Fiziskā veselība16.09.2021Andrejs Ērglis – Kardiologs, Latvijas Universitātes profesors. Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis.

Ilze Aizsilniece – Ģimenes ārste, Latvijas Ārstu biedrības prezidente, biedrības "Veselīga Latvija" valdes locekle

Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis

Kārlis Vanags – Vispārējās sagatavotības treneris

Saruna “Kustības un sports – fiziskās veselības pamatu pamats”

 

Fiziskā aktivitāte ir kustība; fiziskā aktivitāte ir veselīgi nodzīvoti dzīves gadi un katra diena, kas nodzīvota bez slimības. Ko nozīmē būt fiziski aktīviem ikdienā? Kā mazam bērnam iemācīt iemīlēt kustību? Kā nodrošināt fizisko un mentālo veselību ilgtermiņā? Kā dzīvot, lai pirmās operācijas būtu 75 gadu vecumā un 105 gadu vecumā varētu sākt domāt par tā dēvēto “ķeizara nāvi”? Kāda ir fiziskās veselības korelācija ar izglītību, mentālo veselību, uzturu, ekonomiku? 

Fiziskā veselība ir neatņemama sastāvdaļa, ja mēs vēlamies runāt par veselīgu sabiedrību. Sen pazīstams ir teiciens “Veselā miesā vesels gars”, jo tie ir cieši saistīti un prātam ir grūti būt možam neveselā ķermenī. Savukārt fiziskā veselība un pilnvērtīga ķermeņa funkcionēšana nav iespējama bez fiziskām aktivitātēm. Šie visi ir svarīgi zobratiņi veselīgas sabiedrības attīstībai.

Par fiziskās veselības pamatiem un to, kas mums katram ir jādara, lai mēs dzīvotu fiziski veselīgā sabiedrībā, sarunā “Kustības un sports – fiziskās veselības pamatu pamats” diskutē kustības „Veselīga Latvija” aizsācējs un valdes loceklis Ainārs Ērglis, kustības „Veselīga Latvija” valdes locekle un ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, kardiologs Andrejs Ērglis un sporta speciālists Kārlis Vanags. Saruna notiek Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā.

Ainārs Ērglis: Pirms runājam dziļāk, mums vajadzētu vienoties par to, ko mēs saprotam ar  fizisko veselību? Vai laba fiziskā veselība ir tad, kad nav liekā svara un slimību? Vai laba fiziskā veselība ir tad, kad es varu nostaigāt 10 000 soļu dienā? Kāpēc cilvēkam ir vajadzīga fiziskā veselība? 

Andrejs Ērglis: Es nevēlos tikt pārprasts, bet tomēr uzsvēršu – sadalīt daudzas lietas pirmreizinātājos ir ārkārtīgi sarežģīti.

Es saprotu, ka šī saruna ir konkrēti tikai par fizisko veselību, taču tādas tīri fiziskās veselības vienkārši nepastāv. Ja mēs skatāmies vispārīgi -  kas ir universāla veselības definīcija?  Tā nav viena indivīda veselība – tā ir gan fiziska, gan arī garīga, tā ir mūsu sabiedrības, mūsu ģimenes un mūsu tautas labklājība.

Mums šeit ir jāsāk ar mūsu tautu, ar mūsu ģimeni, un tikai tad mēs varam virzīties kaut kur tālāk. Piemēram, sevi es neuzskatu tikai par kardiologu, lai arī tā ir mana oficiālā specialitāte. Es sevi uzskatu par kaut ko medicīnā, jo kardioloģija vairs nav autonoma un atsevišķa par sevi vien. Medicīna ir sabiedrības uzstādījums, kur domā, ka mēs atbildam tikai par orgāniem, bet patiesībā tas nav tik vienkārši – mums ir labi jāzina infekcijas un daudzas citas tēmas. Ģimenes ārstiem ir jāzina vēl vairāk lietu kopsakarībās. Mēs nevaram zināt visas lietas, kas attiecas uz cilvēku pietiekami labi, bet mēs arī nevaram sadalīties ārkārtīgi smalki pa katru orgānu sistēmu atsevišķi. Paradoksāli, bet viss, kas saistīts ar veselību, ir ārkārtīgi saistīts ar izglītību, un ir pilnīgi skaidri redzamas korelācijas starp izglītību, fizisko un dažreiz mentālo veselību.

Tāpat es uzskatu, ka nevar atsevišķi būt STEM un humanitārā izglītība – vai nu tev ir izglītība, vai nu tev nav izglītības. Ar fizisko veselību ir diezgan līdzīgi, vai nu tā ir, vai nu tās nav, un tieši šis ir tas, par ko mums būtu jārunā.

