Mentālā veselība19.05.2022Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis
Māris Žunda – Veselības treneris
Par stresu un veselības pratību
“Veselīga Latvija” aicināja uz sarunu tiešsaistes konferences "STOP STRESS" līdzorganizatorus ārsti-kosmetaloģi, Panacea Pro klīnikas vadītāju un veselības kouču Ludmilu Stavro-Freibergu un biohakeri, “Wim Hof” elpošanas metodes sertificēto treneri Māri Žundu.
Ainārs Ērglis (AĒ): Šodien “Veselīga Latvija” studijā tiekamies ar starptautiskās konferences “STOP STRESS” līdzorganizatoriem Ludmilu Stavro-Freibergu un Māri Žundu, lai parunātu par preventīvo medicīnu un stresu. Kas ir preventīvā medicīna un kā jūs to raksturotu?
Ludmila Stavro-Freiberga (LSF): Medicīnai, kuru mēs šodien labi pazīstam, ir ļoti konkrēts nosaukums - konvencionālā medicīna. Mēs parasti ilgu laiku vērojam, kā slimība attīstās, tās dažādos simptomus un tikai tad saprotam, ka zem tiem slēpjas kāda slimība. Katrai slimībai ir savs protokols, kā tā būtu jāārstē. Ir ideāls stāsts par to, ka medicīnai attīstoties, ir lieliski sasniegumi slimību ārstēšanā. Piemēram, traumatoloģijā vai reimatoloģijā. Vienlaikus ir slimības, kuru skaits un izplatība nemazinās, un to izārstēšana nav kļuvusi vieglāka, neraugoties uz medicīnas attīstību. Cita starpā, tādas ir hroniskās vai psihiskās saslimšanas.
Kaut kādā ziņā mēs esam strupceļā, jo bieži vien medicīna ir spiesta cīnīties nevis ar galveno problēmu, bet atsevišķiem tās simptomiem, tikai tādēļ, ka cilvēks dodas pie “šauras” specialitātes ārsta, kurš ārstē tikai vienu “caurumu”. Ja ir vēl kādas sūdzības, cilvēks dodas pie nākamā speciālista, lai tiktu pie tabletītes atkal citam “caurumam”. Manuprāt, tas ne vienmēr ir pareizi, jo iespējams, ir kāds cits iemesls, kādēļ kaut kas sāp, un tas ne vienmēr ir saistīts ar sākotnēji iedomāto cēloni.
Cilvēki, kas lieto medicīniskos pakalpojumus, ir ieinteresēti, lai ārsts pateiktu vairāk par viņu kopējo veselības stāvokli, ne tikai atsevišķiem simptomiem. Cilvēks parasti vēlas saprast, kas notiek ar viņa ķermeni, lai tādējādi varētu pieņemt lēmumus, ko darīt, lai slimība vairs neatgrieztos. Tas, ka ir parādījusies jauna medicīniskā paradigma, ko dēvē par preventīvās medicīnas paradigmu, ir absolūti loģiski. Virknē valstu, piemēram, ASV to sauc par funkcionālo medicīnu, Latvijā esam izvēlējušies preventīvās medicīnas terminu, jo, manuprāt, uzreiz ir saprotams, ka tā saistīta ar profilaksi. Lai gan patiesībā mēs to saucam par 5P medicīnu, kuru atšifrējot var saprast kā preventīvo medicīnu. Tas nozīmē, ka pacients ir atbildīgs par savu veselību, viņš vairs šo atbildību nepārliek uz daktera pleciem, bet uzņemas pats.
MŽ: Paturpinot nedaudz no otras puses, tas, ko tu arī pieminēji, un tas, ko arī es pārstāvu, ir veselības pratība. Tas, ko šobrīd redzu – sabiedrības iesaiste savas veselības izpratnē ir sagājusi ačgārni. Mēs gaidām atbildes no medicīnas sistēmas, taču sapratnes, ka es pats esmu atbildīgs par savu ķermeni, nav. Iemesls, kādēļ es iesaistos šādos projektos, ir tas, ka pirms vairākiem gadiem es sapratu, ka mana atbildība ir zināt, kā strādā mans ķermenis. No preventīvās medicīnas jomas puses es redzu, ka šī daudzpusīgā pieeja - caur P punktiem, caur fizisko, emocionālo un garīgo, ir tā, kas arī sniedz atbildi uz jautājumu, kā sasniegt dzīves kvalitāti, dzīves ilgumu, laimes sajūtu, enerģiju un prieku. Medicīna ir attīstījusies, tikai mums ir jāmaina redzējums par veselību kā kopumu. Kā Ludmila jau minēja, tā paradigma, tas ieejas punkts, caur kuru raugāmies uz šī brīža veselības sistēmu, rāda, ka netiekam un šādi arī netiksim galā, būs tikai problēmas.
