Vide un dzīvesstils

Vide un dzīvesstils22.06.2022Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis

Gustavs Norkārklis – Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs

Vai mēs esam pārtikas pašpietiekama valsts?

Vai pārtikas šim gadam pietiks? Vai mēs esam pārtikas pašpietiekama valsts un šajā ziņā varam justies droši? Cik būtisks – līdzās ekonomiskajam, lauksaimiecībā ir emocionālais aspekts? Kāpēc lēta pārtika ir valsts neveselīguma un nabadzības pazīme?

Saruna ar Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju Gustavu Norkārli.

Ainārs Ērglis (AĒ): Ņemot vērā karu Ukrainā, ģeopolitisko situāciju, kā arī iespējamo enerģētisko krīzi un piegāžu ķēdes pārrāvumus, “Veselīga Latvija” sarunās jau esam runājuši par to, kas mūs varētu sagaidīt tā dēvētajā X stundā, kad valstij var nākties tikt galā tikai ar iekšējiem resursiem. Izdzīvošanai svarīgi, lai cilvēks būtu paēdis, būtu siltums un elektrība. Krīzes gadījumā šīm lietām vajadzētu būt nodrošinātām visā valstī. Vai es pareizi saprotu?

Gustavs Norkārklis (GN): Jā.

AĒ: Ir skaidrs, ka enerģijas jomā neesam pašpietiekami, taču kā ir ar pārtiku? Daudziem šķiet, ka pārtikas mums pietiks, jo Rimi un Maxima veikalos tā ir daudz. Vai, tavuprāt, mēs esam pārtikas pašpietiekama valsts?

GN: Īstenībā ļoti sarežģīts jautājums. Ir ļoti grūti pateikt vai pārtikas pietiek, kad pienāks X stunda, redzēsim patiesību. Viedokļu ir ļoti daudz. Par pārtikas tēmām ir runāts daudz. Ir sabiedrības daļa, kas uzskata, ka pārtikas pietiek, taču, ja paraugāmies dziļāk, tik viennozīmīgi apgalvot, ka pārtikas ziņā esam pašpietiekami, nevar. Mēs it kā saražojam daudz, taču pārtika ir ļoti vienveidīga, un tieši vienveidīgums ir iemesls, kādēļ nevaram apgalvot, ka pārtikas pietiek.
Ja mēs paskatāmies lielveikalu plauktos, tur pārtikas ir ļoti daudz, taču tā nav Latvija audzēta vai ražota. Tā ir vai nu atvesta un pārstrādāta pārtika, vai arī ievesta. Ja pēkšņi X stundā tiek aizvērtas robežas, pārtikas mums pietiks tikai dažiem mēnešiem. Šis laiks, šī krīze – gan Covid-19 pandēmija, gan Krievijas iebrukums Ukrainā, parāda, ka nemaz tik droši mēs nevaram justies. Ir pienācis laiks apdomāt, ko mēs Latvijā darām lauksaimniecības nozarē, kādu pārtiku ražojam, cik daudzveidīgu, un cik daudz. Šis laiks parāda, cik atkarīgi esam no ārējiem resursiem, lai vispār spētu pārtiku saražot. Līdzšinējā pārtikas ražošana Latvijā bija pilnībā atkarīga no Krievijas un Baltkrievijas minerālmēsliem, balstījās uz to lētumu.

AĒ: Saprotu, ka lielu daļu mūsu izmantojamās lauksaimniecības zemes aizņem rapši, kas patiesībā gan pesticīdu izlietojuma ziņā, gan noderīguma ziņā ir diezgan diskutabla kultūra. Vai tev par rapšiem ir tāds pats viedoklis?

GN: Es nevainotu lauksaimniekus, ka viņi audzē rapšus, jo kopumā mūsu pārtikas un lauksaimniecības sistēma līdz šim ir balstījusies uz tīru ekonomisko aprēķinu. Sākotnēji audzēt rapšus bija labi, un arī kā kultūraugs tas nav nemaz tik slikts, bet, ja raugāmies pēc platībām un izmantoto pesticīdu daudzuma, Latvijā rapsis tiek audzēts par daudz, tādējādi radot negatīvu ietekmi gan uz vidi, gan bioloģisko daudzveidību. Latvijā lauksaimnieki ražo to, kas ir izdevīgi, valsts nedomā par stratēģiju, kā mēs sevi varam nodrošināt ar daudzveidīgu un kvalitatīvu pārtiku. Tas visu laiku ir palicis otrajā plānā, un nopietni par to runāts ir ļoti reti. Līdz šim primārā bija tikai un vienīgi konkurētspēja; kā to veicināt, lai nopelnītu vairāk.

AĒ: Vai politiķiem vienojoties par atļauju nepievienot degvielai līdz šim obligāto bio piedevu, kas ir iegūta no rapšiem, esošā rapšu audzēšana netiks ietekmēta?

