Mentālā veselība28.03.2022Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis
Raimonds Platacis – Reklāmists, grāmatas "Grāmata par nonullēšanos" autors
Cilvēks. Ceļā uz savu veselumu
Raimonds Platacis ir Latvijas radošajā vidē gana pazīstams un atzīts reklāmists, kurš pandēmijas laikā izgāja radikālu un paša iniciētu transformācijas procesu, piedzīvojot un apzināti ieliekot sevi pilnīgā “nulles stāvoklī”. Tādējādi fundamentāli pārkārtojot savu dzīvi un atbrīvojoties no visa veida uzslāņojumiem – mantiskiem, attiecību, darba, naudas, vecā ego utt., lai turpmāko sev atvēlēto laiku veltītu patiešām būtiskajam. Jeb datoranaloģijās runājot – savai unikālajai programmai.
Sevī un ap sevi notiekošo Raimons fiksēja blogā 000000000.lv, kas vēlāk pārtapa “Grāmatā par nonullēšanos,” kura īsā laikā piedzīvoja pašam autoram negaidītu popularitāti un atkārtotu izdevumu. Raimonds ir arī “Veselīga Latvija” vizuālā tēla un idejiskais līdzautors.
Ainārs Ērglis: Kā tu saproti vārdu “vesels”? Ko nozīmē būt veselam?
Raimonds Platacis: Man šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu ir ļoti atkarīga no apstākļiem un brīža, kad tas tiek uzdots. Ja es gulētu slimnīcā, - atbilde būtu viena, savukārt, ja es, piemēram, nespētu valdīt savas emocijas kāda konflikta laikā, un tu man uzdotu šādu jautājumu – atbilde, visticamāk, būtu pilnīgi cita. Manuprāt, tas ir ļoti atkarīgs no konteksta. Vesels, tā kaut kādā ziņā ir pilnība. Jeb tiekšanās uz to. Kad tu pievelc sevī esošos mīnusus, cenšoties tos dažādās dzīves jomās padarīt par plusiem. Lai tādējādi kā cilvēks tuvotos veselumam, domājot par to daudzšķautnaini. Tā es to redzu.
A.Ē.: Viens no iemesliem, kāpēc notiek šī saruna, ir tava nesen iznākusī “Grāmata par nonullēšanos.” Grāmata tapa, dokumentējot tevis paša ceļu cauri transformācijas vai veseluma meklēšanas posmiem, un tās pamats ir tavi bloga ieraksti.
R.P.: Jā, sākoties pandēmijai, sapratu, ka šis ir īstais laiks, lai beidzot sāktu praktiski ieviest savā dzīvē lielākas izmaiņas, par kurām pirms tam varbūt skaļi nerunāju, kaut iekšēji man bija nojauta, ka vairs nevaru turpināt kā iepriekš. Iespējams, ja nebūtu pandēmijas, es vēl kādu laiku tā arī nebūtu nobriedis, jo tas prasa zināmu drosmi un izmaiņas dzīvē. Mēs esam pieraduši domāt shortcutos, un kā komunikācijas cilvēki bieži vien arī iepārdodam auditorijai to, ka daudz ko var iemācīties vai apgūt īsceļos - ātrā laika posmā un tikpat ātri tikt pie rezultāta. Taču šādas - iekšēji lielas transformācijas, nenotiek ātri. Tas ir ilgstošs process. Manā gadījumā tas aizņēma pusotru gadu, un es uzskatu, ka mūsdienās ir ļoti ekskluzīvi, ka pusotru gadu diendienā vari vienkārši nodarboties ar sevi.
Turklāt pandēmija šādiem procesiem bija vienkārši ideāls laiks, jo kad tad, ja ne tagad? Ja es to nebūtu izdarījis, tad es vienkārši varētu beigt par to domāt un runāt. Turpināt darīt kā līdz šim un nesatraukties, jo tas tikai pierādītu, ka nekādām transformācijām neesmu gatavs.
A.Ē.: Tajā pašā laikā, pieņemsim, ka ne visi ir lasījuši tavu grāmatu, ne visi pazīst tevi un zina tavus stāstus, un šis nosaukums – nonullēšānās, patiesībā ir par to, lai sasniegtu stāvokli “vesels”...
R.P.: Precīzi, jā.
A.Ē.: Vai tajā mirklī, kad šo ceļu sāki, tu jau nojauti pie kā tas novedīs? Un kāpēc tu to vispār sāki, ko tu gribēji sasniegt ar nonullēšanos? Tavi pirmie bloga ieraksti, tā teikt, iemiesoja klasisko stāstu – reklāmists, kuram viss ir piegriezies. Kā abi zinām, to esam runājuši arī ar Ēriku Stendzenieku, reklāmas vide izdedzina. Tu atdod sevi visu klientam, par naudu, protams, kā tāds robotiņš materiālajā pasaulē un vienā brīdī saproti – pietiek! Tavā gadījumā – tu izvācies no Rīgas dzīvokļa, šķīries no visiem “spēļu atribūtiem”, pārcēlies uz Latgali. Nekas unikāls – no stāsta viedokļa, bet kā bija īstenībā?
R.P.: Īstenībā bija tā, ka es jutos slikti vietā, kur tobrīd atrados, lai arī ārēji man šķietami viss bija. Nesapratu un īsti arī nespēju formulēt, kas ir tie konkrētie procesi, kas šo iekšējo sajūtu radīja. Tas, kas man bija skaidrs – lai tiktu ar to galā, ir jāiet radikāls ceļš un viss jāpārstartē. Līdzīgi kā dators, kurš “bremzē”, tu nesaproti, kurš process īsti bremzē, un tu to vienkārši restartē. Pārstartējies no jauna - jau tīrāks, koncentrētāks, ātrāk reaģēt spējīgs. Tev vairs nav dzīvē šo lieko procesu.
Man liekas, ka tas arī bija izšķirošais. Tobrīd pat īsti nezināju, kas ir šis traucējošais trigeris – vai mana fiziskā atrašanās Rīgā, darbs reklāmā, attiecības, kurās tobrīd atrados, mantas, ar kurām biju apaudzis... Kāpēc rudeņos un pavasaros nemitīgi esmu depresijās, cīnos ar kaut kādiem lieliem jautājumiem. To tajā brīdī pat nespēju definēt, zināju tikai, ka kaut kas nav kārtībā.
