Vide un dzīvesstils13.05.2022Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis

Edgars Ricevs – Biedrības GreenFest vadītājs

Prototips bioloģiskai valstij

 

 

Vai Latvija var kļūt par bioloģiski pašpietiekamu valsti un spēt pati sevi pabarot? Vai “GreenFest” un “Laimīgā zeme Līgatne” Gaujas Nacionālajā parkā var kalpot kā iedvesmojošs prototips?

Saruna ar Edgaru Ricevu, biedrības GreenFest vadītāju

Ainārs Ērglis (AĒ): Esmu dzirdējis par “Laimīgā zeme Līgatne,” un to, kas tur notiek. Taču pastāsti lūdzu pavisam īsi, kas tu esi un kā tu esi nonācis līdz tam, kur esi tagad?

Edgars Ricevs (ER): Šobrīd esmu Līgatnes pusē, dzīves ceļi mani vienkārši turp aizveda. Mans iepriekšējais periods bija saistīts ar Rīgu, aktīvu darbošanos IT biznesā, telekomunikācijās un ar ļoti daudz dažādām kompānijām, kas tika radītas, pirktas un pārdotas. Līdz ar pēdējo lielo darījumu šis posms tika noslēgts. Mana personība piedzīvoja pilnu plaukumu, ego bija paēdis un piepildījies.

Un tad bija šis iekšējais jautājums – ko tālāk? Veidot vēl kādu kompāniju? Startup bija, vēl divi startupi tapa, turklāt visnotaļ veiksmīgi. Taču pamanīju, ka man vairs nav interesanti. Samazinājās dzīvesprieks, nebija jaunu izaicinājumu, tiesa, tolaik es nesapratu, ko tas viss nozīmē un kurp tas ved. Bija tikai jautājumu gūzma un nevienas atbildes. Tad kaut kā dabīgi tas viss sāka virzīties uz lauku pusi. Dabīgi tālab, ka manī bija šī iekšējā vēlme atkal satikties ar dabu. Savā būtībā esmu dabas bērns. Esmu ļoti daudz laika pavadījis Ziemeļkurzemes pusē. Miķeļbāka ir mana dzimtā puse - Irbes upe, Ances purvi, meži un ezeri, protams, arī jūra. Tā bija mana bērnības dabas vieta.

Rīgas periods bija aktīvais posms, kas mani nedaudz aiznesa prom no tā visa. Protams, ciemojos, braukāju uz Miķeļbāku, bet tas savienojums ar dabu vairs nebija tik ciešs. Sagadījās, ka Līgatnes pusē bija viens īpašums, kuru aizbraucām apskatīties. Toreiz gan to nenopirkām, atnāca cits īpašums, pēc tam vēl viens, un tā soli pa solim sākām darboties. Pirms astoņiem gadiem kopā ar ģimeni sākām saimniekot un dzīvoties pa Līgatnes pusi. Sākām celt ģimenes māju, kas pēc tam pārtapa par pasākumu vietu, jo atnāca cita ēka, kas kļuva par mūsu ģimenes mājvietu. Tad sekoja ļoti interesanta satikšanās ar Andri Strapcānu un Evu Mažecku. Andris uzaicināja uz festivālu Zaļās Villas kvartālā Siguldā, kur jau bija izveidojusies neliela kopiena; cilvēku grupa, kura sāka runāt par atbildīgu, dabai draudzīgu, zaļu un veselīgu dzīvesveidu. Un šis runas formāts bija ikgadējais festivāls “GreenFest”, kas tiek rīkots Siguldā. Manuprāt, šogad jau būs piektais “GreenFest”, un festivāls jau krietni pārsniedzis Siguldas robežas. Šogad tas notiks trīs vietās – Siguldā, Valmiermuižā un Cēsīs, Ruckas kompleksā.

Festivāla ietvaros sākām runāt par visdažādākajām ar zaļo dzīvesveidu saistītajām tēmām, to loks bija diezgan plašs. Pirmais “GreenFest” vairāk saistījās ar pozitīvām sajūtām - jautrību, prieku, dejām, mūziku. Tolaik tas vēl nebija ieguvis konkrētu struktūru un uz attīstību vērstu formu - kas tas ir un ko mēs ar to gribam panākt, par ko mums deg sirdis. Taču bija šī jaunā komanda, un ar laiku atradām savu šķautni. Izveidojām biedrību, sākām būvēt tiltus ar dažādām esošām struktūrām, tādām kā Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centrs (Zemkopības ministrija), dažādas darba grupas, iesaistījāmies jaunā Gaujas Nacionālā parka dabas aizsardzības plāna izstrādē, sākām strādāt ar pašvaldībām. Likt kopā daudzveidīgās zināšanas, kas bija katram no mūsu komandas. Vairāk darbojoties izkristalizējās virziens, kurā strādāt un mērķi uz kuriem tiekties. Nospraudām tiem sava veida laika rāmi – 2027.gadu.