GN: Es domāju, ka tas varētu ietekmēt, un tādējādi samazināsies rapšu audzēšanas platības un rentabilitāte. Lielākā daļa rapšu no Latvijas tiek izvesti, uz vietas tiek pārstrādāts ļoti maz. Protams, ka rapšus izmanto arī lopkopībā un piena ražošanā, bet tirgus mainās un rapsi pamazām aizstās citas kultūras, kas būs rentablākas un radīsies atkal citas problēmas. Tagad ir idejas par zirņu audzēšanu. Plāns ir vairāk nekā 100 000 hektāru platībā audzēt zirņus. Protams, tas atkal radīs milzīgu slogu videi, vairāk slimību kultūraugiem, pieaugs pesticīdu izmantojums. Visam pamatā ir vienīgi ekonomiskās intereses, bizness, tirgus un nauda. Valstij neinteresē, ko mēs saražojam, cik šī pārtika ir daudzveidīga no viedokļa, lai mēs būtu nodrošinātii un veseli.

AĒ: Runājot par naudu, mēs it kā saražojam ļoti daudz rapšus un graudus, taču tajā pašā laikā mēs no tā nevaram pārtikt. Tas nozīmē, ka mēs nebūtu spējīgi sevi pabarot brīdī, kad robežas tiktu slēgtas. Vai tā tiešām ir?

GN: Jā, tā tas ir. Graudaugi tiek saražoti piecas reizes vairāk nekā Latvijā tos patērē, un vēl vairāk mēs izvedam ārpus Latvijas. Taču ir citas nozares, kur pārtika tiek saražota nepietiekami. Piemēram, ļoti mazattīstīts ir dārzeņu segments, valsti ar dārzeņiem apgādājam salīdzinoši maz. Līdzīgi ir ar augļiem. Bieži iesaku cilvēkiem ieiet veikalā un pavērot, cik daudz plauktos ir Latvijas augļi un dārzeņi, un cik daudz ievestie. Reiz veikalā saskaitīju, ka ar latviešu āboliem ir tikai viena maza kastīte, savukārt deviņas ar citu valstu āboliem. Tas ļoti spilgti parāda, cik ļoti esam atkarīgi no ārzemju produkcijas. Jā, pienu mēs saražojam pietiekoši, bet ar pienu vien pārtikt neizdosies. Ja runājam par veselīgu pārtiku, mums ir nepieciešams pamata segments, un tie ir gan dārzeņi, gan augļi.

AĒ: Kāds varbūt domā, par kādu X stundu mēs šeit runājam. X stunda nenozīmē, ka sākas karš. Ja turpināsies energokrīze, rudenī cilvēki to izjutīs vēl vairāk. Lai ievestu pārtiku, ir nepieciešama degviela, taču tās cenas aug. Ja nevarēsim izaudzēt paši, spāņu tomātu cenas tikai pieaugs, jo atvest tos kļūs aizvien dārgāk.

GN: Runājot par X stundu, mēs nevaram pateikt, ka kaut kas tāds nenotiks. Tā var pienākt jebkurā brīdī. Produktus būs neiespējami atvest, mēs tos nevarēsim nopirkt, Latvijā izaudzēt nespēsim. Tas viss ir reāli. Tālab šis ir brīdis, kad situācija, kurā atrodamies, ir nopietni jāizvērtē gan pašiem lauksaimniekiem, gan pārtikas ražotājiem un politiķiem. Varbūt šīs lietas vajadzētu izrunāt pirms vēlēšanām, un pieņemt attiecīgus lēmumus, lai mēs būtu drošībā. To nav iespējams izdarīt vienā dienā; lauksaimniecību nevar izmainīt vienā gadā. Visu saaudzēt un saražot prasa ilgāku laiku, bet mums tam ir jābūt gataviem. Skatoties uz citām valstīm – savas valsts pārtikas patriotisms ir ļoti nozīmīgs. Mums viss ir atvērts – tiek ievests, mēs tirgojam, pērkam un kā patērētāji mazāk izvēlamies vietējo produkciju. Tas arī ir ļoti nozīmīgs faktors.

AĒ: Vai, tavuprāt, tas ledus nesāk nedaudz kustēties?