A.Ē.: Tas ir labi, ka pieminēji savu depresīvo stāvokli. Veselīgas Latvijas ietvaros mēģinām runāt par fizisko veselību, uzturu, arī par vidi un veselību, taču pati centrālā ass nenoliedzami ir mentālā veselība. Domāju, piekritīsi, ja cilvēks ir nesavākts un nav iekšēji pats ar sevi ticis galā, ir visai velti un nereāli no viņa gaidīt kādas apzinātas rīcības, kas aizved līdz labākai sabiedrībai, labākai valstij, sakātotākai videi. Problēma ir arī apstāklī, ka tu nevari nevienu iemācīt, piespiest sevi sakārtot, jo katram ir savs ceļš un tie ir dažādi. Pavasara un rudens depresijas mūsdienās ir ierastas, un bieži tām nav pat izteikti konkrēta pamata. Protams, var ķerties pie dažādiem trauksmes novēršanas līdzekļiem – antidepresantiem, alkohola, halucinogēnām vielām. Droši vien kaut ko no tā esi mēģinājis.
R.P.: Visu.
A.Ē.: Un palīdzēja?
R.P.: Tu zini atbildi.
A.Ē.: Zinu, protams, bet man gribētos, ka pastāsti savējo.
R.P.: Kāpēc minēju tieši depresiju un depresijas stāvokļus, - pagājušajā rudenī mana sieviete man uzdeva jautājumu: „Klau, tev tagad nebija jābūt depresijai?” Saku: “Bāc, tiešām, es taču šajā laikā parasti gulēju gultā, ienīdu un vainoju visus apkārtējos.” Un tad tu vienkārši attopies, ka esi kaut kur citur un saproti, ka esi visu pareizi izdarījis, lai beidzot atgūtu kaut kādu veselumu sevī. Tāpēc šis stāsts noteikti ir par veselību, turklāt visos līmeņos – gan fizisko, gan garīgo.
A.Ē.: Šo robežšķirtni ir ļoti grūti novilkt – kaut Veselīgā Latvijā mēģinām pārāk plaši neieslīgt garīguma jautājumos, vienlaikus ir neiespējami runāt par veselību un veselumu to ignorējot. No otras puses – ja cilvēki pagaidām sevī šo tieksmi nejūt, to nevajag arī forsēt. Angliski ir labs teiciens - „belonging to be free”. Ir skaidrs, ka šis process, kam tu gāji cauri un jebkurš, kurš to izgājis, zina, - tas nav viegls. Iespējams, to var darīt mazākiem solīšiem. Kā tev šķiet?
R.P.: Es domāju, tas noteikti ir atkarīgs no katra paša. Es to darīju ļoti radikāli, un vienkārši zināju – tas ir mans ceļš. Es negribu līkumot starp kompromisiem – sak, no tā es atteikšos, bet to tomēr paturēšu. Atteicos pilnīgi no visa, arī no visām tām lietām, kas ieprieš mani bija ļoti saistījušas. No audiotehnikas, savām mīļākajām platēm. Es to visu vienkārši izpārdevu, tāpēc, ka zināju, - lietas, kam būs jāatnāk atpakaļ, atnāks. Kādā citādā veidā, jo es jau tās nepazaudēju pavisam.
Cits to varbūt izdara noteiktā laika rāmējumā – attīrās no kādas daļas lietu un spēj koncentrēties uz svarīgākajām. Vēl kāds, iespējams, saprot, ka ir totāli aizšāvis garām, apaudzis ar kādām bezjēdzīgām lietām un procesiem, un kā tas bija manā gadījumā, apzinās, ka vienīgā iespējamā ir hard versija.
Es nevēlos standartizēt. Varu runāt tikai par savu pieredzi. Katram tas ir jāsajūt pašam, jo ir arī konkrēts risks iebraukt auzās. Tāpēc, ka tajā nulles punktā, - brīžos pirms un pēc nulles punkta, ir sajūta, ka īstenībā vari ļoti vienkārši aiziet pa fāzi. Īpaši, kad saproti, ja tev nav skolotāja, kas tevi šajā ceļā virza un arī ļoti spēcīgas pārliecības, ir ļoti liela iespēja aiziet destrukcijā, nodzerties, nonarkoties vai vienkārši pazaudēties tajā visā. Un aiziet atpakaļ varbūt. Tiesa, tad noteikti būtu jāuzliek kāds brīdinājums, šo nekad vairs neatkārtot.
A.Ē.: Tā teikt – don’t try at home! Jo kas tad notiek - neieiesim kvantu fizikā un ezotērikā, bet mēs labi zinam, ka realitāte, kādu mēs to piedzīvojam, neeksistē. Mēs ar acīm redzam, ar ausīm dzirdam, kompis to saliek kopā, ūpis redz tumsā, es redzu gaismā, čūska redz infrasarkani, vienam tā meitene ir skaista, cits vispār uz viņu nepaskatās... Apzināmies to vai nē, bet mēs visi dzīvojam konstruktu pasaulē. Piedzimstot šo konstruktu vēl nav, tad visu redzam savādāk, bet pieaugot tos pamazām sākam uztvert kā realitāti. Vai piekrīti, ka tas, kas notiek tādā galējā nonullēšanas stāvoklī, un to var piedzīvot ar psihedēliķiem, ar transcedentālo meditāciju, vai arī – kā tavā gadījumā, ļoti mērķtiecīgi uz to ejot, tu vienā mirklī nonāc stāvoklī, kurā apzināti esi nojaucis to, kas ir realitāte?
R.P.: Priekšstatus par to, kas ir realitāte, pilnīgi noteikti. Un tāpēc ir sajūta, ka tu aizej tādā nenormālībā, jo viss, kas līdz šim ir bijis, ir skaitījusies normālība. Savukārt pēc tam saproti, ka esi tas x ārpus tā apļa. Kad es izgāju no nulles punkta, es vienkārši sapratu - bāc, un tas man kādreiz šķita normāli, un šis man likās adekvāti, šķita ok. Es viekārši vairs nespēju redzēt sevi tajās lietās, tāpēc, ka sāku tās ieraudzīt savādāk.