No vienas puses tas ir sarežģīti, no otras puses tas ir ārkārtīgi vienkārši. Tagad vieni no fiziskas veselības lielākajiem ietekmētājiem ir sociālie mediji. Ja jūs paskatāties, kas notiek Amerikā, kur ir veikti visi lielie pētījumi – tas, ka jūs visu laiku runājat par pandēmiju, nodara lielu postu ne tikai jūsu mentālajai, bet arī fiziskajai veselībai. Ārējā vide ir milzīgs faktors, kas spēj ietekmēt mūsu fizisko veselību, ieskaitot mūsu DNS. Fantastiskais dvēseļu pārzinātājs Indriķis Muižnieks ir pētījis daudzus vīrusus. Viņš teica, ka ārējā vide nosaka ģenētiku.

Ja jūs tagad paskatāties uz informācijas RNS, tad informācijas RNS ir tieši tas, kas ietekmē DNS. Tagad faktiski esam nonākuši tur, no kurienes mēs sākām. Ja mēs aizejam tādā ezotērikā, ir skaidri redzams, ka tas, ko jūs darāt, pēc tam ietekmē jūsu būtību.

Bieži vien mēs sarežģām ārkārtīgi vienkāršas lietas. Un šīs filozofijas meklējums ir šī un iepriekšējā gadsimta izaicinājums.

Ainārs Ērglis: Mēs kustības “Veselīga Latvija” ietvaros vēlamies runāt par pieciem blokiem –

vide, ekonomika, garīgā veselība, fiziskā veselība un uzturs. Tas viss iet kopā, tur nevar atsevišķi neko sadalīt. 

Andrejs Ērglis:

Tas, ko tu sauc par prātu, bieži vien ir atkarīgs no tava fiziskā ķermeņa. Ja prāts visu laiku tiek bombardēts ar mazām daļiņām, tas sašķobās arvien vairāk, un, jo neveselīgāk tiek dzīvots, jo vairāk tas tiek bombardēts. Tas ir tāds kā riņķis – mūsu prāts grib, lai mēs dzīvotu veselīgi, ja mēs dzīvojam neveselīgi, tad mēs caur to neveselīgumu izdarām tā, lai mūsu prāts akceptē to, ka mēs dzīvojam neveselīgi.

Šiem jautājumiem pirms 40 gadiem izdotajā grāmatā pievērsās Airisa Mērdoka (Iris Murdoch), un jāatzīst, ka arī tad cilvēki uz šo visu skatījās līdzīgi kā tagad, analizējot, kas ir prāts, kas ir mūsu brīvā griba. Tas nav tik vienkārši, un tieši tādēļ šo lietu var apskatīt ļoti dažādi. Vienkārši tas ir tad, ja mēs skatāmies tikai ievadā. Ja mēs skatāmies tālāk, sadalām pirmreizinātājos, tad tur mēs varam runāt par katru orgānu sistēmu, par ārējo vidi. Protams, ka ne tikai par ārējo vidi kā zaļu vidi, kā mēs redzam, tagad ārējā vide ir infekcija. Ārējā vide ir nekontrolēta infekcija. Ar infekciju mēs dzīvojam visu laiku. Kāpēc runā, ka Āfrikā ārstu bērni ir visslimīgākie, bet vietējās ciemu būdās mītošie mazuļi ir izturīgāki? Tāpēc, ka ārstu bērni tiek turēti sterilā vidē, bet tas, kurš no bērnības dzīvojas pa smiltiņām, ir pieradis un adaptējies. 

Ilze Aizsliniece (IA):

Hipokrāts jau pirms 2000 gadiem ir uzrakstījis, kas nosaka labu veselību. Viņš rakstīja, ka ļoti svarīgs ir uzturs, tīrs ūdens, garīgā un fiziskā higiēna, miegs. Tā ir pavisam vienkārša patiesība.

Es teikšu, ka pēc 2000 gadiem, pēc daudziem, daudziem pētījumiem nekas nav mainījies. Savukārt tas, kā mēs vispār skatāmies uz cilvēka veselību, tur tās izmaiņas ir ļoti interesantas.

Attīstoties zinātnei, mēs centāmies saprast katru sīkāko cilvēka ķermeņa daļiņu, un līdz ar to mēs ļoti sadalījām to izpratni par cilvēku medicīnas jomā. Šobrīd tas atspoguļojas arī sabiedrībā, tajā, kā cilvēks mēģina sevi saprast – man sāp tur, iešu pie tā speciālista, man sāp tur, iešu atkal pie tā speciālista. No zinātnes viedokļa to sauc par redukcionismu – mēģināt visu sadalīt pēc iespējas mazākās daļiņās, lai varētu dziļāk izpētīt. Taču, ja mēs ejam šo redukcionisma ceļu, mēs nespējam redzēt kopumu.