GN: Tas ir iekustējies un kustās visu laiku. Iespējams, es pārāk drūmās krāsās runāju par drošību un pārtikas nepietiekamību. Lauksaimniekiem nevar pārmest, ka viņi neko nedara. Daudz lauksaimnieku meklē dažādus variantus un ļoti radoši strādā, ražo ne tikai kviešus un rapšus, bet arvien vairāk domā, kā dažādot savu darbību. Patiesībā ir ļoti daudz arī labu piemēru. Es nesaku, ka valsts vispār nepalīdz. Ir dažādas programmas, piemēram, “Novada garša” un citas iniciatīvas. Lauksaimnieki aizvien vairāk atgriežas tirdziņos, arvien vairāk veidojas tiešās tirdzniecības vietnes, kur var iegādāties ļoti kvalitatīvu pārtiku. Pamazām tas notiek, bet vēl arvien dominē ekonomiskais aspekts un lielā ražošana. Joprojām nepietiekošs ir šis mazais segments. Eiropas Komisija izveidoja jaunu stratēģiju “No lauka līdz galdam”, lai mainītu pašreizējo pārtikas sistēmu, kas patiesībā nav ilgtspējīga un ir ļoti trausla. Pamatideja ir, lai produkts neceļotu apkārt pasaulei un tad uz mana galda, bet gan uz tā nonāktu uzreiz no lauka - pa īsāko ķēdi, lai netērētu resursus, mazinātu emisijas, un vairāk tiktu ēsti reģionālie produkti. Šis viss ir iekustējies, lai mainītu sistēmu. Esošās ietvaros nevaram vainot lauksaimniekus un lielā mērā arī ne valsti, jo tā tas funkcionē visā pasaulē. Eiropas pārtikas sistēmai ir izveidots zīmējums, kas izskatās kā pudele. Pudeles dibens ir lauksaimnieki, tās kakls – ražošana, bet gals – tirdzniecība. Otrā pusē, kā lielā masa pretī pudelei, ir patērētāji. Tas sastrēgums veidojas tirdzniecībā – mazumtirdzniecībā un vairumtirdzniecībā. Ir jāatgriežas pie tiešās tirdzniecības, reģionālās tirdzniecības un šādā veidā arī pārtikas sistēmu iespējams izveidot daudz drošāku.

AĒ: Un tas nenozīmē izslēgt no aprites lielveikalus, kuriem ir zināmas priekšrocības - tie iepērk daudz, iztirgo daudz, izplata paši. Galvenais būtu arī tajos pēc iespējas plašāku sortimenta daļu nodrošināt ar Latvijā audzētiem, iespējami lokāliem un zaļiem produktiem.

GN: Tas būs arī valsts politikas jautājums. Mums saka, ka mums ir mazas subsīdijas, mazs finansējums, lauksaimniekiem vienmēr ir krīze. Mums ir problēmas, bet ja paraugāmies, Latvijas lauksaimniecībai ir piešķirts vairāk kā trīs miljardus liels finansējums. Mēs vainojam Eiropu, ka tā mums nedod naudu, bet kā mēs šo finansējumu, atbalstu sadalām, kādas ir mūsu prioritātes? Primāri vajadzētu atblastīt to, ko saražojam paši, lai tādējādi varam nodrošināt pilna spektra pārtiku. Ja veidojas pārpalikumi, varam nodarboties ar eksportu un tā veicināt lauksaimniecības attīstību. Lielveikali, protams, veido kampaņas, ka tirgo vietējo produkciju, bet tā nav gluži patiesība. Viņiem tās ir tikai un vienīgi biznesa intereses, un esam saskārušies, ka tur nav nekādu emociju, vienīgi jautājums, kurš ir spējīgs piegādāt produktu par konkurētspējīgu cenu, neatkarīgi no tā, esi vai neesi no Latvijas.

AĒ: Runājot par ekonomisko aspektu, manuprāt, pasaule gaida jaunus risinājumus pilnīgi visā. Ir skaidrs, ka vecā paradigma brūk. Mēs esam valsts ar mazapdzīvotu teritoriju, mums ir diezgan daudz zemes, salīdzinoši tīrs ūdens un gaiss. Tās ir milzīgas priekšrocības. Ja cilvēkiem par salīdzinoši līdzvērtīgu cenu tiktu piedāvāta bioloģiskā un nebioloģiskā pārtika, domāju, vairākums noteikti labprātāk izvēlētos bioloģisko. Minerālmēsli un pesticīdi kļūst aizvien dārgāki, un bioloģiskā saimniekošana varētu kļūt arī ekonomiski izdevīgāka?