Vienlaikus tas nulles punkts vai process, kuram gāju cauri, tajā nebija nekā metafiziska jeb kādas ārkārtīgi jaudīgas spirituālās pieredzes. Tajā pat laikā tas bija pietiekami garš un intensīvs, un man bija šī iespēja salīdzināt sevi pirms un pēc. Kad pēc ilgāka laika iebraucu Rīgā, spilgtie LED ekrāni ar reklāmām man šķita kā noziegums pret cilvēku apziņu. Tas ir nenormāli kā tie bliež, kaut, piemēram, pirms tam es to pat nebiju pamanījis. Katrā ziņā tas šķita normāli. Domāju, ar laiku šis viss kļūs tikai vēl intensīvāk.
A.Ē.: Jebkurš no mums ir pietiekami ilgstoši eksistējis savveida konstruktā – kas ir pareizi, kas nē; kas jāiemācās skolā, cik labām jābūt atzīmēm, kā pēcāk jāveido karjera, ka nemitīgi jāstumj augšā pa tām kāpnītēm, jātiecas uz izcilību, panākumiem utt. Tādās lielās līnijās šis konstrukts sāka ļodzīties tikai pandēmijas laikā, kad cilvēki beidzot saprata, ka iespējams arī mazliet apstāties un piebremzēt. Kaut blaknes bija jau iepriekš – tu, piemēram, pavasaros un rudeņos regulāri mocījies ar depresijām. Vai tu intuitīvi saprati, ka pie vainas varētu būt tas, ka tu dzīvo konstruktā, kas nav tavs?
R.P.: Jā, es ilgu laiku dzīvoju ar sajūtu, ka es tā kā liekuļoju; ka ir kaut kāda mana čaula, kas vēl joprojām spēlē to spēli. Ka es kaut kādā ziņā eju pret sevi, jo mana īstā iekšējā būtība mudina mani darīt pilnīgi citas lietas, un ka es esmu aizspēlējies.
Manā uztverē tas ir par ego līmeņiem, - tu no tāda primitīva ego līmeņa pārej jau citā – produktīvākā. Atceries, tu man vienā sarunā minēji Jura Rubeņa piemēru par raķeti, kas šaujas kosmosā un tai jāatmet dzinēji, jo pretējā gadījumā raķete uzsprāgs. Es varbūt teiktu, ka ir kaut kādi ego atribūti, kas tevi ir iedoti, - tās bruņas un zobens, tu ar tiem sākumā ej un cīnies, izsit to savu vietu pasaulē, audzē vārdu, reputāciju līdz saproti, ka šai cīņai nav jēgas. Tā ir bezgalīga, un tāpat kāds kādā brīdī būs labāks par tevi. Un šī cīņa nav tā jēga, kuras dēļ esi šeit. Un tad tu vienkārši atnāc mājās, nomet bruņas, zobenu, un kādu laiku paliec nekāds – jēls un ievainojams.
Es sapratu, kas ir mans uzdevums, un es ņēmu šos pašus ego atribūtus, vilku augšā bruņas, zobenu un tas, ko ar tiem daru - eju un vienkārši cērtu liānas. Izcērtu kādu lauku un saku: „Reku, še būs vieta”. Attiecīgi tu ar tiem pašiem ego atribūtiem dari kaut ko jēdzīgu. Teiksim, viens no maniem ego atribūtiem ir caursišanas spējas. Man agrāk šķita, ka tā ir forša lieta, kas tev dota, un tu vienkārši mauc un realizē. Tad es padomāju – pats par sevi tas jau nav nekas slikts, ja to izmanto jēgpini.
A.Ē: Tieši šodien, kad tiekamies šai sarunai, Krievijas armija ir iebrukusi Ukrainā. Eiropā ir sācies karš. Neieslīgsim dažādos skaidrojumos, kam tas ir izdevīgi, bet cilvēki ir izsisti līdzsvara. Vienlaikus tas dziļākajā būtībā tikai pierāda, cik ļoti mūs ietekmē ārējā pasaule un cik atvērti esam ārējiem iespaidiem. Atrast sevī līdzsvaru ir ārkārtīgi grūti.
R.P.: Notikumi ir ļoti spilgti, un tev ir jābūt ārkārtīgi sacentrētam, lai tie nespētu tevi izsist. Līdzīgi kā ar spilgtu LED ekrānu – tu aizver acis, bet vienalga jūti to gaismu. Šāda mēroga ģeopolitiski notikumi nenotiek katru dienu, un ir pilnīgi saprotams, ka tie var tevi uz kādu brīdi izsist. Un tas ir pilnīgi OK. Tas ir izaicinājums katram no mums. Tas lielais uzdevums, manuprāt, ir dabūt sevi atpakaļ pa gabaliem, atgūt sevī centru... Saprast, ka ārējais troksnis, kari, tie būs visu laiku. Nebūs Ukraina un Krievija, būs kāds cits konflikts...
A.Ē.: Diemžēl tāda ir visa mūsu vēsture.
R.P.: Nevajag pat militārus konfliktus. Pazīstu cilvēkus, kas šādā neirotiskā pozā dzīvo visu savu dzīvi. Plastmasa okeānā, vaļu slepkavības...iemeslu satraukumam ir pāri pārēm. Vienlaikus es saprotu, ka tā ir tāda ilūzija, ka kaut kas sakārtosies un tad iestāsies miers. Totāla ilūzija, jo tas, ko esmu sapratis, - kad tu dabūn savu miera punktu, viss tev sāk kārtoties. Ja godīgi, man tas reāli “salauza smadzeni,” kad to piedzīvoju un sapratu, ka mirklī, kad izdodas iegūt mieru sevī, viss vienkārši sāk kārtoties.