Par šo problēmu jau 20. gs. 20. gados runāja bijušais Dienvidāfrikas premjerministrs un filozofs Jans Kristiāns Smutss (Jan Christian Smuts). Savā darbā viņš pievērsa uzmanību holismam zinātnē kopumā, ne tikai medicīnā, bet medicīnu rādot kā tiešo piemēru. Viņš uzsvēra, ka

nevar skatīties uz vienu šūnu, jo tad ceļš ved strupceļā.  Jau Sokrāts ir teicis, ka daļa no veselā var būt vesela, ja veselais ir vesels. Ko nozīmē šie vārdi? Tas ir tad, kad viena maza šūna – kājā, sirdī vai plaušās var būt vesela, ja kopumā tās ir veselas.

20. gadsimtā sākās jauna virzība, kas nāca ar atklājumiem par to, ka uz katras mūsu imūnās sistēmas šūnas ir receptori, kas reaģē uz stresa hormoniem, ka stress ļoti ietekmē mūsu imūno sistēmu. 1932. gadā sākās pētījumi par cilvēku savstarpējo komunikāciju, par to, kā bieži vien ārsta un pacienta savstarpējās attiecības ietekmē veselības ceļu šim cilvēkam. 1980. gadā Džordžs Endžels (George Libman Engel), amerikāņu psihiatrs, nāca klajā ar paziņojumu par to, ka mums ir jāiet prom no biomedicīnas jau domāšanas, ne tikai ārstniecības līmenī. Ka uz cilvēku ir jāskatās no biosociālā moduļa viedokļa, jo tad vairs nav tikai persona un viņa šūnas, bet gan sabiedrība, ģimene, cilvēks, un tālāk mēs aizejam uz tām mazajām un smalkajām daļām.

Ļoti svarīgi ir saprast, kurā skatījumā uz veselību ir jāredz tā smalkā, smalkā daļiņa, taču jāatceras, ka, skatoties dziļumā, mēs nedrīkstam pazaudēt to kopumu. Mums ir arvien vairāk jāsaprot, kā tās mazās daļiņas ietekmē to visu lielo būtību un kāpēc šī lielā funkcionēšana, piemēram, psihiskā veselība, var ietekmēt to, ka cilvēkam attīstās vēl kādi iekaisuma procesi.

Mūsdienās ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību ārējās vides ietekmējošiem faktoriem, kaitētājvielām, piemēram, plastmasai vai citām ķīmiskajām vielām, kas, nokļūstot dabā, nonāk atpakaļ mūsu ķermenī caur ūdeni. Tās visas ir mūsu vielmaiņas kaitētājvielas, kas izjauc gan vairogdziedzera, gan mūsu dzimumhormonu darbību, un te jau atkal ir redzama tā milzīgā saistība, ka tas, kas ir ap mums, tas ļoti ietekmē mūsu veselības ceļu. 

Ainārs Ērglis: Kārli, pie tevis noteikti nāk cilvēki, kuri vēlas savest kārtībā savu ķermeni. Ja klients tev saka – es gribu, lai man ir veselīgs ķermenis, ko tu viņam saki? Kāda ir tava pieeja tam, kas ir veselīgs ķermenis?

Kārlis Vanags (KV):

Savest kārtībā ķermeni – tas nav tikai uzturs, tas ir arī prāts, jo prāts rada mūsu ķermeņa darbību. 

Kā jau iepriekš tika minēts, ir nepieciešams skatīties uz visu ķermeni kopā. Tā kā esmu fiziskās sagatavotības treneris, es vairāk orientējos cilvēkiem palīdzēt tieši no tās kustīgās puses, bet citos jautājumos es sūtu pie saviem kolēģiem.

Bieži vien cilvēki sākumā pie manis vēršas ar vēlmi uzlabot savu ķermeni vizuāli, bet tas īsti nav tas, uz ko vajadzētu tiekties. Manā izpratnē vesels ķermenis ir tāds, kurš spēj funkcionēt un pilnvērtīgi veikt ķermenim nepieciešamās darbības – skriet, lēkt, kustināt locītavas. Vesels ķermenis ir tad, kad visas šīs darbības var izdarīt bez sāpēm un diskomforta.