GN: Šī ir ļoti interesanta tēma. Varbūt ilgāks laika periods parādīs, cik pārtika izmaksā patiesībā un cik resursus patērē tā dēvētā lētā pārtika. Eiropā ļoti daudz tiek pievērsta uzmanība ekosistēmai, apkārtējai videi, saulei, gaisam, ūdenim, zemei, un šādā veidā strādājot, protams, ka vienā brīdi pārtika būs dārgāka, bet vēlāk pārtika būs atbilstoša un pieejama patērētajām. Arī zemnieki varēs nopelnīt. Manuprāt, pats svarīgākais ir būt neatkarīgiem resursu ziņā. Jo neatkarīgāki būsim, jo mazāk mūs skars X stunda. Skatoties uz lauksaimniekiem, kas brauc ar vecu tehniku, viņiem nav nekādas skaidrības modernajās tehnoloģijās, viņi izmanto vecās metodes – zaļmēslojumu, kūtsmēslus, audzē daudzveidīgu ražu, pārspīlēti necīnās ar kaitēkļiem, raža ir tik, cik daba dod. Un tā ir samērīga, šie lauksaimnieki patlaban ir vislabākajā situācijā, viņiem nav nekāda satraukuma par krīzi. Jā, varbūt viņiem nav milzīgu ambīciju, un viņi nepelna miljonus, bet ir pašpietiekami un spēj pabarot vēl citus. Manuprāt, šī ir tā lauksaimniecības būtība, kuras pamatā ir bioloģiskā lauksaimniecība un jau 20. gadsimta 80. gados aizsākta ilgtspējīga saimniekošana, izmantojot savus resursus. Mēs varam attīstīt agro-ekoloģiju, reģeneratīvo lauksaimniecību, bet pamatu pamats būs bioloģiskā lauksaimniecība.
Skatoties ilgtermiņā, bioloģiskās pārtikas tirgus Eiropā ir audzis. Parasti ekonomikā ir svārstības – kāpums, kritums, kāpums, kritums, bet līdz ar bioloģisko lauksaimniecību parādās ilgtspēja, tā līkne visu laiku iet uz augšu. Jo vairāk patērē, jo vairāk saražo, jo vairāk iespējams nopelnīt. Bioloģiskā lauksaimniecība ir balstīta savos resursos un neatkarībā. Visiem obligāti nav jākļūst par bioloģiskiem lauksaimniekiem, taču jāsāk domāt, kā mainīt ražošanu, kā būt neatkarīgiem no minerālmēsliem, pesticīdiem. Daudzi nespēj iedomāties, kā var saimniekot citādāk, bet tas ir izdarāms. Būs kādas lietas, kur joprojām būsim atkarīgi – piemēram, degviela, taču mērķis ir radīt maksimālu neatkarību.

AĒ: Ja spēsim nodrošināt sevi un varēsim sākt ražot eksportam, pieņemot, ka loģistikas ķēdes atjaunosies, tad vienā brīdī šis peļņas avots būs daudz labāks.

GN: Mēs ražosim pārtiku patērējot mazāk resursu, neietekmējot tik daudz vidi un respektējot ekosistēmu. Jā, iespējams ar mazu kritumu sākumā, bet mazs kritums pirms liela kāpuma, ir mazs kritums. Vienmēr ir mazs kritums un tad iespējams kāpums. Mums nav svarīgi ražot daudz un masveidā, jo tas nav dabiski un ilgtspējīgi. Mums ir jāražo tik, cik ir normāla dabiska raža. Zinu, ka ļoti daudz lauksaimnieku jau to dara, meklē risinājumus. Varbūt ne uzreiz bioloģiskajai ražošanai, bet katrā ziņā šis process ir aizsācies. Informācija ir pieejama pietiekami daudz, un jo informētāka sabiedrība, jo vairāk lauksaimnieku zina, kā var ražot pārtiku savādāk. Filmā “Likteņa līdumnieki” ir epizode, kur vecs saimnieks, nododot savu saimniecību nākamajai paaudzei, stāsta, kā tur saimniekot, kā kartupeļus rušināt, lai iznīcinātu nezāles. Mēs atgriežamies pie aizmirstām vērtībām un saimniekošanas prasmēm. Neko jaunu izgudrot neizdosies. Zeme ir, tā ir auglīga, - dzīvs organisms, un mēs to varam bagātināt ar dabīgiem mēslošanas līdzekļiem. Ir jāatgriežas pie senajām metodēm, protams, ne ar zirgu un kapli, bet šīs ir lietas, par kurām vērts aizdomāties katram zemniekam un meklēt risinājumus.

AĒ: Šobrīd esam krīzes punktā, un ir jāmeklē risinājumi. Svarīgs posms tajā ir spēja apmainīties ar informāciju. Latvija, salīdzinot ar ASV vai Indiju, ir maza valsts, līdz ar to tas ir diezgan viegli izdarāms.

GN: Lauksaimnieki sociālajos tīklos dalās ar savu pieredzi, zināšanām, tas notiek masveidā. Protams, tas nav zinātniski pamatots, viens dara tā, otrs tā, - informācija ir jāvērtē kritiski, bet informācijas apmaiņa notiek.

AĒ: Arī jūs to darāt, - jums ir izdevums “Bioloģiski”, jums ir arī mājaslapa, kurai ir 10 000 sekotāju?

GN: Jā, mums ir mājaslapa, r Facebook lapa, izsūtām patērētājiem informāciju par bioloģisku pārtiku. Informācijas apmaiņā ir zināšanas. Ja runājam par lauksaimniecību, pārtikas sistēmu, ir svarīgi nepārtraukti mācīties.

AĒ: Vai vari vairāk pastāstīt par permakultūru?