A.Ē.: Drošība ir iluzors jēdziens, ārpasaulē tā nepastāv un to nav iespējams izcīnīt. Tu nekad nebūsi pasargāts no ārējo kairinājumu iedarbības. Jautājums – vai tu spēj tos atpazīt un apzināti uz tiem reaģēt? Un apzinātība būtībā ir pilnīgi racionāls process – spēja ieklausīties kā lietas, pieņēmumi, emocijas tevī rezonē. Vai tu šo biji mēģinājis apgūt pirms sāki nonullēties jeb vienkārši biji, tā teikt, feilojis darbā ar sevi tik tālu, ka vispār vairs nemācēji atpazīt, kas ir bailes, kas ir trauksme, kas ir prieks, kas ir laime. Tu biji mēģinājis praktizēt apzinātību vai arī darīji to visu otrādā secībā?
R.P.: Kaut kādā mērā jau tas viss ir viens; nevar tā izdalīt. Iespējams, spēja analizēt sevi, procesus, saprast cēloņsakarības, mēģināt izprast, kas aiz kā stāv un izkristalizēt kaut kādu īstumu tajā visā, manī ir ielikta no dabas. Domāju, ka esmu to darījis visu laiku, cik sevi atceros. Iespējams, tāpēc arī nonācu līdz lēmumam nonullēties, un man tas notika vienkārši tādas ilgstošas analīzes rezultātā.
Es sapratu, ka nav jēgas turpināt ko mainīt esošajos apstākļos, jo esmu to darījis visu laiku, un, iespējams, ja es tā turpināšu, nekas nemainīsies. Ir būtiski apzināties, ja gribi dzīvē patiešām lielas pārmaiņas, tāds kompromisa jeb vieglais variants nesanāks. Un šis apstāklis arī ir tas, kas mūs bieži attur no lielām izmaiņām dzīvē. Mums šķiet, ka esošajos komforta apstākļos mēs varam kaut ko mainīt, - tā teikt, savu jušanu. Protams, pastāv iespēja uz trim dienām justies labāk vai ielikt dzīvē kādu jaunu elementu, kaut kas pamainīsies, bet lielās līnijās viss paliks kā ir.
Manā gadījumā svarīgāk bija saprast, ka tā ir ilūzija, - es, protams, varu esošajos, smakojošajos apstākļos, kas ārēji pat izskatās forši, iekārt to wunder-baum eglīti, lai atsvaidzina, bet dziļākajā būtībā tas smaku nemazina. Katrā ziņā man vajadzēja nonākt līdz tam stāvoklim, lai saprastu, ka nē, ja es gribu kaut ko mainīt, man ir sevi jāizvelk ārā no tā smakojošā akvārija un jāieliek tīrā ūdenī.
A.Ē.: Nonākot tīrajā ūdenī, uz mirkli jārēķinās ar to, ka tu nemāki peldēt. Tas ir vēl viens veids, kā varētu raksturot stāvokli, kad tu nonāc realitāšu sajukumā vai vienas realitātes neeksistences stāvoklī, saprotot, ka visi tavi iepriekšējie konstrukti ir sabrukuši. Tu nonāc tīrā ūdenī, bet nezini vai tu māki peldēt jeb baidies no haizivīm, kaut nezini, vai ūdenī vispār ir haizivis. Pēkšņi saproti, ka tu pat nezini, vai tas ir ūdens.
R.P.: Tu tā kā aizskrēji bišķi pa priekšu. Es izstāstīšu savas sajūtas, to kā bija man. Es jau nezināju, ka tur ir ūdens. Es sapratu, ka mans akvārijs ir smakojošs, un mana vienīgā doma bija, ka es vienkārši gribu ārā, gribu izsist to stiklu, un man ir vienalga, kas ar mani notiks. Nu nokritīšu uz zemes, nosmakšu kaut kādā bezgaisā, bet labāk tā nekā būt tur. Es vairs to nevaru. Un vienīgais, ko tu tajā brīdī izdari, - saņemies un izsit to stiklu ārā, un tad tu saproti, ka tas šaurais, smakojošais akvārijs patiesībā visu laiku ir bijis ielikts milzīgā okeānā. Un tā ir tā sajūta, kad apjēdz – bāc, tā šaurība, kurā es sevi biju iespundējis, tā mana koraļļu pils, kuru visus šos gadus biju būvējis kā savu vienīgo komforta zonu, ir ilūzija. Kad tu nokļūsti tajā brīvajā okeānā, tevī iestājas tāda nenormāla paļāvības sajūta. Man nešķita, ka tur būtu kaut kādas haizivis vai kaut kas nepazīstams. Iespējams, kādam ir citādi, bet man bija sajūta - bāc, es varu būt jebkur un varu būt jebkas. Un visa mana iepriekšējā vīzija par to, kas es esmu, patiesībā ir bijusi kaut kāds priekšstatu radīts akvārijs.
A.Ē.: Vai šobrīd tu vari teikt, ka šī paļāvības sajūta ir konstanti klātesoša jeb tev joprojām ir mirkļi, kad tu sevi pieķer, ka it kā ļaujies un tici, bet tomēr ne līdz galam? Vai tu esi sajutis sevī šo stāvokli un līdz galam sapratis, ka esi daļa no tā okeāna?
R.P.: Absolūti. Protams, ik pa mirklim gadās situācijas, kad nodomāju - bāc, vai es tiešām esmu visu sapratis; iezogas kaut kādas bailes, nedrošība, kas ir gluži cilvēcīgi, bet kopumā man šķiet – kāpēc es to neizdarīju agrāk? Tādā ziņā, ka tas, ko es esmu sapratis par sevi, arī ir tā īstenība; tas arī esmu es, un šajā sapratnē balstās arī manas esošās un turpmākās rīcības. Tā ir ļoti jaudīga sajūta – izbrist no brikšņiem un vienkārši iekrist milzīgā straumē. Tu šķietami pat neko nedari, bet straume tevi nes. Iespējams, kādā brīdī piedzīvošu arī savus sarežģījumus, bez tiem neiztikt, taču šobrīd es vienkārši ļaujos un manī nav pretestības. Man liekās, ka tā ir indikācija, ka patiešām dari to, kas tev ir jādara, un virzies uz priekšu, jo esi daļa no plūsmas. Jā, manī vispār nav šaubu. Nekādu. Parunāsim pēc pāris gadiem, kad būšu šajā visā apbružājies, bet šobrīd mani nes, un man ļoti patīk šī sajūta.