Brīdī, kad ķermenis spēj normāli funkcionēt, tad arī tas vizuālais tēls mainās. Protams, ka izmaiņas nenotiks mēneša vai divu mēnešu laikā, bet ilgtermiņā, uzturot ķermeni veselu, tu vizuāli izskatīsies labi – tu būsi apmierināts pats ar sevi, kā arī psihoemocionāli viss sakārtosies. Lai ķermenis pilnvērtīgi funkcionētu, nepietiek tikai ar fiziskajām aktivitātēm, ir jāstrādā arī pie mentālās veselības un uztura. Bieži vien cilvēks atnāk pie manis un saka, ka šo vai to viņš nedarīs, jo nevarot.

Cilvēkam ir 40 gadi, un viņš neskrien, jo skrienot sāp ceļi. Tam tā nevajadzētu būt. Neatkarīgi no vecuma ir ikdienišķas lietas, ko ir jāspēj darīt. Ja tev ir 60 vai 70 gadi, arī tad tev ir jāspēj paņemt rokās savu mazbērnu, pacelt vai apsaukt viņu, un tam būs arī pozitīva emocionālā ietekme.

Ainārs Ērglis: Apkopojot jūsu domas, vai varētu teikt, ka fiziskā veselība nozīme to, ka tavs ķermenis var līdz tavam pēdējam eksistences mirklim pilnvērtīgi funkcionēt? 

Andrejs Ērglis: Gan Ilzes teiktajā ir ļoti daudz taisnības, gan arī tajā, ko saka Kārlis. Bet tas ir jautājums, ja mēs runājam par tādiem lieliem triepieniem filozofiski un tad nāk tā ikdiena. Tā ikdiena, protams, ir pavisam cita. Ikdiena ir tāda, kādu mēs to sagaidām. Runājot par vecākiem cilvēkiem, man drīz būs 60 gadi, un es esmu ar mieru vēl paskriet, taču tur ir jāuzmanās. Stāsts ir par to, kā viss ir izmainījies. Aristotelis un Sokrāts runāja pirms 2500 gadiem, un ap to laiku arī pirmie ķīniešu darbi stāsta par to, ka labākie ārsti novērš slimību, vidēji ārsti ārstē to slimību pirms kārtīgām izpausmēm un sliktākie ārsti ārstē jau pilnīgi uzplaukušu slimību. Tagad jūs noteikti saprotat, pie kuriem ārstiem piederu es, jo es ārstēju tad, kad tas infarkts jau ir praktiski noticis. Vēl mums ir jāskatās uz dzīves ilgumu. Skaidrs, ja mēs skatāmies Bībelē un vēl kaut kur, tad mēs redzam, ka kādreiz cilvēki ir dzīvojuši 200 vai 900 gadus – tā ir vai nav, to ir grūti pateikt, mēs to nevaram pārbaudīt, bet ir informācija par cilvēkiem, kas ir dzīvojuši pirms 200-300 gadiem, un viņu dzīves ilgums ir bijis pietiekami liels. Mums ir jāsaprot, ka mums ir izmainījusies pati ideja. Cilvēkiem dažādās vecuma grupās arī šodien ir atšķirīgs skats uz fizisko veselību. Katram tā veselība ir cita, katrai dekādei ir savas veselības prasības, savas fiziskās un mentālās veselības prasības. Ir nenormāli svarīgi par šo runāt, lai mēs nodotu uzdevumu politiķiem domāt nedaudz citādi. Ir jārunā par veselību un izglītību, kā mēs varam nodrošināt gan fizisko, gan mentālo veselību šodien un ilgtermiņā. Viens liels izaicinājums jau samērā drīz būs, kā astoņpadsmitgadīgie, trīsdesmitgadīgie un četrdesmitgadīgie sadarbosies ar 100 un 120 gadus vecajiem, un arī par to mums ir jādomā.

Mums ir jādomā par to, kā mēs, uzlabojot divdesmitgadīgo veselību, uzturēsim viņus veselus arī 75 un 90 gados. Manuprāt, tas ir tas galvenais uzdevums, kas nosaka arī to, kā mums kā ārstiem būtu jārīkojas.

Mēs, kopā ar Ilzi darbojoties Latvijas Ārstu biedrībā, strādājam uz pierādījumiem balstītā medicīnā, bet tā uz pierādījumiem balstītā medicīna ir nedaudz aizslīdējusi. Mums ir jāatnāk uz šo precīzijas medicīnu. Mēs nevaram noliegt visparastāko zinātni – bioloģiju, šūnu bioloģiju. Jūs varat izdalīt visu ārējo vidi, visu, kas tur ir, bet katrs cilvēks tomēr piedzimst atšķirīgs, un jāatzīmē, ka,

tikai fiziski darbojoties, tu mentālo veselību nesakārtosi. Tas, ko es vēlos uzsvērt – domājot par kopumu, mums bieži vien ir jāatnāk atpakaļ pie konkrētām lietām.