GN: Permakultūra ir ražošanas veids, ko arī Latvijā diezgan veiksmīgi popularizē. Tā ir ražošanas metode, kas, protams, atšķiras no bioloģiskās metodes. Tur ir minimāla iejaukšanās, minimāla darbība. Ir diskusijas par permakultūru, vai tā funkcionē tikai mazdārziņā. Taču šīs metodes var pielietot arī plašākā mērogā, tostarp lielās saimniecībās. Nav izslēgts, ka šis ir viens no veidiem, kā to vajag darīt. Jo daudzveidīgāk mēs šo visu darīsim, jo būsim stiprāki un drošāki lauksaimniecības nozarē. Permakultūra ir tā, kur nav nepieciešams nekāds atbalsts. Tu esi pilnīgi pašpietiekams. Šis ir viens no ražošanas veidiem, ko var attīstīt un ir jāattīsta.

Ļoti daudz lauksaimnieku saprot, ka mums būtu jāveido neatkarīga ražošana. Kāds angļu zemnieks nesen savos sociālajos tīklos ievietoja video, kā viņš rīkojas savā saimniecībā. Viņš parādīja milzīgu mucu, kurā ir šķidrais sintētiskais mēslojums, un demonstrēja, cik daudz viņš to izlietojis pagājušajā gadā, un cik šogad. Viņš stāstīja, ka viņa mērķis ir mucu ar laiku izmest, jo savas saimniecības ražošanas sistēmas ietvaros viņš kļūs neatkarīgs. Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir aprites cikls. Piemēram, lopkopībā – nevajag nokaut dzīvnieku, jo tev ir, kas ražo arī organiskos mēslus, vari pats mēslot savus laukus. Dabā ir dzīvnieki, kas noēd ganības, ir organiskie mēsli, tu vari saražot graudus, dārzeņus, augļus, ir bišu saimniecība. Manuprāt, jebkuram zemniekam saimniecībā vajadzētu būt bitēm. Tā ir neatņemama sastāvdaļa, un tādējādi veidojas noslēgts cikls, - tu esi pašpietiekams, un to, kas tev no saražotā paliek pāri, tu laid tirgū, lai pabarotu citus cilvēkus.

AĒ: Nesen sarunā ar Edgaru Ricevu pieminējām šos divus virzienus – viens ir no apakšas uz augšu, otrs - no augšas uz apakšu. Ar augšu saprotot valsts pārvaldes sistēmu, politiķus, ierēdņus, lielo uzņēmumu lobijus, savukārt ar apakšu - modeļus, kas jau tiek testēti saimniecībās. Piemēram, es pats pārtiku neaudzēju, bet varu to, laicīgi vienojoties ar zemniekiem un investējot zināmu naudas apjomu, pasūtīt. Teiksim, Svaigi.lv. Protams, pastāv risks, ka ne vienmēr ir garantēta kvalitāte, bet tieši tāpēc ir šis prototipa princips. Kā tev šķiet, vai tas būtu solis uz priekšu?

GN: No sākuma par to augšu, apakšu un vidu – svarīgākais ir informēt sabiedrību, kritiski stāstīt par to, kāda ir pārtikas sistēma, un ko tas nozīmē gan zemniekam, gan patērētājam, kādu pārtiku viņš lieto uzturā, kāda ir tās izcelsme. Protams, būs sabiedrības daļa, kuru tas pilnīgi neinteresēs, un ar to mēs varbūt arī nestrādāsim, bet jāstāsta ir tiem, kam interesē. Vienā no kampaņām, kurā popularizējām bioloģisko pārtiku, pamanījām milzīgu kāpumu tiešajā tirdzniecībā. Sabiedrība un patērētāji to izvēlas arvien vairāk. Protams, mums būs ļoti grūti konkurēt ar lielajām tirdzniecības ķēdēm, bet šādas iniciatīvas kā Svaigi.lv un citas, ļoti veiksmīgi darbojas. Zemnieki var izaudzēt, grūtākā ir loģistika un tirgošana, bieži vien zemniekam nav, kas pārtiku kādam aizved, lai tā aizietu tirgū, jeb komunicē ar viņu tā, lai tirdzniecības process notiktu organiski. Varbūt šis ir tas klupšanas akmens, – produkcija laukos ir, bet bieži tā nenokļūst līdz patērētājam. Tam ir nepieciešams diezgan liels izskaidrošanas darbs sabiedrībā, kas savukārt prasa līdzekļus. Mums ir ļoti ērti ieiet lielveikalā, visu nopirkt vienuviet, bet vienlaikus aizvien pieaug sabiedrības daļa, kas aizdomājas par procesu kopumā.

AĒ: Cilvēkiem ir ļoti izteikta tendence to, kā būs, balstīt tajā, kā bija, kas ir konceptuāli nepareizi. Tā kā bija vairs nekad nebūs. Šajā mirklī varbūt nevajag ķerties pie veciem instrumentiem un teikt, ka mums ir nepieciešama liela kampaņa, varbūt prātīgāk ir sākt ar prototipiem. Piemēram, Edgars Ricevs šobrīd strādā pie sistēmas, ka iespējams pie zemnieka pasūtīt produktus un dienu vēlāk tos izņemt. Ja produkts izrādās sliktas kvalitātes, protams, nauda tiek atgriezta vai produkts aizvietots ar kādu citu, – negludumi būs vienmēr, taču, ja šī ideja izdodas, šis ir laiks, kad pozitīvie piemēri pavairojas ļoti ātri.