A.Ē.: Savveida pirmatnējā atmošanās enerģija...
R.P.: Jā, pēc tam noteikti pieslēgsies realitāte.
A.Ē.: Tā labā lieta, ko saka arī daudzi garīgie skolotāji – tas ir nebeidzams ceļš, kurā ir pa mirklim pienāk tā dēvētie dvēseles tumšie brīži (dark night of the soul), kam tu atkal ej cauri. Vien ar laiku tos atpazīsti un saproti, ka tas ir nākamais transformācijas posms.
R.P.: Precīzi! Un es esmu tam gatavs, ņemot vērā, ka esmu reālists.
A.Ē.: Tajā pašā laikā, vienubrīd biji nonullējies tik radikāli, ka teici, ka esi Latgalē un pat negribi braukt uz Rīgu. Šobrīd tas vairs nav tik būtiski, - vari būt arī Rīgā, Cēsīs, tu vari kaut ko darīt, bet tikpat labi arī nedarīt. Esi ieguvis šo ļaušanās, brīvā lidojuma, brīvās plūsmas stāvokli, vairs neieliec pats sevi konceptos – Rīga nav priekš manis, Latgale ir priekš manis...
R.P.: Zini, tas ir vēl tāds vecais domāšanas paterns, kad skatījums uz lietām ir ļoti kategorisks, jo pats esi vēl savažots un saspringts. Šobrīd tā visa vairs manī nav. Man nav problēmu vispār ne ar ko, - ne ar vienu cilvēku, ne ar to, ka, piemēram, šobrīd esmu Rīgā. Tik labi Rīgā neesmu juties nekad, es dievinu šo pilsētu. Saproti? Tu vari būt jebkur, un neviens nav vainīgs... Apkārtējā pasaule ir mūsu iekšējās pasaules spogulis. Tad, kad tu iztīri to čerņu, kas ir tevī; kad tu sakārto savu iekšpasauli, tad arī ārpasaule sāk šķist nedaudz savādāka. Tas ir tas, ko šobrīd varu pateikt pilnīgi noteiki.
A.Ē.: Vai tajā mirklī, kad tu pats sajūti, ka esi daļa no šī okeāna, tevī neparādījās tā dēvētā mesijas sajūta, ka tu visiem gribēji iemācīt, cik forši ir būt okeānā?
R.P.: Man gribējās peldēt pie tiem citiem akvārijiem, dauzīties un pateikt – te ir forši, nākat ārā! Un tad tu sāc saprast, ka vienā brīdī sāc izskatīties pēc totāla frīka, un tas draud ar to, ka cilvēki vienkārši novērsīsies.
A.Ē.: Cik ātri tu ar to tiki galā?
R.P.: Es sapratu, ka man vienkārši ir jāizolējās un mazliet jānovēršas, jo no malas es, iespējams, izskatījos pēc kaut kāda sektanta. Tā izskatās cilvēki, kurus tu labāk apej ar līkumu... Tāpēc es izolējos, un gribēju sagaidīt nākamo fāzi. Kad tu no tās izej ārā, kļūst vieglāk. Un kad tev prasa, kā jūties, vairs nesaki: wow, bet – nu, forši, ir ok. Un ja redzi, ka cilvēks ir gatavs klausīties tālāk, tikai tad ej detaļās.
A.Ē.: Runājot kopjūteranaloģijās – tas, kas ar tevi notika: tu biji lielisks MacBook Pro. Labs modelis, taču ne vairs pats jaunākais, - tā teikt, vilka, darbojās, bet ik pa laikam pārkarsa, uzkārās, tu izveici kaut kādu tīrīšanu un turpināji eksistēt. Vienā mirklī tev tika piedāvāts uzlādēt jaunu programmatūru, kaut bija skaidrs, ka vecais dzelzis to arī varētu neizturēt. Taču tu vienalga saki – dodiet tik šurp! Un tajā brīdī, kad tevī tā programma ienāca – uz mirkli tika izsisti visi tranzistori. Kaut pats kompis īstenībā būtu gatavs un ir paredzēts apstrādāt daudzas lietas, vienkārši tavs līdzšinējais procesors par to nenojauta. Zinātne jau šobrīd ir pierādījusi, ka cilvēks spēj darīt brīnumus. Mēs esam pats jaudīgākais kompis uz planētas. Kā tu tiki galā ar apziņu, ka esi superkompis, bet vienlaikus citi varētu nesaprast, ka tu viņiem to degošām acīm stāsti, sak, es jūs visus atmodināšu?
R.P.: Ja tu runā šādās analoģijās, man bija sajūta, ka mans hardware, nu tie dzelži, viņos ir ielikts potenciāls šim jaunajam software, un viņi tā kā jūt, gaida to upgrade. Proti, ka mans dzelzis tam ir sagatavots.
Vienlaikus saproti arī, kāpēc ir grūti par šīm lietām runāt ar cilvēkiem, kuru dzelži varbūt ir paredzēti citām programmām. Manā gadījumā, es vienkārši sapratu, ka esmu pārāk ilgi drillējis vienu versiju, ka man ir potenciāls, un man nevajag sevi iekšēji pārstrukturizēt. Man ir jāiet un jādara tas, kas manī jau ir ielikts.
A.Ē.: Ja es pareizi saprotu, katram no mums - mūsu kompim, ir paredzēta tikai viena oriģināla programmatūra, kuru mēs varam apgreidot vēl un vēl. Vienlaikus man nekad nederēs tava programmatūra, līdz ar to, uzsākot šo procesu, ir jāuzmanās no, tā teikt, nelicenzētas/neautroziētas programmas pavairošanas, ar ko nodarbojas virkne garīgo skolotāju. Proti, ir viegli iebraukt otrā grāvī. Piekrīti?