Mūsu mērķis ir izveidot bioloģisko apgabalu Gaujas Nacionālajā parka teritorijā. Problēma bija tajā, ka tolaik no tā visa īsti neko nesapratām. Zinājām tikai, ka bioloģiskais reģions ir tāds, kura teritorijā lauksaimniecībā netiek izmantota ķīmija un pesticīdi. Beigās tas pārtapa par ko daudz plašāku, jo bioloģiskais reģions sevī iekļauj ļoti daudz – pašu cilvēku, viņa apziņu, spēju izjust saikni ar dabu. Sākām pētīt un izzināt, kā šo dabas saikni cilvēkos iespējams atmodināt. Es pats to iepazinu un sajutu caur bitēm.

AĒ: Šobrīd tev ir diezgan liela bišu saimniecība.

ER: Nekas ļoti liels - 21 saime. Taču manam dzīvesveidam tas ir daudz, jo prasa uzmanību. Par bitēm gan ir cits stāsts, es maksimāli mēģinu netraucēt viņu dzīvi. Pētu, kā ir tad, ja mēs pārlieku neiejaucamies. Bites un bišu pētniecību es dēvētu par savu aizraušanos.

Atgriežoties pie “GreenFest” - šobrīd esam 10-20 liela cilvēku grupa, kas aktīvi turpina darboties. Katrs iegulda savas zināšanas un laiku. Mums jau ir arī vairāk nekā 100 domubiedru - gan reģionu iedzīvotāji Vidzemes pusē, Gaujas Nacionālajā parkā, gan Rīgā. Šobrīd gribētos teikt, ka Gaujas Nacionālais parks ir bioloģiskais reģions, un tagad skatāmies, kā to nostiprināt un ielikt kaut kādā ietvarā. Mums ir daudz  interesantu ideju. Nedaudz pārlecot, - kas ir bioloģiskais reģions? Vispirms tā ir bioloģiskā lauksaimniecība. Taču vienlaikus to nevienam nevar uzspiest. Mēs varam rādīt piemēru un tādējādi iedvesmot citus. Tas ir mīts, ka nodarbojoties ar bioloģisko lauksaimniecību ir grūti nopelnīt, vai ka tas nav iespējams bez atbalsta maksājumiem  un tamlīdzīgi. Ja saimnieko pietiekami daudzveidīgi, to visu var izdarīt. Tai pat laikā, ja kāds mēģinās kļūt par bioloģisko rapšu vai kviešu audzētāju, visticamāk, nekas neizdosies, lai gan ir mēģinājumi darīt arī to. Rudzus bioloģiski var ļoti veiksmīgi audzēt, arī rapsi un ripsi.

Vēl ir mīts, ka, ja visi kļūs bioloģiski, tad pasaule nomirs badā. Tā tas nav. Ja mēs gudri saimniekojam, mēs spējam pabarot sevi.

AĒ: Kā tev šķiet, vai ir iespējams izveidot bioloģisku valsti?

ER: Mēs sāksim ar bioloģisko Vidzemi, ar Gaujas Nacionālo parku. Tas ir tas, kā es to šobrīd redzu. Protams, teorētiski ir iespējams arī process no augšas uz leju, taču īsti neredzu, ka šobrīd tas tā notiktu. Kur ir šis starpposms, un kurš ir tas, kas vada reālo procesu - pārņem saprātīgu vadīšanu, organizēšanu, tostarp arī sadarbību ar medijiem, sabiedriskās domās veidošanu utt.? Katrā ziņā modelis no apakšas uz augšu eksperimenta ziņā man šķiet izdarāms - paraudzīties, cik hologrammiski uz augšu tas attīstīsies.

Tā, kas strādā no augšas, ir globalizācija, taču šiem procesiem šobrīd ir lejupejoša tendence. Tēlaini izsakoties – ir divi vilcieni. Tas, kurš nāk no augšas, ir ļoti jaudīgs un izmanto daudz instrumentu. Taču jautājums ir, kas ir tā vadītājs? Savukārt šie mazie vilcieni, kas nāk no apakšas, ir ļoti dažādi. Viens atiet no Mazirbes stacijas, cits no Valkas stacijas, vēl kāds no Latgales puses, Makču Pikču, Nepālas. To ir ļoti daudz, un man ir tas gods būt klātesošam vienā no tiem, kurš iet arī no lejas uz augšu. Sākām ar Gaujas Nacionālo parku un caur to nonācām pie Līgatnes, pie “Laimīgās zemes.”  Teorētiski tas var būt – Līgatne kā pilsētciems, taču tad mēs devāmies vēl šaurāk, papīrfabrikas kontekstā, jo, iespējams, tas ir tas sākums. Vienlaikus tas viss ir kā viena liela bilde dažādos izmēros.

AĒ: Labs piemērs ir tavas jau pieminētās bites. Bites ir kopējs saprāts, līdz ar to, ja šo bišu modeli kā kopējā saprāta prototipu spēj ieviest vienā hologrammā, - ko tu jau esi izdarījis Līgatnē, tas iespējams arī citur.