GN: Prototipi varētu būt tie, ko tu minēji. Viens veids – tiešā tirdzniecība, manuprāt, iepriekšpasūtīšana būtu eksistētspējīgs modelis. Protams, šeit atkal runājam par daudzveidību, kādi tie tirdzniecības veidi varētu būt, un cik drošs par konkrēto produkciju tu vari būt. Proti, tev ir skaidra pārtikas izcelsme.
Pieminot kampaņu, es vairāk biju domājis vispārīgi, proti, tas, ar ko nodarbojamies šobrīd – mēs informējam sabiedrību par pārtikas sistēmu un tās izcelsmi. Un tālāk jau sabiedrība var izvērtēt, kurš modelis ir labāks.
Veidojot prototipus, nav nepieciešama milzu kampaņa un ir arī mazāks risks, jo vairums ideju ir ļoti vienkāršas. Arī Latvijā ceļa malās parādās ledusskapji, tu vari aizbraukt pie zemnieka, - cik tu iemet to naudiņu, tik produktu paņem. Arī pakomātu sistēma. Piemēram, ciematā ir milzīgs pārtikas pakomāts, kurā zemnieks atnes un ieliek savu kastīti, un cilvēks, braucot mājās no darba, izņem. Šādai sistēmai varētu būt ļoti daudz ideālu prototipu.

AĒ: Vispirms, protams, ir jābūt idejai. Ja izrādās, ka šāds prototips zemniekam ir labs, tas mudinātu viņu padomāt – jā, man ir šis pasūtījumu apjoms, es varu rēķināties ar naudu kontā un droši audzēt, jo zinu, ka viens vai otrs klients no manis šos produktus paņems un nogādās tālāk.

GN: Jā, šādus tirdzniecības tīklus mēs noteikti varam veidot un atbalstīt. Domāju, arī savā biedrībā un žurnālos mēs varam šos labos piemērus izcelt un rādīt. Tas, ko tu minēji ir ļoti svarīgi. Bieži vien rudenī man kāds pircējs saka - dod man kartupeļus, man vajag tik daudz kartupeļus. Es saku, nē, tev bija jābrauc pie manis martā vai februārī, - tad, kad es plānoju, ko un cik daudz audzēšu. Ir jāsāk laicīgi, lai būtu iespējams saprast, cik daudz man iesēt burkānus, kartupeļus, tomātus. Bieži vien zemnieki vienkārši sasēj, sastāda un, pienākot rudenim, viņiem nav, kur to visu likt.

AĒ: Svarīgi ir modelēt un skaidrību ieviest tagad.

GN: Es zinu, ka ļoti daudzi, turklāt ne tikai zemnieki, arī pilsētnieki, stāda kartupeļus. Būtībā notiek atgriešanās pie sen aizmirstas lietas. Ļoti daudzi atgriežas pie saviem mazdārziņiem.

AĒ: Protams, visaugstākā vērtība ir tam, ko tu esi izaudzējis pats.

GN: Ļoti daudz atgriežas lauku vidē, - arī dēļ apkārt valdošās nedrošības un nenoteiktības. Mums bieži ir patērētāji, kas atbrauc un saka: “Tu paņem no noliktavas, un atved mums to produkciju.” Saku, ka man nav noliktavas, bet gan dārzs, kur es to produktu norauju. Tu nevari tā – šodien pasūti, lai rīt būtu. Man bija tāds smieklīgs gadījums, – tirgoju dārzeņus, stāv rinda, pienāk cilvēks un saka, ka viņš arī grib, prasa, vai noliktavā nav vēl gurķu. Saku, ka noliktavā nav, bet uz lauka ir, taču es tiem tagad pakaļ nebraukšu. Vajag rosināt sapratni, kur tā pārtika aug, ka tu uzreiz nedabūsi.

AĒ: Šī dabiskā tendence būt pie dabas cilvēkos ļoti izteikti pieaug. Līdzās ekosaimniecībām var veidot arī tā dēvētās “paraugsaimniecības”. Kāpēc? Ļoti daudzi bērni mūsdienās ne īpaši saprot, kā izaug burkāns vai biete, kā rodas medus utt. Tā būtu iespēja to visu redzēt, saprast un līdzdarboties.

GN: Ir saimniecības, kur var braukt un pavadīt ilgāku laiku, proti, brīvprātīgais darbs saimniecībās. Protams, ne visas saimniecības ir tam atvērtas. Paši kādu brīdi nodarbojāmies ar agrotūrismu – no saimnieku puses tas ir ļoti sarežģīts un smags savienojums ar aktīvu ražošanu. Bet ir saimniecības, kas ir atvērtas, ir arī atvērto durvju dienas, kad var doties uz saimniecību un visu dienu tur darboties, dzīvoties.