LSF: Medicīnai ir vairāki tūkstoši gadu. Medicīna vienmēr ir bijusi bioholistiska – mūsu senči un mediķi cilvēku vēroja kā biopsihosociālu būtni, kur svarīgi ir absolūti viss. Ne tikai tas, ko cilvēks ēd, bet arī tas, ko viņš domā. Tikai aptuveni pēdējos 100 gadus medicīna ir kļuvusi šauri specializēta. Un, manuprāt, tikai tagad pamazām atgriežas izpratne, ka uz cilvēku ir jāraugās bioholistiski – nevajag ārstēt vienu “caurumu”, bet ir jāpaskatās plašāk.
AĒ: Šeit arī bija tā pāreja – šī holistiskā pieeja, kas ir arī preventīvās medicīnas sastāvdaļa. Vidē, kas ir sabojāta, nepastāv sevišķi liela iespējamība, ka cilvēks būs vesels. Ja kaut viena no komponentēm iztrūkst, ārsti varēs ārstēt sekas, bet cēloņi netiks novērsti. Vai es pareizi izprotu?
LSF: Tieši tā. Piekrītu.
MŽ: Tās problēmas, ko es definētu no preventīvās medicīnas viedokļa, ietver trīs pamatblokus. Hronisks stress mūsu ikdienas dzīvē, hronisks iekaisums un vides intoksikācija, kurā mēs dzīvojam. Tās ir pamatlietas, caur kurām mēs meklējam risinājumu. Sabiedrībā ir redzams, ka, attīstoties hroniskajam iekaisumam, kādam tas manifestējas asinsspiediena problēmas, citam autoimūnā saslimšanā vai kādā citā veselības likstā. Stresa līmenis cilvēkos tikai pieaug, sabiedrība nezina, kā ar to tikt galā, nav šo adaptācijas spēju un lielākā daļa vienkārši slīgst dziļā depresijā. Ja kādreiz vides apstākļi nebija problēmelements, tad šobrīd gaiss, ūdens un pārtika ir arvien vairāk piesārņoti. Pēc 10 gadiem mēs ēdīsim mikroplastiku – vienu bankas karti nedēļā. Kā man nesen teica kāds ūdens eksperts – iespējams, esam pēdējā paaudze, kas vēl var izbaudīt tīru ūdeni. Tuvākajos 20-50 gados ūdeni vajadzēs maksimāli mākslīgi attīrīt, lai tas atbilstu kaut kādiem kvalitātes standartiem.
LSF: Es pieļauju, ka šāda nākotnes vīzija, vērojot patreizējo civilizācijas attīīstību, ir visai reālistiska. Tie, kuriem šobrīd ir 20, iespējams, to nesapratīs, bet 40-50 gadīgie, vadoties no savas pieredzes, noteikti varētu teikt, ka dzīve reiz bijusi savādāka. Piemēram, nebija mobilo telefonu, kaut šobrīd, šķiet, vairs nav iedomājama situācijā, ka tie nebūtu pieejami. Mūsu dzīve ir kļuvusi daudz komfortablāka, bet tai pašā laikā ar lielāku sociālo spriedzi.
AĒ: Ja es pareizi saprotu, tad 21. gadsimta galvenās slimības nav iespējams ārstēt pēc vecās “caurumu aizlāpīšanas metodes”. Gandrīz nevienu no tām nav iespējams izārstēt līdz galam un novērst to atkārtošanos tikai un vienīgi ar farmācijas industrijas piedāvāto medikamentu klāstu. Manuprāt, šobrīd tiek atzīta arī preventīvā medicīna, un tiek runāts par protokolu nepieciešamību. Šie protokoli savukārt ietver visu to, par ko mēs runājam - fiziskās aktivitātes, uzturu, garīgās prakses, un ja kaut viena komponente iztrūkst, rezultāti izpaliek un ir šis klasiskais stāsts: “viņš bija vegāns, katru rītu skrēja, bet vienalga aizgāja ar vēzi, nu nav taisnības pasaulē, es ēdīšu visu, ko gribu, jo nav nekam jēgas” vai arī: “viņš sportoja, aizgāja ar infarktu, nu es taču teicu, tas sports nogalina”. Tātad, ja kaut viena komponente iztrūkst, rezultāti izpaliek. Vai tam piekrītat?
