies tas, kādam tam produktam beigās ir jābūt, un nav jābaidās no tā, ka pirmais produkts nav labs. Otrkārt, nevajag domāt, ka ārējie resursi atrisinās iekšējās problēmas. Ir jāapzinās, ka jau pašā kodolā ir jāieliek pamati, lai skaidri zinātu, uz kuru pusi iet. Ja nav skaidras nojausmas par to, kas tiek radīts, tad labākais konsultants mārketingā vai reklāmā, labākais finansists vai grāmatvedis vai stratēģiskais konsultants nevarēs palīdzēt ideju virzīt uz priekšu.
AV: Viss nāk ar pieredzi.
AB: Pieredze patiesībā ir ļoti cietsirdīgs un ilglaicīgs skolotājs. Reizēm pieredze mūs sarēto, un tad mēs vairs negribam darīt. Ir jāļaujas tam, kā tas viss aug.
AV: Manuprāt, ir diezgan daudz dzirdēts, ka cilvēkiem tas gala produkts sanāk citādāks, nekā bija plānots, taču tāpat ir forši.
AB: Šī sajūta ir jāpieņem, un jāmīl tas savs radījums tāds, kāds viņš ir izaudzis. Mīli un pieņem pat tad, ja šī nav sākotnējā vīzija. Protams, mēs tagad nerunājam par produktu, kur tas gala rezultātā ir kaut kas tiešām traģisks, destruktīvs, pasaulei un cilvēcei slikts vai nelabvēlīgs.
AV: Tu esi ļoti radoša personība. Bieži rodas stereotipi, ka radošie jau tikai kaut ko paglezno, kaut ko padara, bet Tu esi piemērs tam, ka tā nav. Kas slēpjas aiz krāsu šļakstiem – cik daudz biznesa vidē Tevī ir tas radošais un cik viss pārējais, lai viss veiksmīgi ietu uz priekšu?
AB: Ja man prasītu pirms pusgada, tad es sevi raksturotu kā ļoti sistemātisku, strukturālu un intravertu cilvēku. Intraverts varbūt izrādās, ka ne, bet tur tie jēdzieni plūst un mainās. Man visu dzīvi cilvēki ir teikuši – tu noteikti esi māksliniece. Es teicu, ka nē, ka es esmu tāds vai šitāds biznesa cilvēks. Es visu laiku gāju pretī tam, ko cilvēks redz, līdz brīdim, kad es sapratu, ka es taču tomēr esmu māksliniece. “Dopamine Splash” kontekstā būt radošam ir tikai 5%. Viss pārējais – 95% – ir plānošana, biznesa vadība, lietvedība, grāmatvedība, mārketings, reklāma, satura veidošana, komunikācijas plāns. Kad cilvēks pie manis atnāk, viņš redz tikai un vienīgi gala rezultātu, un tas ir ļoti skaisti. Man tas ir augstākais servisa līmeņa sasniegums. Es gribu, lai brīdī, kad cilvēks ienāk “Dopamine Splash”, viņš pat neapzinās, cik daudz viņam ne par ko nav jādomā, jo par visu jau ir padomāts priekš viņa.
AV: Tavuprāt, uzņēmējdarbības vide Latvijā ir pretimnākoša un piemērota mazajiem un radošajiem uzņēmējiem?
AB: Runājot par uzņēmējdarbības vidi Latvijā, mana pieredze nav pozitīva – šī vide nav pretimnākoša un atbalstoša. Taču tas ir koks ar diviem galiem. Man vislielākā sāpe kā mazajam uzņēmējam šajā situācijā ir nodoklis. Latvijā minimālā alga ir 500 eiro bruto, kā rezultātā cilvēks uz rokas saņem nieka 340 eiro. Man kā uzņēmējam tas izmaksā 620 eiro – šī proporcija ir prātam neaptverama. Jāņem vēra arī tas, ka mūsdienās neviens par 300 eiro nevar izdzīvot, taču mazajiem uzņēmējiem arī 50 eiro ir daudz. Sevišķi pandēmijas laikā redzēju, ka tā lēmumu pieņemšana no biznesa realitātes ir ļoti atdalīta. Skaidrs ir tas, ka cilvēki, kas pieņem kaut kādas regulas, skatās tikai uz to, kas uzrakstīts uz papīra, bet reālās saķeres par to, kas patiesībā notiek biznesa vidē, viņiem nav.
AV: Kas, Tavuprāt, ir veiksmīgas uzņēmējdarbības pamatā?