ER: Mēs to mēģinām, un mums tas ir interesanti. Tas ir ceļojums; ceļojums izziņā. Kā būs? Kā tas ir? Kas cilvēkus vieno vai šķeļ? Nav jau arī tā, ka “Green Fest” visi ir happy family (laimīga ģimene), ka visi tur bučojas un mīļojas. Arī mums reizēm iezogas dažādas cilvēciskās šķautnes un ir savstarpēja saķeršanās. Taču tādos brīžos mēs to liekam galdā. Viens no mūsu principiem ir būt atklātiem, mēs uzticamies viens otram, radām drošo telpu, kurā dalīties.

Pētot bišu dzīvi, es arvien vairāk esmu sācis izprast dabas likumsakarības. Savstarpējā komunikācija ir ļoti interesanta. Pieļauju, ka vēl neesmu izzinājis pietiekami daudz, taču esmu pamanījis vairākus gana būtiskus aspektus. Esmu izgājis pats savu iekšējo psihes izpētes ceļu, un vērojot kā notiek procesi dabā, arī bišu dzīvē, man aizvien interesantāk kļuvis izzināt kopienas un kopības, sabiedrības formas un organizācijas - kas ir tas, kas satur kopā cilvēkus. Tam visam parasti ir sākums un kāds loģisks nobeigums. Visbiežāk tas ir foršs, ir notikusi transformācija, paliek esošā kopiena, vien mainās tās izpausme. Vai arī primitīvāks variants – projekts tiek slēgts, visi dodas mājās un arī ir forši. Šobrīd varu pielikt savu praktisko roku, prātu, enerģiju un palīdzēt kaut kam tapt, radīt vidi.

AĒ: Viens no taviem šī brīža darbības placdarmiem ir Līgatnes papīrfabrika.

ER: Šobrīd mēs veidojam prototipu. Un tajā apvienojas gan tie procesi, kas notiek manī, gan tajos cilvēkos, kas ir līdzās. Vienā brīdī ir gatavība satikties ārējā rīcībā, jo neviens no šiem nav peļņas projekts. Tie nav projekti, kur varu teikt – Andri, nāc šurp, te tev ir nauda, viss ir pozitīvi. Tā tas bija manā iepriekšējā dzīves posmā. Šobrīd aina drīzāk ir - kas tas ir? Vai tā ir labi?

Tu visu laiku kurini to krāsniņu, un kamēr tā kuras, tu nepiegursti, neuzbāzies ar liekiem jautājumiem. Taču vienā brīdī katrs no mums sāk tos uzdot – kāpēc es to vispār daru? Un kamēr cilvēks neiziet visas stadijas, nesaprot, kas viņš ir – ar visām savām gaismas un ēnas pusēm, uz šiem jautājumiem nav atbildes. Vienlaikus, pieņemot ēnu, viņš sāk dalīties ar pasauli, ar to, kas viņā ir visspēcīgākais. Lai kaut ko ap sevi radītu, - laimīgu zemi un valsti, ir jāiziet viss šis process, šis sevis attīstības ceļš, citādi ko aizsākt ir ļoti grūti. Esmu pamanījis, ka brīdī, kad ideja ir ļoti laimīga un labestīga, tā spēj aizraut/pavilkt jebkuru – šis asniņš sāk spraukties ārā, un vide kļūst procesu veicinoša. Tai nav jābūt ezotēriskai, garīgai vai reliģiskai. Tā var būt brīva, zaļa, bioloģiska vide, kurā cilvēks var pietuvoties sev, atrast sevi un ļaut izpausties savam talantam. Vai tas ir podnieks, biškopis, organizāciju veidotājs, dizainers – tam nav nozīmes. Taču videi ir jābūt iekļaujošai un atbalstošai. Es nezinu, kā tālāk attīstīsies papīra fabrikas ideja. Vieta ir ļoti skaista, brīnišķīgas ēkas, vēsturiskā aura, papīra stāsts, bet tā ir tikai vispārēja vīzija. Turklāt es varu aprunāties ar jebkuru no partneriem, un viņiem atkal būs savs redzējums. Taču vienlaikus ir arī šis kopējais virziens, - mēs vēlamies izveidot skaistu vietu, kas nav vienveidīga un kur netiek nodarīts kaitējums apkārtējai videi. Ir lietas, par kurām varam vienoties, taču tāpat katram būs kāds savs skatījums. Līdz ar to, es nezinu gala rezultātu.

AĒ: Dabā viss ir radīts perfekti, Visums savā būtībā ir perfekts. Mēs to zinām, bet esam aizmirsuši, ka patiesībā mums nekas nav jāizdomā. Viss jau ir, tikai tas ir jāierauga.