Laukos ļoti svarīga ir socializēšanās, lai cilvēki redz, kā tiek strādāts. Īstenībā pašam lauksaimniekam, un arī man ir ļoti liels gandarījums, kad aizbraucu uz tirgu un satieku patērētājus, – tas ir tāds darba novērtējums. Vienkāršāk, protams, būtu savā saimniecībā savas kravas eksportā aizsūtīt prom, bet gandarījums tad ir tik minimāls, ka ar laiku zūd motivācija strādāt.

AĒ: Cilvēkam ir iekšēja vēlme būt laimīgam, bet laimīgs viņš var būt, ja ir vajadzīgs un novērtēts. Jūs ap sevi veidojat laimīgas sabiedrības prototipu – pie jums atbrauc cilvēki, uzlādējas, sasmeļas enerģiju, un laimīgi dodas atpakaļ uz Rīgu.

GN: Šīs idejas ir ļoti svarīgas. Emocionālais aspekts lauksaimniecībā ir ļoti būtisks. Mēs lielākoties runājam tikai par ekonomiskām grūtībām, - cik mums grūta dzīve, cik lieli nodokļi jāmaksā, bet vienlaikus nu jau vismaz gadus divdesmit mums nav gandarījuma par lauksaimniecību. Lai gan ir ļoti daudz lauksaimnieku, kuri ir ļoti pozitīvi un novērtē to, ka ir laukos, mums ir jāmaina pats pamats – nevis domāt tikai par naudu un ekonomiku, bet arī par vērtībām. Komunikācija un braukšana uz laukiem – tas ir ļoti svarīgi.

AĒ: Vēl viens ļoti būtisks aspekts šajā visā ir veselība. Virknei cilvēku ļoti liela nauda pēc 50 gadu vecuma aiziet tieši veselības jeb, precīzāk, savas dzīvības uzturēšanā. Stress, neveselīga pārtika, piesārņojums – tas viss atstāj savu ietekmi. Savas noderības sajūta, darbs, kas rada prieku, dzīvošana maksimāli ekoloģiskā vidē, - viss šis kopums varētu proporcionāli samazināt arī esošās veselības aprūpes izmaksas. Vai tu tam piekrīti?

GN: Pilnībā piekrītu, tikai, protams, ir ļoti grūti aprēķināt, kāda konkrēti ir šī ietekme. Būtu nepieciešams kaut kā abstrakti izmērīt, ko nozīme laba, veselīga pārtika, veselīga diēta, kāpēc, piemēram, izvelēties bioloģisko pārtiku. Tas, protams, nenotiks vienas dienas laikā, - tu apēdīsi bioloģisku burkānu un uzreiz būsi vesels, zem tā visa ir daudz plašāka doma. Lietojot uzturā bioloģisko pārtiku, rezultātu mēs varbūt pat uzskatāmi nejutīsim, taču tā būs tā drošā garantija, ka, izdarot šādas izvēles ilgtermiņā, mēs – burtiski sakot, nebarosim sevi ar pesticīdu kokteili.
Iespējams, ikdienā patērējot pārtiku, kurā ir pesticīdu atliekvielas, mums nākamajā dienā nebūs slikti. Taču jautājums ir, kādi būsim 50 un 60 gadu vecumā? Daudzi no tiem, kas mokās ar dažādām veselības problēmām un stāv rindās pie ārsta, pat nezina, kāda ir to izcelsme. Varbūt iemesls ir tieši šī ilgstošā pesticīdu lietošana?
Galvenā atšķirība ir tā, ka uzturā ilgtermiņā lietojot bioloģisko pārtiku, tu nenodarīsi pāri savai veselībai. Protams, ka izvēloties bioloģisko pārtiku, tu vienlaikus parūpējies arī par lauksaimnieku, kas strādā lauku vidē. Un viņš, savukārt, rūpējas par vidi, nelietojot pesticīdus, un tādējādi saglabājot tīru zemi, tīru gaisu un tīru ūdeni. Mums varbūt šķiet, ka tālumā notiekošais mūs neietekmē, bet tā tas nav. Un tas ir jāsaprot, par to ir jāstāsta.

AĒ: Man būtu jāmaksā tev kā bioloģiskajam saimniekam, lai tu saglabā tīru vidi. Ja es to varu izdarīt nevis tieši maksājot, bet pērkot no tevis pārtiku, pasūtot to ilgākam laikam un aizbraucot tai pakaļ, palikt, piemēram, četras reizes gadā pa nakti, tādējādi atjaunojot savus iekšējos enerģijas resursus un gūstot pozitības emocijas...