R.P.: Man ļoti patīk šī anoloģija par datorsistēmām un par autorizētu/neautorizētu programmatūru, bet, kā mēs zinām, dzelzis velk arī neautorizētu un attiecīgi, ja tu labi iepako, kādu brīdi tas arī strādā. Un būdami komunikācijas profesionāļi, mēs lieliski saprotam, ka cilvēku lēmumus ietekmēr trīs faktori. Piemēram, analoģija ar maizi. Pirmais ir racionāls: es gribu paēst, iegūt sāta sajūtu. Otrs ir emocionālais - kā es gribu justies ēdot šo maizi; gribu baltmaizi ar sēkliņām vai rupjmaizi; zilā iepakojumā vai ar puķītēm. Trešais faktors ir sociāls, kas mūsdienās ir ārkārtīgi būtisks, - kā es vēlos tikt uztverts sabiedrībā, patērējot šo maizi. Piemēram, iespējams, ka iegādājoties šo maizi es vienlaikus ziedošu labdarībai, un tālab ciemos braucot pirkšu to.
Līdzīgi ir arī ar visa veida mācībām. Principi ir tie paši. Viens ir racionālais, tu kaut ko gribi un tātad tev ir kāda iekšēja nepieciešamība, un tu to realizē, teiksim, caur garīgām praksēm. Tevī ir alkas pēc garīgā piepildījuma. Nākamais ir emocionālais faktors - kā tu gribi justies, kurš virziens tev ir tuvāks. Savukārt trešais – kā tu gribi tajā izskatīties un ko lai cilvēki par tevi domā, ja, piemēram, tu praktizē budismu, hinduismu vai kādu citu novirzienu. Ir ļoti svarīgi, kādi faktori ietekmē cilvēka izvēli, un labi zinām, cik ļoti vienkārši ir radīt priekšstatu par to, ka kaut kas ir pareizs vai jēgpilns.
Šis ir viens no būtiskiem aspektiem, kāpēc savā nonullēšanās procesā es nesekoju nevienai mācībai, jo sapratu, ka visas atbildes ir manī pašā. Ja es atslēdzos no visa, es spēju tās sadzirdēt un saprast, kas ir mans. Kad iznācu ārā no nonullēšanās, es vienkārši sāku saprast, kas ir falšs un kas ir īsts. Tas vienkārši notiek. Protams, ir gadījumi, kad tu joprojām piedomā un svārsties, varbūt iekrīti kādās nevajadzībās, bet nonullēšanās procesa gaitā tu vienkārši saproti, kas esi un pēcāk vairs nevari būt savādāks. Līdz ar to tevi ir daudz grūtāk izsist no centra.
A.Ē.: Varbūt es varētu tev vēl vienu kompjūtervalodas analoģiju piedāvāt. Mēs uzskatām, ka mūsu dzelži vai mūsu datori, jau no dabas ir iedoti tik jaudīgi, ka tie spēj izturēt mums paredzētās programmatūras jaudīgāko versiju. Taču normālā situācijā apgreidam būtu jānotiek pa daļām, un pirms tu uzsāc kādu pilnīgu jaunu procesu, tu izmanto dažādus aprobētus un uzticamus rīkus – piemēram, meditāciju, elpošanas vingrinājumus, kas palīdz to tavu kompi sagatavot tālākajiem soļiem. Vai piekrīti šādai analoģijai?
R.P.: Pilnīgi noteikti. Šīs prakses palīdz ļoti daudz ko saprast. Īpaši cilvēkam, kurš varbūt iepriekš ne ar ko tādu nav saskāries – tās noteikti palīdz nokļūt nākamajos līmeņos. Katram der kaut kas savs. Viens gadu nosēž alā, cits praktizē elpošanu un caur to citā līmenī savienojas pats ar sevi; cits izlasa grāmatā vienu teikumu un pēkšņi ir kaut ko sapratis. Man liekas, būtiskākais ir meklēt un atrast tās savas formas. Man, piemēram, neviena klasiskā meditācija nederēja, un es izdomāju pats savu. Saliku savas prakses, bet domāju, ka ir arī pietiekami daudzi kvalificētu cilvēku, kas šīs lietas saprot un var tajā ievadīt. Būtiskākais ir katram atrast savu formātu.
A.Ē.: Labi zinām, ka fiziskais ķermenis nav atdalāms no mentālā. Tie abi ir savstarpēji saistīti. Ko tu dari fiziskā ķermeņa līmenī, lai uzturētu sakārtotāku arī mentālo? Vai esi eksperimentējis arī šajā virzienā?
R.P.: Jā! Kā jau minēju savā grāmatā, es atteicos no visām garšvielām, no pilnīgi visa ķīmiskā un ēdu ūdenī vārītu auzu pārslu putru. Un esmu mēģinājis saprast, kas ir tās garšas, ko es vēlos likt klāt un patērēt, nevis tāpēc, ka vienkārši tā ir ērtāk un tā ir pierasts, bet kas ir tas, ko mans ķermenis patiešām vēlas. Vai tas vēlas kafiju vai nevēlas, varbūt tas vēlas ūdeni? Man bija svarīgi saprast savas iekšējās izjūtas, un nonullēšanās bija arī šajā līmenī. Es atteicos pilnīgi no visa, un ar laiku manī atgriezās tās lietas, kas man ir būtiskas. Sapratu, ko vairs nevēlos likt savā ķermenī un tieši otrādi.
Es neesmu perfekts. Atzīšos, ažiotāža ap grāmatu mani izsita no mana centra. Nebiju gaidījis tādu interesi, nācās strādāt trīs slodzēs paralēli - atbildēt cilvēkiem, komunicēt, izdot grāmatu. Un es sapratu, cik viegli patiesībā tu vari decentrēties. It kā esi atradis savu centru, ilgstoši to vari izturēt un te pēkšņi kādi notikumi tevi no tā izsviež, jo neesi radis to konsekventi praktizēt. Es varu runāt par nulles stāvokli un iekšējo tīrību, bet tomēr ir aspekti, kas mani spēj izsist.