ER: Tavs iestarpinājums ļoti labi uzvedināja uz pārdomām par to, kas īstenībā ir  stāsta motīvs. Mans un citu stāsta motīvs var atšķirties. Kas ir tā vide, kur šis motīvs cilvēkos pamostas? Tas noteikti nenotiek pilsētā. Tagad ir rinda ar pilsētniekiem, īpaši gados jauniem, kuri grib ienākt reģionos. Viņi vēlas nopirkt zemi, uzcelt māju, jo te ir forši, te ir daba. Daudzi nesaprot, kāpēc viņus šurp velk, bet vilkme ir ļoti izteikta. Es te atbraucu, jo man te ir ko darīt, un tāpēc, ka man te vienkārši patīk. Es gribu gadu pabūt ar sevi, taču esot ar sevi, nenozīmē sēdēt. Esot dzīvā, harmoniskā vidē, cilvēks atpūšas. Tā ir tāda maza pilsētiņa, kur ir laba būšana no rīta līdz vakaram. Savukārt “labi būt” katram ir savs, visas iespējas ir atvērtas. Kaut kādā mērā tas ir tāds liels eksperiments – vai šai sajūtai ir kādas robežas jeb šis plašums ir bezgalīgs, un mēs visi esam bezgalīgi?

Papīrfabrikas gadījumā ejam uz priekšu soli pa solim - tur būs dzīvojamā daļa, tur vieta pasākumiem, piemēram, kultūras un mākslas telpa, telpa kopradei. Tas viss pamazām iegūs savu veidolu, un šajās telpās ienāks dzīvība. Taču kā tieši tas būs, es nezinu. Šis manā dzīvē ir pirmais šāds projekts. Ja iepriekš savām biznesa idejām zināju skaidru mērķi, šeit tas drīzāk ir process. Šī nav māja, kuru es uzcelšu, atklāšu un aicināšu visus tajā dzīvot. Šī ir māja, kuras izveidē es piedalos, aktīvi līdzdarbojos, bet tās veidotāji ir citi. Katrs nāk ar savu iniciatīvu. Nesen manu mašīnu nostopēja kalējs no Vācijas. Viņš sāka stāstīt par saviem pasaules klejojumiem. Izrādās, ka viņš ir bijis ļoti daudzās meistarklasēs un tagad apmāca citus. Brīnišķīgs kalējs ar fantastisku ideju – metālapstrādes un metālradošā darbnīca, uz kuru brauc cilvēki no visas pasaules.

AĒ: Arī biznesā, tāpat kā dzīvē, ir iespējami divi ceļi. Pirmais - tu nospraud mērķi un uz to ej. Otrais - tu intuitīvi jūti un zini rezultātu, ko vēlies sasniegt, bet nezini, kā tur nonākt un vienkārši ļaujies.

ER: Jā, šis ir tas projekts, kur es eju tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Uzrodas ceļa biedri, zīmīte - kalējs, kurš vēl piedevām tieši zobenus kaļ; viņš ir pirmais, kuru satieku un paņemu mašīnā. Ja paraugāmies no nedaudz ezotēriska skatu punkta, esmu sajutis, ka man ir jāpiedzīvo tikai tas, kas man ir jāpiedzīvo. Cilvēku ciešanas rada pretošanās ceļam. Iespējams, ir nepieciešams arī ciešanu periods, krīzes un kritieni, un pēcāk atkal celšanās, lai nonāktu uz īstā dvēseles ceļa. Dvēsele jau visu zina, jo ir pieredzējusi, tāpēc Austrumu gudrībā ir taisnība. Taču arī Rietumiem ir taisnība, jo ego dēļ cilvēkos ir liels spēks. Protams, visbiežāk tajā ir kāds vidusceļš, jo ir daudz lietu, ko nevar manifestēt ar domu spēku. Praktiski sakot, es vienkārši no rīta zinu, kas man ir jādara. Bija brīdis – kāda nedēļa, kad gribēju kaut ko darīt, bet īsti nezināju, kas tieši man ir jādara. Šobrīd tā vairs nav. Man piezvana kāds cilvēks, es visu laiku skatos, kas ir tas, kas piezvana, kurp mani aicina, nemitīgi ir šie iekšējie jautājumi. Ja tu esi klātesošs, tu ļoti labi vari pamanīt, kam atsaukties. Sekojot intuīcijai, ceļš vienkārši notiek, nav tā, ka tu lauzies durvīs un nevari tās atvērt. Savā iepriekšējā dzīves periodā, radot biznesa projektus, esmu daudz ko izveicis arī ar gribu, ar laušanos durvīs. Taču pēcāk esmu pamanījis, ka tas nekad nav ilgstoši. Piemēram, bizness pēc pārdošanas ir nojucis, pazudis. Kamēr es kurināju to pirtiņu, viss bija jauki, taču, kad es pārstāju to malku piemest, pazuda arī paša projekta enerģija.

 

AĒ: Vai Latvija var būt pilnībā bioloģiska valsts? Vai mēs kā valsts spētu visus pabarot ar bioloģisku produkciju?