LSF: Pirmkārt, preventīvā medicīna ir jauna medicīniskā paradigma. Tā ir paredzēta, lai to lietotu kopā ar konvencionālo medicīnu – tā nav alternatīva, abas ir nepieciešams apvienot. Pirms pievēršamies slimībām – preventīvā medicīna koncentrējas uz veselības stāvokli kā kopumu, un mūsu uzdevums ir maksimāli to saglabāt. Ja mēs zinām, ka pacientam jau ģenētiski iespējamas kādas veselības problēmas, mēs varam dot ieteikumus, kā dzīvot dzīvi, lai tās nemanifestētos. Nav nekāds noslēpums, ka ģenētika nosaka tikai 20% kopējās ainas, proti, tas nozīmē, ka nav akmenī iecirsts, ka ģimenē visiem būs vienas un tās pašas veselības problēmas. Te mēs nonākam pie tā, ka preventīvās veselības centrālā ass ir dzīvesveids. Un tā ir niša, kur mums nepieciešams izglītot sabiedrību, lai mēs katrs pats spētu sev palīdzēt.
Viens no 5P preventīvai medicīnai ir personifikācija – principā, nav viena pareizā ēdiena, vienam konkrētā diēta ir laba, citam - slikta. Ja esat veģetārietis, es palīdzēšu atrast risinājumus, lai organisms saņemtu visas nepieciešamās uzturvielas.
AĒ: Manuprāt, problēma ir cita. Tas ir tas, par ko daudz esam runājuši ar Māri. Proti, tu teici, ka cilvēks atnāk pie tevis un saka, ka vēlas būt vesels, un jautājums, ko tu viņam uzdod - vai viņš patiešām vēlas būt vesels?
MŽ: Jā, tas ir tas, ko es saucu par stratēģiju, kur komunikācijā ar cilvēku ir individuāla pieeja. Cilvēkam var būt arī vēlme neiespringt, nepievērsties veselīgam dzīvesveidam.
LSF: Tā ir tā motivācija
AĒ: Tas prasa raksturu.
MŽ: Viena no preventīvās medicīnas sastāvdaļām ir preventīvais medicīnas koučs jeb treneris, kurš ar dažādām metodēm mēģina izprast cilvēka motivāciju. Ir nepieciešams laiks, lai cilvēku uzklausītu, saprastu un tikai tad, kad tikts skaidrībā ar bāziskām lietām, var sākt runāt par to, kā minimizēt riskus, kas, iespējams, ir ģenētiski iedzimti; kā minimizēt riskus, ko rada konkrētā brīža dzīvesveids un vide. Neviens nesaka, ka visa laimes esence tagad būs iešanā projām no darba vai dzīvošanai pilnīgā mežā. Tas nav risinājums. Ir ļoti skaidri zināms, ka arī dzīve mežā ilgtermiņā nav risinājums.
AĒ: Ludmila, Tu minēji vienu no P – personalizāciju. Tā sevī ietver visus objektīvos rādītājus – asinsanalīzes, dažādu citu izmeklējumu datus. Mūsdienu zinātne ir attīstījusies tik tālu, ka šos datus ir jāspēj interpretēt katram cilvēkam individuāli.
L: Es absolūti piekrītu. Preventīvajai medicīnai ir jaunas diagnostikas metodes, kas pagaidām vēl nav pieejamas Latvijā, un mēs sadarbojamies ar citām laboratorijām, citās valstīs. Protams, mēs izmantojam arī mūsu klasisko laboratoriju, skatāmies plašāk, mācāmies arī plašāk interpretēt analīzes, ne tikai tad, ja tās pārsniedz konkrētu normu robežas. Ja es uzreiz gribētu runāt par veselīgu dzīvesveidu, daudziem būtu ļoti šķība seja. Cilvēki to mēģina pieņemt ar rakstura spēku, un tas ir grūti, jo viņu prātā veselīgs dzīvesveids saistās pārvarēšanu, sliktu raksturu, nespēju un negribēšanu saņemties. Tā ir nepareiza izpratne. Tāpēc ir kouči, kuri cilvēkiem palīdz atrast tieši viņu personīgo motivāciju. Ja tās iztrūkst, nevajag mēģināt kaut ko pieņemt ar raksturu. Piemēram, atnāk cilvēks un saka, ka grib nomest svaru. Teorētiski, varam sākt strādāt, bet tas ir nepareizi. Mēs rokam tālāk – kāpēc tev vajag nomest svaru? Ja tev ir grūti elpot, tad tā var būt objektīva nepieciešamība, bet es uzskatu, ka tas nav galvenais mērķis. Bieži cilvēks pats nav sev atbildējis uz šo jautājumu, tāpēc ir veselīgi apstāties un padomāt. Ja viņš šo atbildi sevī atradīs, ticiet man, nebūs vairs problēmu kaut ko mēģināt darīt tikai ar raksturu.