A.Ē.: Kad tu nonullējies un apzināti vai neapzināti aizbrauci uz Latgali, viens no tev pieejamajiem resursiem bija daba, - esība dabā. Nerunāsim te par elektromagnētiskajiem laukiem un visiem tiem viļņiem, bet vai tu sajuti, ka daba pati tev saka: „Raimond, šeit pie manis Latgalē, tici man, ir ok. Tu vari tagad atļauties bišķīt vairāk paeksperimentēt ar sevi”. Pandēmijas sākumā kopā taisījām kampaņu “Ejam mežā”, cilvēki sāka likt soctīklos dabas bildes. Daba dziedē, un mēs to jūtam. Vai tu arī to sajuti jeb biji vairāk centrēts uz savu iekšpusi?
R.P.: Sajutu, īpaši tas efekts parādījās pēc pirmajiem trim mēnešiem, kad tas bija jau tā kā iegājies un es sapratu, ka esot pilsētas stresā tu pat līdz galam nejūti, cik ātri ir tie procesi. Un nokļūstot dabā tev šķiet, ka tas ir kaut kas ekskluzīvs. Atceros, savulaik brīvdienas laukos vai trīs dienu brauciens pa Kurzemi man šķita kas neticams, ka var tādā lēnajā laikā padzīvot.
Nonullēšanās procesā es pieņēmu, ka varu taču visu laiku būt te. Man nav vajadzīgs šis stress. Un kad biju kādu laiku uzturējies dabiskajā mierā, sapratu, cik tas ir forši. Pēkšņi ieraudzīju kā daba mainās, kā mainās laikapstākļi - pirms tam es vispār neredzēju, kā uzplaukst pumpuri. Vēl pēc mirkļa sapratu, ka man ir nepieciešams līdzsvars. Es varu uzturēties dabiskajā mierā, bet man nedaudz gribas arī adrenalīnu. Taču nevis būt visu laiku adrenalīnā un ekskluzīvi dabā ik pa brīdim, bet pamatā būt tajos mierīgajos apstākļos, lēnajā laikā un ik pa laikam bišķi arī uzadrenalīnot.
- Ē.: Par dabas dziedinošo spēku šobrīd jau gana atklāti runā arī mūsdienu medicīna. Ir neskaitāmi zinātniski pētījumi, kas to apliecina. Taču tev pašam šis cikls ir jāiziet – jāpamana, kā mainās sezonas, kā uzplaukst tie pumpuri un kad sāk dziedāt lakstīgalas. Pēc tam tu esi gatavs atkal būt pilsētā, darboties, domāt par šo kopējo veselumu.
R.P.: Redzi, man šķita, ka mana ideālā versija būtu tāda, ka es nonullējos līdz galam un tur arī palieku. Man sākumā bija grūti sevi pieņemt, - sak, kā tad es tagad nedzīvošu tikai un vienīgi mierā? Es taču gribēju tāds būt. Un tad saproti, nē - vajag arī iet un darīt, realizēt sevi un spēt pieņemt, ka es, iespējams, neesmu radīts tikai absolūtam mieram.
Laikam šis ceļš man bija par sevis saprašanu, par to, kas es varu un to, kas es noteikti nevaru būt. Sevis iemīlēšana par to, kāds esi. Tā īsti tas notika tikai nonullēšanās procesa beigās - es vienkārši iztestēju savas galējības un izkristalizēju to savu kodolu.
A.Ē.: Tajā mirklī, kad tu nonāc stāvoklī, kurā ļaujies savam individuālajam es, tam, kam esi paredzēts būt, viss sakārtojas. Problēma un apjukums ir pa vidu, jo tas konstrukts tevi saka – nu kā tu tagad neko nedarīsi? Visi teiks, ka esi slinks. No otras puses, kad saproti, ka tiešām vari neko nedarīt, rodas vēlēšanās un aicinājums darīt.
R.P.: Es to saucu, kā izkost mīkstumu ap sevi. Jo visu dzīvi mēs kožamies tajā mīkstumā, lai saprastu, kur ir tā mūsu serde, kodols. Un es domāju, ka tas kaut kādā mērā ir mūsu uzdevums - saprast, kas ir tas mūsu mīkstums ap mums un kas ir mūsu iekšējais kodols. Ik pa mirklim gadās redzēt cilvēkus, kas runā kodolos, jo viņi ir izkoduši savu mīkstumu, sapratuši kaut kādu īstenību par sevi un pasauli, un tu redzi, ka tur ir tīrs kodols, šis cilvēks vibrē kā kodols, viņa viedoklī ir nulle mīkstuma.
Paturpinot par tevis pieminēto veselumu – bieži vien tajā neveselumā ieiet ir ļoti grūti, jo saproti, ka milzu darbs jāpaveic. Daudz vienkāršāk ir kaut kur novizīties, decentrēties no sevis. Man bija periods, kad es vienkārši palūdzu savu sievieti iziet no istabas, un tad kails sēdēju un vienkārši pētīju sevi – o, te man kaut kas ir, o, te man kaut kas ir. Un tad es sapratu – bāc, tu to nepamani, jo tad ir feisbuks, tad vēl kaut kas. Te pēkšņi sāc iepazīt savu ķermeni, smaržu. No malas tas varbūt šķiet frīkaini, un mēs varam te diskutēt – esam vai neesam mēs ķermenis, bet šajā brīdī es jūtu sāpes, es jūtu, ka man ir “riepa”, un ka šobrīd es esmu ķermenis. Man tas bija ļoti terapeitiski kaut kādā ziņā, savveida jaunatklājums. Šķiet, nekas tāds nav noticis, bet ja tu to praktizē ikdienā, īpaši vēl iepretim spogulim, tu it kā sevi iepazīsti no jauna un pa īstam. Man liekas, ka tā ir tāda atgriešanās pie sevis. Tas ir jādara, jāpraktizē. Ar laiku redzi, kā mainās tava domāšana, sāc ieraudzīt sevi savādāk, atpazīt savas emocijas – saprast, kurā mirklī tā ir psihosomātika, kurā – vienkārši alerģija. Proti, tu sāc uzdot šos jautājumus. Pirms tam es vispār par tādām lietām nedomāju.