ER: Kaut kādā mērā domāju, ka šāda iespēja pastāv. Mums “GreenFest” pirms diviem gadiem bija eksperiments, kura ietvaros devāmies apciemot konvenciālos zemniekus Zemgalē. Vienkārši cilvēciski parunāties. Esošajā situācijā, kas viņiem ir ar bankām un kredītiem, - pie nepieciešamības izspiest no tā zemes kvadrātmetra maksimāli daudz, lai nomaksātu kredītus un apmierinātu kaut kādas savas vajadzības, tas tiešām nav iespējams. Ja situācija mainīsies un notiks kaut kādas valstiska vai lokāla līmeņa aktivitātes, kas pamaina arī sistēmu par zemes piederību... Atgriežoties vienā reģionā, kaut vai tādā 1-2 paaudžu dzīves ciklā, tu vari sākt kaut ko lokāli mainīt, iedvesmojot līdzīgu kustību arī kādā citā vietā. Taču vienlaikus ir arī reālā situācija, kuru tikko ieskicēju. Protams, es varu teikt, ka viss ir iespējams, mums būs zaļa planēta, taču jāapzinās, ka klātesošas ir visas iespējas, un drīz šī planēta sāks kratīties.

Mūsu sākotnējā retorika bija provokatīva un tieša, mēs teicām, ka viss būs tikai BIO, taču cilvēki aizsvilās. Pagāja kaut kāds laiks līdz mēs kļuvām maigāki, taču vienlaikus saglabājām BIO vērtību. Sākām iesaistīties un runāt. Lai arī cik interesanti tas nebūtu, ir cilvēki Zemkopības ministrijā, kuriem acis mirdz, kuri par šo visu iestājas.

Rudenī būs vēlēšanas, skatīsimies, kas notiks Zemkopības ministrijā, kas būs tās vadība, runāsim, tāpat kā esam to darījuši līdz šim. Pateicoties BIO tirgum, “GreenFest” iegāja darba grupā Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības centrā. Sākām strādāt pie “Novada garšas” - kā eksperti un konsultanti. “Novada garšā” ieviesām ļoti daudz labu lietu, piemēram, produkta izsekojamību. Faktiski mums ir iespēja izsekot jebkuru produktu. Līdz ar to būs iespēja izķert situācijas, kad zaļo publisko iepirkumu ietvaros, pērkot noteiktus bioloģiskās pārtikas komponentus (piemēram, skolās), tiek piegādāti poļu konvencionālie vai kādi citi kartupeļi. Šādas situācijas diemžēl ir un tādēļ mēs sākām runāt kā šo, - patiesībā ļoti praktiskas lietas, pamazām mainīt.

AĒ: Ja attīsta ideju par iespēju ar prototipiem pārbaudīt un pierādīt, ka tas ir izdevīgi, ka var veiksmīgi bioloģiski saimiekot arī relatīvi mazas valstis, par šādu prototipu var kļūt arī Latvija. Valsts līmenī, ja mēs iesniegtu šo kā projektu Eiropas Savienībā un prasītu līdzfinansējumu, lai pārietu uz pilnībā bioloģisku valsti, pieļauju, ka mēs to pat varētu dabūt, jo salīdzinoši Eiropas mērogiem tas finansējums nebūtu liels.

ER: Diemžēl šobrīd Eiropa atsakās no zaļā kursa vērtībām. Ģeopolitiskās situācijas dēļ. Esmu dzirdējis diezgan pamatotas baumas, ka zaļā kursa uzstādījums tiks pabīdīts vēl par pieciem gadiem. Un Latvijas zemkopības ministrija atviegloti nopūšas, - cik forši!

Atkal pesticīdi aizies. Bet tas, ko zemnieki sāk ievērot un arī mēs, – pirmkārt, vai tiešām man ir jāpērk minerālmēsli? Šobrīd tiek izmantota neprecīza tehnika, un tas izmaksā ļoti dārgi. Precīzā tehnika nozīmē, ka es zinu, cik daudz minerālmēslu man nepieciešams izsmidzināt, zinot savu lauku, mitrumu, augsnes kvalitāti un tamlīdzīgi. Varbūt tur ir vēl citas nianses, bet pamatideja ir, ka noteiktā lauka teritorijā tiek patērēts mazāk minerālmēslu. Ja tos gāž tā, kā tas tiek darīts šobrīd, un sistēma nav noregulēta, slāpeklis patiešām ieiet tieši zemē, un paskatoties savu bilanci, tur ir vēl pesticīdi un sazin kas. Tas viss maksā – visa šo lielo ražotāju produkcija, ķīmija, pesticīdi, viss paliek aizvien dārgāks. Tas īstenībā sagādās zemniekiem, - man tā ļoti intuitīvi šķiet, visai pamatīgas problēmas.

AĒ: Šajā brīdī ir iespējams situāciju mainīt, ir tikai jāvēlas meklēt risinājumus.