AĒ: Manā izpratnē vārds koučs ir tikpat negatīvs, cik veselīgs uzturs. Galva sāp no abiem. Lielākā daļa personības izmaiņu notiek tieši krīzes mirkļos, piemēram, cilvēks pēkšņi uzzina - man ir augsts asinsspiediens, un man visu mūžu nāksies sēdēt uz tabletēm. Tajā mirklī cilvēks ir gatavs kaut ko mainīt, iespējams, tiem, kas to nevēlas, to arī nevajag.
MŽ: Sabiedrība pieņem, ka augsts asinsspiediens un slimības ir nelaimīgas pirmdienas norma. Preventīvā medicīna ir domāta arī tādiem cilvēkiem, kas ir praktiski veseli, un grib domāt par savas veselības saglabāšanu arī 20 vai 30 gados, nevis gaidīt 40+, kad ir augsts risks saslimt. Sabiedrībā ir jāmaina domāšana par preventīvo medicīnu – tas ir instruments, kas palīdz uzlabot un saglabāt veselību.
LSF: Ir cilvēki, kas saka, ka ar vecumu saistītas slimības ir norma. Mēs pieņemam, ka vecs cilvēks nevar būt vesels. Tāda ir mūsu norma. Un tad, kad zināmā vecuma sākam novērot kaut kādus simptomus, mēs sakām, ka tas ir normāli, jo man jau ir diezgan daudz gadu. Kad iepazinos ar preventīvo medicīnu, sapratu, ka arī vecāks cilvēks var saglabāt savu veselību.
AĒ: Viens no “Veselīga Latvija” mērķiem ir – 2050. gadā būt pirmajā vietā laimes indeksā. Mums katram ir izvēle, vai nodzīvot 100 gadus, bet pēdējos 30 ratiņkrēslā, vai arī nodzīvot 90 gadus un būt spirgtam, dzīvespriecīgam līdz pēdējai dzīves dienai. Daudzi teiktu, ka otrs variants ir labāks, bet lēmums jāpieņem katram pašam.
LSF: Veselībā nodzīvotie gadi ir svarīgi, mēs tiešām gribam dzīvot ilgāk un negribam dzīvot ratiņkrēslā. Būtiski uzsvērt, ka preventīvā medicīna ir ne tikai par fizisko, bet arī mentālo veselību. Ja runājam pa novecošanas procesu – vienlīdz nozīmīga ir gan fiziskā, gan mentālā veselība. Tālab ir jādomā, kā dzīvojam šobrīd, jo no tā būs atkarīga mūsu dzīves kvalitāte nākotnē.
MŽ: Es gribētu paturpināt ideju par sabiedrības standartu, kurš jāmaina. Esmu daudz pētījis pasaules ilgdzīvotājus, kuru piemērs apliecina, ka iespējams dzīvot arī 100+ gadus, esot gan pie labas fiziskās veselības, gan pilna saprāta. Pasaulē kaut kādi standarti jau ir, jautājums vai mēs to varam arī Latvijā. Šobrīd, visticamāk, ka nē, jo daudz kas mums dabā nav pieejams. Te vides faktors, kas mums ir jāmaina. Vienlaikus gribu pievērst uzmanību, ka cilvēkiem, kuri dzīvo 100 gadus, ir zems stresa līmenis. Viņi māk risināt problēmas un konfliktus. Mums tā nav. Lai parādītu to, ka ir daudzpusīgi rīki, kā mēs šo vidi varam mainīt, lai mazinātu hronisku stresu un saglabātu labu veselību, mēs īstenojam projektu “STOP STRESS”. Ludmila, varbūt pastāsti mazliet vairāk par šo ideju.
LSF: Konferenci “STOP STRESS” organizē “Latvijas anti-aging un integratīvas medicīnas asociācija”. Asociācija ir dibināta 2019. gadā. Tās dibinātāji ir ārsti, kuri mācījušies preventīvo medicīnu. Vēlāk asociāciju papildināja tādi biedri, kuri bija ne tikai ārsti, bet arī ārstu palīgi, citas ārstniecības nozares pārstāvoši speciālisti, fizioterapeiti, psihoterapeiti, uztura speciālisti, sporta treneri utt. Cilvēki, kuri strādā ar cilvēka veselību. Ir skaidrs, ka sabiedrība pēdējos 2,5 gadus dzīvo hroniskā stresā, tāpēc radās ideja par šādu pasākumu, kura galvenais mērķis ir informēt sabiedrību par stresu. Tā tapa šī konference.