AB: 21. gadsimta absurdākā lieta, kas cilvēkiem ir mācīta, ir “atrodi savu sirdslietu un pārvērt to biznesā – tas būs fantastiski”. Pirmkārt, ja tu darīsi savu sirdslietu, tad brīvais laiks tiek veltīts tikai darbam. Pārvēršot hobiju biznesā, vairs nepaliek hobiju, ko darīt ārpus darba. Nevajag darīt savu sirdslietu, taču jebkuru darbiņu vajag darīt ar mīlestību. Ja cilvēks ir sētnieks, tad ielas ir jāuzkopj ar mīlestību. Ja cilvēks ir grāmatvedis, tad arī šis darbiņš jādara ar mīlestību. Ņemot vērā, ka darbs mums aizņem trešdaļu ikdienas, ir svarīgi visu darīt ar vislabākajiem nodomiem. Protams, šai mīlestībai nav jābūt aklai, jo šī līnija starp “es mīlu to, ko es daru” un darbaholismu ir ļoti, ļoti trausla un viegli pārkāpjama. Nevajag sevi identificēt ar to, ko tu dari, roka ir jātur uz pulsa un jāseko līdzi – vai šis darbs sāk kļūt pret mani nelabvēlīgs? Vai nepateicīgs? Vai es sāku pazaudēt saķeri ar realitāti? Vai es šobrīd daru lieku darbu? Vai es sev dodu uzdevumus, kuri šobrīd nemaz nav jādara? Savā 10 gadu uzņēmējdarbības pieredzē es esmu iemācījusies, ka neviens cits man neiedos brīvu brīdi, ja vien es pati neizlemšu, ka es sev ņemu brīvdienas. Ir jāsaudzē sevi, jo nekad nebūs tā, ka pilnīgi visi darbi ir izdarīti.
AV: Kā Tu teici, vajag turēt roku uz pulsa, un tad visticamāk sapratīsi to īsto brīdi, kad vajag apstāsties, un veltīt laiku sev.
AB: Jā, tieši tā. Es arī sev esmu apsolījusi, ka man vismaz divas dienas nedēļā ir brīvdienas. Es sev esmu iestrādājusi mazus rituālus. Piemēram, ja es sev svētdienas rītā pienesu kafiju gultā, tas uzreiz diktē, ka ir brīvdiena. Mazā Prinča filozofija – es zinu, ka ceturtdienas ir skaistas dienas, jo mednieki iet dejot un es (lapsa) varu iet līdz aploka pašai malai. Šie rituāli palīdz nodalīt darbadienas no brīvdienām. Tāpat man ir iegājies, ka uz visām “Dopamine Splash” pieredzēm esmu ģērbusies baltā. Ja es šodien neesmu ģērbusies baltā, tad šodien es daru citas lietas.
AV: Vai kādreiz uznāk vājuma brīži, kad visam gribas atmest ar roku? Kā Tu ar sevi cīnies tādos brīžos?
AB: Uzroku tos brīžus, kas ir bijuši iedvesmojoši. Es apskatos uz situāciju no malas, paskatos uz kopainu. Piemēram, man nolaižas rokas, es paskatos, cik man “Dopamine Splash” sesijas ir bijušas šajā mēnesī, tad es salīdzinu un saprotu, ka es nestrādāju mazāk, ka to sesiju ir bijis tikpat daudz, cik iepriekšējā mēnesī. Tad es saprotu – sasodīts, četru mēnešu laikā 150 cilvēku šo piedzīvojuši. Te taču visas zīmes liecina, ka jāiet uz priekšu. Runājot par skumjajiem brīžiem – no viņiem nav jābaidās, jo tie arī ir veselīgi. Taču viss kārtībā ir tikai tad, ja šādi brīži uznāk paretam. Ja cilvēks raud trīs dienas pēc kārtas, tad tur ir pārslodze, pārdegums, un tad ir jāskatās, kas ir noticis.
AV: Kā Tu iedrošinātu darīt tos, kuri baidās no neizdošanās?
AB: Ir jāsamazina ekspektācijas pret sevi. Ir jābūt saudzīgam un iejūtīgam pret sevi, jo katrs esam tikai cilvēks. Nevajag nolaist rokas pašā sākumā, ja nav redzams rezultāts – paies viens, divi, trīs mēneši, un tu pamanīsi, cik tālu esi atnācis. Tieši perfekcionisms ir mūsu lielākais ienaidnieks, jo nereti apkārtējie nemaz nepamana tās nepilnības, ko pamanām mēs paši.
AV: Ir jāsāk darīt, jāmēģina, nevajag ieslīgt darbaholismā, jāmīl tas, ko tu dari, un nevajag baidīties no tā, ja beigās tas rezultāts varbūt sanāk citādāks, nekā tu sākotnēji to biji iztēlojies, jo varbūt beigās būs vēl labāk, nekā tu sākumā domāji. Paldies, Aija, ka atnāci šodien ciemos pie mums!
AB: Ar prieku!
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