ER: Pirmkārt, jāvēlas. Ļoti daudz šo komerciālo, lielo zemnieku ir vai nu vergi savā saimniecībā, - es nebaidīšos šos vārdus teikt, viņi ir atkarīgi, turklāt tik atkarīgi, ka nevar neko manīt, pat ja viņiem dvēsele sauc. Esmu pārliecināts, ka viņos ir liels iekšējs konflikts, un es negribētu būt to zemnieku vietā. Iekšēji sirdsbalss saka, ka tevī mostas daba, bet vienlaikus esi tā sasaistījies, ka kļuvis atkarīgs. Vienīgais, ko tu vari, ir teikt – ai, sasper jods! Tu to visu noliec un sāc kaut ko jaunu, nedaudz lopi, vistiņas utt. Man apkārt ir piemēri ar cilvēkiem, kuri tā ir izdarījuši. Zemnieks ir bijis lielisks agronoms, un tad vienā mirklī pateicis, ka to vairs nedarīs. Sācis nodarboties ar jaukto lauksaimniecību, kur tu jau vari būt tuvāk pats sev, jo tev vienmēr kāds oliņas paņems, vistiņu, pīlīti, trusīti, vari kaut ko vēl izaudzēt, dārzeņus utt. Spēks ir tieši  daudzveidībā. Kad tu audzē nevis vienu vai divas kultūras, bet tev ir viss cikls, visa ekosistēma ir sasaistīta.

AĒ: Tas ir arī ļoti labs biznesa modelis.

ER: Tas ir biznesa modelis, turklāt cilvēks, kuru pieminēju, ir lielisks agronoms, bet šobrīd darbojas pietiekami daudzveidīgi, un ir finansiāli veiksmīgs.

Ja kaut vai puse Latvijas lauksaimnieku un zemniekiem šādi saimniekotu, mēs spētu sevi pabarot. XD vai vienalga, kurā X dienā, mums nebūtu šī jautājuma, - vai mēs spēsim sevi šādi pabarot?

Mēs to pētījām arī caur “Novada garšas” komandu. Novadagarsa.lv ir portāls, kurā ir valsts līmeņa pārtikas digitālā vide. Šobrīd tas ir vairāk informatīvs, bet tā ietvaros būs iespēja gan pasūtīt pārtiku, gan veikt valstiskos iepirkumus ar integrētu moduli, kas savienojumā jau ar elektronisko iepirkumu sistēmu automātiski atvieglos to procesu, lai visi valsts uzņēmumi, pašvaldības varētu caur “Novada garšu” iepirkt pārtiku, ievērojot visus ekoloģiskos nosacījumus. Būtībā izsekojot katru kartupeli un tādējādi pārliecinoties, ka tur nav mānīšanās.

Līdz ar to, tā kā būtu visi šie publiskie iepirkumi, zemniekiem varētu būt interese tur pievienoties un jau pašreiz portālā esošo saimniecību skaits aug. Tad arī rastos iespēja atbildēt uz jautājumu, ko valsts uzdeva, - vai mēs spētu būt neatkarīgi no ārvalstu piegādēm un valsts līmenī paši sevi nodrošināt ar pārtiku, balstoties šajās vietējās, īsajās pārtikas piegādes ķēdēs? Jo, kā atklājas, pašlaik mēs to nezinām, mums nav atbildes uz šo jautājumu.

AĒ: Esošā ģeopolitiskā situācija pasaulē loģiski nosaka, ka valstij būtu jākļūst pašpietiekamai. Par pārtiku Latvijā cilvēkiem šķiet, ka mēs varam paši sevi ar to nodrošināt. Taču pašlaik, cik saprotu, ņemot vērā lielos rapšu un graudaugu apjomus, tā īsti nav. Labā ziņa ir tā, ja tagad uz šo saspringtu, un ne tikai uzliktu to uz pašu zemnieku pleciem, bet arī valsts piedalītos ar savu līdzfinansējumu, kas būtu virzīts, lai nodrošinātu visu nepieciešamo pārtikas produktu klāstu - gan gaļu, gan piena produktus, gan dārzeņus utt., tas būtu paveicams pietiekami ātri.

ER: Tu uztvēri to, par ko mēs visu laiku ļoti runājam ar valsts ierēdniecību. Viens ir tas, ka mums jau nav nekas pret rapšiem un ziemas/vasaras kviešiem, bet to visu ir nepieciešams izlīdzsvarot, lai mēs spētu sevi pabarot. Šobrīd ir diskusijas - no 2023. gada būs Līdera programmas, jauns finansējums, Latvijas Pašvaldību savienība domā, ko tagad darīt. Katrā pašvaldībā finansēt, radīt paralēli vēl vienu sistēmu, kas nodrošinātu pārtikas apgādes iespējamību X stundā un arī ikdienā. Ja būtu kaut kādi atbalsti, Eiropas projekti, mēs paši gribējām ieviest šādu ekspertu organizāciju, kas piecu gadu laikā palīdzētu pārorientēties no konvencionālās uz bioloģisko lauksaimniecību. Taču nedabūjām līdzfinansējumu, neizturējām kvalifikāciju, varbūt tā nebija īstā programma šādai aktivitātei, bet mēs vismaz centāmies, gājām tam cauri un kaut ko darījām. Ideāli, ja tam visam būtu valsts atbalsts, tad mēs tiešām varētu izveidot programmas, ekspertu grupu, kas aizbrauc, iziet apmācību augsnes organikā, metodikā un tehnikās, kuras iespējams izmantot, lai uzturētu augsni veselīgu.  Starp citu, piemēram, sējas idra augs ir bioloģiskais pesticīds. Vārām sējas idras zupiņu un kaisām uz saviem kviešiem un, manuprāt, efekts būs +/- tas pats. Protams, ka ķimikāliju ražotāji teiks - nē, tās visas ir muļķības, tas nav iespējams, tikai mūsu ķīmiskie līdzekļi ir vienīgie iespējamie. Cita starpā, arī sēnes ir dabīgais pesticīds. Šo dabīgo pesticīdu ir ļoti daudz, tikai mums nav attiecīgu pētījumu.