AĒ: Kāpēc ir svarīgi menedžēt stresu? Ilgstošs stress un atrašanās fight-or-flight (cīņas vai lidojuma) režīmā izmaina organisma bioķīmiju. Vai nespēja tikt galā ar stresu var būs arī straujš slimību rosinošs faktors?
LSF: Noteikti! Tieši tāpēc konferencē par šo visu runās mediķi, stāstīs par kopsakarībām, ko izraisa stress, kā tā ietekmē mainās kuņģa zarnu trakta darbība, kas notiek ar nervu sistēmu. Stress pats par sevi nav slikta lieta. Tā ir dieva dāvana, ka mums šis mehānisms ir. Stress nav nekas ļauns - ir dažādi stresori. Stress ir arī aizsargmehānisms, kas palīdz civilizācijai izdzīvot. Taču šobrīd stress modificējas un no akūta kļūst par hronisko stresu. Ja agrāk mēs varētu runāt par reālām briesmām, no kurām mums būtu jābēg, tad tagad šīs briesmas bieži ir virtuālas. Mēs varam kaut ko izdomāt un attīstīt savā galvā.
AĒ: Ja smadzenes uzskata, ka karš Ukrainā ir šeit, tad tā domā arī ķermenis. Ja smadzenes uzskata, ka mums lauva uzbrūk katru dienu, arī ķermenis attiecīgi reaģē. Kad sākās karš Ukrainā, daudz teica, ka nevar vairs pastrādāt, jo nevar vairs ne par ko citu padomāt.
MŽ: Prasme atslēgties – arī par to runāsim konferencē: kā dozēt to pozitīvo stresu un kas ir tā efekti. Diemžēl te nav ātra risinājuma, un daudzos gadījumos, ņemot vērā, ka mums nav veselības pratības, ir jau par vēlu.
LSF: Te gribu tev oponēt – par vēlu nav. Katrs var izvēlēties sev tuvāko instrumentu, kā cīnīties ar stresu, mēs runāsim par daudziem.
MŽ: Konferences ideja ir paaugstināt veselības pratību. Tā notiks trīs dienas, konferencē uzstāsies 28 lektori.
LSF: Pirmā diena ir bez maksas visiem. Ir divas sesijas “Kas ir stress?” un “Kā diagnosticēt stresu?” Konference notiek tiešsaistē. 19., 20. un 21. maijā - būs lekcijas arī angļu un krievu valodās ar titriem latviešu valodā. Visi materiāli būs pieejami (atkarībā kāda pakete ir iegādāta) 3 vai 6 mēnešus. Ārstniecības personas apmeklējot konferenci iegūs 24 punktus, jo tā ir starptautiska. Studenti var iegādāties biļeti uz visām konferences dienām par 20 eiro.
Ir skaidrs, ka stress un hroniskais stress nekur nepazudīs. Un tas var arī palielināties. Turklāt mēs diezgan bieži neapzināmies savus stresorus. Neapzināmies, kas mūsu stresina.
AĒ: Iedomāsimies, ka jūs runājat ar vienu no saviem potenciālajiem klientiem. Viņš saka, ka šis viss ir pilnīgs blefs, jo jūs laikam neziniet, kas ir stress. Stress ir tas, ka es nezinu, vai būs karš, vai Krievija neiebruks Baltijā, es nezinu uz kurieni mukt. Ārējā pasaule nav kļuvusi mierīgāka, tieši pretēji - mēs dzīvojam satrakotā vētrā! Vienlaikus, pirmais, ko kapteinim māca lielu vētru gadījumos, ir nestresot.
LSF: Tas ir ļoti individuāli – ir cilvēki ar labu stresa noturību, un ir tādi, kam tā ir ļoti slikta. Svarīgi ir iemācīties atjaunot savus iekšējos resursus, jo tiem samazinoties, sarūk arī stresa noturība.
MŽ: Šobrīd pasaulē notiekošie procesi neliecina, ka stresa līmenis mazināsies. Tas nozīmē, ka mums ir jākļūst stresa izturīgākiem, ja mūsu mērķis ir izdzīvot. Tāda ir realitāte. Būtībā ir šie divi paralēlie ceļi – kāds izdzīvo, kāds neizdzīvo.
AĒ: Empātija...
MŽ: Pateicoties šim dažādo stresoru kopumam mēs arī šobrīd šeit sēžam un varam runāt par stresu. Un mūsu misija ir turpināt runāt.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