GN: Pašreizējā sistēmā daudziem vajag šodien un uzreiz. Ir jābūt tai saprašanai, ko es uz šīs planētas daru, kāda tam ir nozīme, ko es gribu sasniegt. Šobrīd mēs domājam tikai par ekonomiku. Mēs nedomājam par rītdienu vai 10 gadiem uz priekšu. Primārais ir nauda un ekonomika it visā. Runājot par igauņiem – viņi maksā par mūža mežiem. Bet mēs – mēs Latvijā arī esam zaļi, viss ir kārtībā. Taču ļoti daudz lietas, kuras iegādājamies, piemēram, nāk no Ķīnas, tas ietekmē Ķīnas rūpniecību, un tad tas viss kā bumerangs atgriežas pie mums. Mums šķiet, ka mēs dzīvojam zaļi, un pārējie visi ir vainīgi, bet nē! Vainīgi esam mēs visi kopā. Katrs mans solis ir mana atbildība.

AĒ: Ir šis stereotips, ka valsti pārvalda politiķi, un esam konstanti neapmierināti ar to, kā tas tiek darīts, bet joprojām ļaujam viņiem uzņemties pilnu atbildību. Ja sabiedrība kopumā vienotos, ka pārtikas pašpietiekamība valstī ir svarīga, es neredzu iemeslu, kāpēc, lai kāds būtu pret to.

GN: Ir ļoti interesanti kā mainās Zaļais kurss, joprojām izskan domas, ka tas ir slikti, ka mums tas ir jāatceļ. Patiesībā Zaļā kursa ietvaros mums ir jāstāsta par šo konceptu - “no lauka līdz galdam” un tā būtiskumu. Ir jāsāk ar vienu lietu, tā pamatīgi jāizpēta un tad arī politiķi tam pievērsīsies. Mēs izvelkam tikai to, kas ir slikti un negribam to mainīt. Ir sabiedrības daļa, kurai ir labi tā, kā ir tagad. Man ir labs piemērs par to, ko dāņi dara lauksaimniecības nozarē – viņi sēžas pie viena galda ar politiķiem, organizācijām, sabiedrību un vienojas par pārtikas ķēdi. Viņi arī ir vieni no Zaļā kursa līderiem. Kamēr mēs sakām – šausmas, mēs to neizdarīsim. Latvijā mums vēl ir jāpaaugas līdz tam, lai mēs spētu sēsties pie viena galda.

AĒ: Kāpēc, tavuprāt, mums līdz tam vēl ir jāaug? Manuprāt, mums tas ir jādara jau tagad – līdz rudenim.

GN: Mēs esam sēdējuši pie galda un runājuši, bet ir šī neticība, jo līdz šim neviens nav tā līdz galam spējis analītiski parādīt, kā šis modelis darbosies. Un no otras puses, lai arī mēs sūdzamies par to, cik mums ir slikti, patiesībā – nav nemaz tik slikti. Kāpēc kādam kaut ko darīt, ja viņam tāpat ir labi?

AĒ: Tu domā, ka lauksaimnieki nav sapratuši, ka šajā rudenī var būt pamatīgas problēmas?

GN: Lauksaimniecībā, manuprāt, nekas nemainīsies. Ir pienācis brīdis, kad kaut kas ir jāmaina, bet, kamēr nebūs patiešām slikti – tikmēr neviens nekustēsies.

AĒ: Minerālmēslu iztrūkums, pesticīdi kļūst aizvien dārgāki.

GN: Būs kāds, kurš iegūs, un kāds, kurš zaudēs. Tā ir tirgus ekonomika, - kādam var paveikties, kādam nē. Protams, nav tā, ka nekas nevar pārsteigt. Varbūt būs milzīga krīze un sapratīsim, ka ir jāsēžas pie galda un jārunā, bet ne pašreizējā situācijā.

AĒ: Te būtu valsts pārvaldes uzdevums.

GN: Viņi nevar pirms vēlēšanām runāt. Viņi nevar pateikt, ka mums ir milzīgas problēmas. Tas tā nenotiks. Es arī esmu maztiet skeptisks, ka kaut kas varētu mainīties.

AĒ: Ir tāds teiciens, - kam jānomirst, tie nomirs. Tie, kuri negribēs šo jauno modeli ieviest, skatīsimies, kā viņiem ies.

GN: Es varu nomierināt. Šopavasar lauksaimnieki sastādīs daudz vairāk un būs daudz vairāk. Pārtikas šim gadam pietiks. Iesaku sadraudzēties ar zemniekiem, lai iestāda kaut ko priekš katra. Patiesībā jau kopumā pārtikas ir vairāk nekā tā tiek patērēta. Vēl viena ļoti būtiska lieta – mēs ļoti daudz pārtikas izmetam. Jo tās ir vairāk un tā ir lētāka, jo vairāk mēs izmetam. Daudz un lēta pārtika parāda valsts nabadzīgumu, neveselīgumu; arī vides neveselīgumu. Labāk rūpējamies par tautsaimniecību, lai pārtika maksātu tik, cik tai ir jāmaksā. Dzīšanās pēc lētākas pārtikas ir strupceļš. Katram ir jāpadomā, ko viņš/viņa ēd un ir jāēd veselīgi!

 

Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.

Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.