AĒ: Kas ir valsts? Valsts esam mēs paši – tieši mēs jau esam tie, kas vēlēšanās pilnvaro politiķus pārvaldīt pašvaldību vai valsti noteiktā laika periodā mūsu vārdā.

ER: Tas, kam es ticu - tu vari izdarīt jebkuras izmaiņas, tikai sākot ar sevi, savu sētu, savu ciemu, tad savā lauku teritorijā, savā reģionā un pēc tam visā Latvijā. Tas ir pakāpenisks process. Un tie, kas kādu posmu pārlec, un nav vēl ar sevi īsti tikuši galā un ir iemesti politikā, tiem ir grūti.

AĒ: Ja mēs ņemam šo pašvaldību modeli, pašvaldībās ir patīkams klimats. Piemēram, Talsu novads sadarbībai ir ļoti atvērts.

ER: Lieliski, Cēsu novads ir tieši tāds pats, un varu tam teikt tikai lielu paldies. Protams, budžetam ir savas robežas, ir politiķi un augstākas uzstādījuma lietas, taču ja tu nāc ar iniciatīvu, nekad nav tā, ka pašvaldība teiktu nē. Gluži pretēji, ja jums vietējiem līgatniešiem šķiet, ka tas ir “ok,” - dariet, mēs jūs atbalstīsim, cik varēsim. Līdz ar to, tā vide šobrīd ir tāda, ka kaut ko var izveidot, vienlaikus pilsoniskā vai cilvēciskā iesaiste tajā, kas notiek ārpus manas sētas, žoga – kā esmu pamanījis sarunās ar cilvēkiem, daudziem vēl iztrūkst. Tas ir arī viens no aspektiem, kuru  izzinu caur sevi un dažādiem kopienu modeļiem, – kurā brīdī cilvēks sāk raudzīties aiz tā žoga un iesaistīties, atvērt vārtiņus, ielaist ciemiņus, pats iziet ciemos. Šis ir ļoti būtiski un ir daži tādi dullie kā mēs Vidzemes reģionā, bet ir arī tādi, kuriem vienkārši ir labi tā kā ir. Un varbūt tur neko arī nevajag. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka rūpēties par tīru ciemu, ir pašvaldības funkcijas. Tā teikt, es maksāju nodokļus un ja jūs neko nedarāt, rakstu sūdzību. Tā sajūta, ka citiem ir jādara tavā vietā.

AĒ: Katram ir jāsāk ar sevi.

ER: To, ko tu dari caur sevi – kaut ko radot tu iedvesmo citus. Ar savu esību, ne runāšanu.

AĒ: Manuprāt, visbiežāk krīze ir tā, kas piespiež mūs attīstīties.

ER: Tāpēc ir jāmeklē jaunas iespējas, jauni modeļi. Fantastiski, ka ir šādi aktīvi cilvēki, kas šos mazos eksperimentus kaut vai savā sētā, savā ciemā mēģina. Mēs varam aizbraukt un viens no otra iedvesmoties, padalīties kaut kādās zināšanās. Manuprāt, tas ir ceļš, kā mazās uguntiņas rada lielo gaismu. Vai iespējams izgaismot no augšas? Nezinu. Varbūt no vidus, bet, kur ir tas vidus? Arī nezinu.

AĒ: Jebkurā gadījumā evolūcija un progress nekad nenotiek masās, tā ir zinātne. Viss sākas ar indivīdiem. Vienmēr būs burbulis, kas veicina vārīšanos un šajā gadījumā tas ir tas vidus. Katram ir jādara tas, ko viņš māk, politika to neatrisinās. Ja cilvēks ir mākslinieks, viņam ir jāglezno, ja cilvēks ir sētnieks, viņam ir jāslauka ielas.

ER: Tieši tā, esiet autentiski un atrodiet sevi. Tajā var veidoties arī kopienas, ja kaut kas līdzīgs satiekas. Tādā veidā attīstās daudzveidība, un tas jau ir nākamais līmenis.

AĒ: Vai Novadagarsa.lv ietvaros būtu iespējama arī plaša mazumtirzniecības  sistēmas radīšana, kā, piemēram, Svaigi.lv?