A.Ē.: Vai tāpat kā tu pētīji savu izskatu, tu pētīji arī visu pārējo – kas tu esi par kukaini tajā akvārijā no kura esi agresīvi izlauzies, kuri no ārējiem atribūtiem ir tavi – ar kādiem cilvēkiem tev patīk būt kopā, vai tev patīk sievietes vai vīrieši jeb tu negribi nevienu, vai tev patīk braukt ar mašīnu, iet kājām vai mīties ar velosipēdu? Tās visas ir diezgan racionālas iespējas sevi iepazīt, ja cilvēks to vēlas.
R.P.: Jā, ja cilvēks to vēlas, jo ir cilvēki, kas nevēlas un viņiem ir taisnība. Iespējams, šiem cilvēkiem tas vispār nav vajadzīgs; tas ir tikai tāds ceļš, ko iet nemiera gari.
Atgriežoties pie tava jautājuma un manas pieredzes – tas ir kā izjaukt lego pili un tad izdomāt, kurus no klucīšiem tu liec atpakaļ, jo tie tev ir nepieciešami un kurus nē. Šajā procesā saproti arī, kuri bijuši tie klucīši, kas stāvējuši pārāk ilgi, jo tu vienkārši negribēji to sienu jaukt ārā. Tas attiecas pilnīgi uz visu - cilvēkiem, ēdienu, visiem dzīves atribūtiem.
Runājot par cilvēkiem – daudzi atkrita pavisam vienkārši, kad sāku būt godīgs un teikt nē. Sapratu, cik lielā mērā iepriekš esmu bijis vienkārši izdabātājs. Man patika patikt, un nepatika teikt nē, jo ko gan par manu padomās... Vienā brīdī apjēdzu – bāc, man ir vienalga, kas notiks, ja sākšu būt sev. Būt sevi mīlošs. Nekas nenotika. Precīzāk, notika tas, kam bija jānotiek. Tie cilvēki, kuriem bija jāatkrīt, kad pārstāju viņiem liekuļot, no manas dzīves pazuda. Savukārt citi pienāca klāt. Un es uzskatu, ka tie cilvēki, kas ir ap mani šobrīd, ir visjēpilnākie cilvēki. Un tie procesi, kuros esmu tagad iesaistījies, ir visjēgpilnākie procesi. Pirms tam daudz kur piedalījos citas – falšas motivācijas vadīts.
A.Ē.: Manuprāt, tas ir ļoti racionāls jautājums, kuru mums katram ir jāspēj kādā brīdī sev uzdot – vai man patīk tas, ko es šobrīd daru? Piemēram, vai man patīk, ka es ar tevi šobrīd runāju? Un ja man nepatīk, kāpēc es to daru? Cita lieta, iespējams, matrikss vai šis konstrukts, kurā mēs visi darbojamies, rada tik intensīvu ritmu, ka sākt uzdot šādus jautājumus vienkārši nav laika. Kaut patiesībā – turpinot analoģiju ar Matriksu, tev nav jādzer ne sarkanā, ne zilā kapsula, bet vienkārši jāuzdod šis pirmais jautājums – vai tu vispār saproti, kāpēc tu spēlē šo spēli?
R.P.: Nu tas ir tas simtpirmā mērkaķa moments, kad tu izvēlies, vai nu tu esi tas simtpirmais mērkaķis un saproti, kas tu esi un piedalies procesos no šī skatu punkta, vai arī vienkārši turpini darīt īsti nesaprotot kāpēc. Tev ir jāsaprot, vai esi pietiekami drosmīgs, lai sāktu uzdot šos jautājumus vispirms jau pats sev un tikai tad apkārtējiem. Un būt mazliet frīks, - cilvēks, kas krīt ārā no normālības.
A.Ē.: Jautājums ir, ja mēs uzskatām, ka esam būtnes, kas spēj būt apzinātas, kāpēc mēs uzvedamies kā būtnes, kas nespēj būt apzinātas? Kāpēc mēs ļaujamies impulsu virknei, pieņemot lēmumus, kurus pēc tam paši racionāli nespējam izskaidrot? Tas, ko tu teici, prasa retrospektīvu ieskatīšanos sevī. Klau, kādi bija tie mirkļi, kad es biju priecīgs, kad es biju laimīgs, kad es mīlēju, kad mīlēja mani? Kas tajos mirkļos notika? Un kādi bija tie mirkļi, kad notika kas pilnīgi pretējs? Īstenībā visa dzīves pamācība šajā retrospektīvajā atskatā ir uzrakstīta priekšā, tā vienīgi jāiemācās lasīt, un tad arī nākotni vari rakstīt kādu gribi. Un tas vairs neizklausās ne ezotēriski, ne murgaini. Piekrīti?
R.P.: Absolūti. Jautājums ir, kāpēc tas netiek mācīts skolās un kāpēc tā nav normālība? Kāpēc kā normālība ir pieņemts kas pilnīgi cits. Mēs it kā runājam un darbojamies ļoti plašos kontekstos, bet par šiem jautājumiem, kas pēc būtības ir ļoti nišīgi, aizvien tiek runāts vēlamības izteiksmē.
Es nekādā ziņā negribu teikt, ka esošie skolotāji slikti dara savu darbu. Es domāju, viņi strādā pēc labākās sirdsapziņas, bet iedomājies bērnus, kas tikko sāk skolas gaitas - tas ir jauns hardware, pēc pilnīgi citiem principiem uzbūvēta tehnoloģija, un viņiem skolā tiek likts tas software, kas viņu skolotājos bijis ielikts deviņdesmitajos, labākajā gadījumā divtūkstošo gadu sākumā. Tas ir vecs software, ko mēģina uzlādēt tām jaunajām nanospēkstacijām. Pilnīgs murgs. Domāju, ka kļūda ir tajā, ka ar bērniem viss ir vislabākajā kārtībā, viņi ir jau gatavi, viņos tikai ir jāsaredz tas potenciāls, kas katrā no viņiem ir. Viens ir ozols, cits osis, un tu kā skolotājs to saproti, viņā to saredzi un ļauj viņam plaukt tajā formātā, kas viņš ir.
A.Ē.: Es domāju, ar šo mēs arī varētu šoreiz beigt. Liels paldies Tev par sarunu!
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