ER: “Novada Garša” - novadagarsa.lv - ir valsts platforma, un tas, ko mēs izdarījām, mēs vienkārši aizgājām talkā valsts iestādei. Iespējams, visa šī projekta ietvaros attīstīsies arī lokāli projekti, tiešās pirkšanas un tamlīdzīgi, taču kopumā šis ir valsts līmeņa projekts. Viņi ir ļoti atsaucīgi, skatās kādā veidā sadarboties ar pašvaldībām, vietējām saimniecībām, lai pēc iespējas vairāk šīs ķēdes saslēgtu vienā lielā valstiskā platformā. No savas puses solot, ka visi valsts iepirkumi ies caur šo platformu, un ja tas tā tiešām notiks, tas būs vienkārši fantastiski. Tas nozīmē, ka ir šī savstarpējā mijiedarbība.

Tā kā ir lieliski, ka šāds portāls attīstas, un ka tas sāk integrēties ar tādām lokālām iniciatīvām kā, piemēram, “GreenFest”. Proti, tiek radīti pārtikas sadales noliktavu punkti un kombinācijā ar šādu platformu, piemēram, tev, dzīvojot Valmierā, ir iespēja digitāli salikt savu pasūtījumu grozu, izvēlēties tuvāko saņemšanas punktu, teiksim, Kocēnos, kur ir pašvaldības izremontēta, robotizēta ēka, un tu vienkārši noteiktā stundā aizbrauc pakaļ savam pārtikas grozam. Jeb tavu pasūtījumu tev izdod Valmieras centrā, jo tas ir bijis lokālā noliktavā, uz kuru to nogādājis vietējais zemnieks. Caur šādu tīklojumu augstvērtīga bioloģiskā pārtika var nonākt pie jebkura iedzīvotāja un ja šis prototips Vidzemē izrādīsies veiksmīgs, ceru, ka Latvijas Pašvaldību savienība  iedvesmosies un kas līdzīgs attīstīsies visā Latvijā.

Katrā ziņā, izmantojot iespēju, es labprāt aicinātu bioloģiskos lauksaimniekus dažādās Latvijas pašvaldībās šim projektam pieslēgties, tādējādi izveidojot infrastruktūru, kur pārtika no jūsu laukiem un ražotnēm nonāk pie vietējiem iedzīvotājiem. Tā ir maza iniciatīva, bet vienlaikus liels solis.

AĒ: Es domāju, ka mums par šo visu ir jārunā arvien vairāk. Šāds modelis noteikti ir jāievieš, jo jāatceras, ka, ja pārtikas pasaulē sāks trūkt, valstis  atgriezīsies pie “katrs pats par sevi” principa...

ER: Jā, ieviešot šādu sistēmu, būsi paēdis. Ja atslēgs internetu, katrā pašvaldībā pieliksim lapiņas pie ziņojumu dēļiem kā vecajos laikos. Savukārt, ja internets būs, mēs spēsim šo preci pasūtīt, saņemt izdales punktā un aiziet paši tai pakaļ. Tur būs iesaistīta pašvaldība, pašvaldību darbinieki, iespējams, arī algoti darbinieki, sadales punkti līdzīgi kā kolhozos - tu varēsi atnākt, paņemt savu paciņu, varēsi izveidot savu stendu, kur vietējie amatnieki, kas nav zemnieki, varēs pārdot savas karotītes, dēlīšus utt.

AĒ: Paturpinot noslēgumā šo ideju – vienlaikus tas rada arī harmonisku valsti, kurā katrs var nodarboties ar to, kas viņam vislabāk padodas.

ER: Ja cilvēks rada harmoniju, tad vienmēr būs kāds, kas uz to gribēs skatīties. Ja mēs dzīvotu harmoniski un tādā savienojumā ar sevi, mēs visi sāktu dziedāt un gleznot. Bet atgriežoties pie kopienām, tie ir tādi prototipi, kurā gan “GreenFest,” gan es pats savā tagadējā dzīves posmā aktīvi līdzdarbojamies.

AĒ: Šis modelis, kad cilvēks zina, no kurienes nāk viņa pasūtītais produkts, savukārt tie, kas rada, zina, ka būs kāds, kas par to samaksā, - šobrīd pasaulē tiek testēts 1000 veidos. Piekrīti?

ER: Viennozīmīgi. Šobrīd šāda mošanās notiek dažādos līmeņos un izmantojot visdažādākās tehnoloģijas. Un šādu mošanās epicentru ir ļoti daudz. Varbūt es dzīvoju savā burbulī, taču man šķiet, ka Latvijā mēs visi baigi mostamies. Mēs kurinām tādu ugunskuru. Šūpošanās notiek un labā nozīmē. Un šūpinātājs ir viens, šis laiks, kas  mūsos grib ienākt caur dažādiem stāstiem un projektiem, tas vienkārši meklē šos ieejas vārtus. Un tādi kā tu un es zināmā mērā ir kļuvuši par šiem vārtiņiem.

Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.

Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.

Līdzīgi raksti

Tev varētu interesēt