KV:

Sports un fiziskās aktivitātes ir divas dažādas lietas, ļoti daudzi cilvēki to jauc kopā. Pie manis vēršas arī profesionāli sportisti, kuri ārpus sava tiešā sporta nav fiziski aktīvi. Viņi sporto, viņiem sešas reizes nedēļā ir vairāku stundu treniņi, daudziem vēl vairāk, bet tās jau nav fiziskās aktivitātes, bet precīzs un pat traumatisks sports. Bet tad daudzi pārējo laiku sēž pie datora, skatās filmas. Tās nav fiziskās aktivitātes veselībai, un tajā brīdī fiziskā veselība iet uz leju. Kāds šeit ir secinājums? Profesionāls sports nav saistīts ar veselību, bet ar darbu. Ja tu gribi būt profesionāls sportists, tev ir jāatsakās no veselīguma. 

Ainārs Ērglis: Ģimenes ārsts kaut ko pasaka, cilvēks iet pie trenera. Vai tur nebūs nākamais Andreja pacients, ja viņš nekontrolē, ko ēd, un iet pie tevis trenēties? Tu saki – jābūt fiziski aktīvam, kāda tad ir tā tava formula? 

KV: Mūsdienās mēs esam ļoti, ļoti sēdoša populācija. Dominē sēdošs darbs ofisā, dažviet jau mēģina ieviest stāvgaldus. Ir atbildīgi darba devēji, kuri mudina savus darbiniekus veikt kustības ik pēc 30 minūtēm sēdoša darba, būt fiziski aktīviem ikdienā, tomēr tādu ir maz.

Fiziskā aktivitāte ir kustība. Ja cilvēks visu laiku sēž, viņš paliek fiziski neaktīvs, it īpaši, ja vēl sēž nepareizi – lielākā daļa cilvēku sēž uz astes kaula, nevis uz sēžas, kā to vajadzētu darīt, un līdz ar to muskuļi atrofējas. 

Ainārs Ērglis: Parasti jau cilvēks uz treniņu aizbrauc ar taksi, ar liftu uzbrauc augšā, iesildās uz skrejceļa, pavingro, iekāpj liftā, iekāpj mašīnā, aizbrauc mājās un apguļas dīvānā. Tā dara daudzi. Kas ir tās aktivitātes, kuras tu rekomendētu? 

KV:

Fiziski kustēties. Kā jau minēja pirms tam – soļošana, tie 10 000 soļi dienā nav izdomāti tāpat vien, tas, protams, nepadarīs tevi uzreiz veselu, bet tas jau ir virziens, kurā sākt kaut ko darīt. Soļošana ir vienveidīga kustība, kuras laikā cilvēkam strādā viss ķermenis. Kā es definēju jau sākumā – ir jāvar ne tikai iet, ir jāvar arī skriet, lēkt un pacelt priekšmetus dažādās plaknēs, lai, pieaugot vecumam, spējas netiktu zaudētas.

Tas, ko mēs nedarām, to mēs zaudējam, visas darbības ir jāveic ik dienu. Ja mums ir brīvais laiks, nu nepavadām viņu pie televizora – ja mums tur vajag iegūt kādu informāciju, iegūstam, bet nepavadām pie televizora visu savu atpūtas laiku. Tā nav atpūta. Es arī saviem klientiem iesaku, lai pamēģina savas atpūtas laikā atpūsties fiziski aktīvāk. Daudziem liekas, ka, darbā pārgurstot, sestdiena un svētdiena ir jāpavada guļot. Citi aizbrauks uz Turciju uz nedēļu un ēdīs, dzers, gulēs, un domās, ka ir fiziski aktīvi. Pēc tādas atpūtas cilvēks nogurst vēl vairāk, jo prāts ir noguris. Vajag vairāk izkustēties, tad uzlabosies arī hormonālā sistēma. 

IA:

Lai cilvēks turpinātu dzīvot, lai viņa orgānu sistēma kustētos, kā minimums ir jānostaigā 2 kilometri dienā. Tas ir maz, bet tas ir minimums. Vismaz 2 kilometriem ir jābūt dienā, kurā ir slinkots un gulēts gultā. Labā dienā vismaz 6 kilometri. Un fiziskās aktivitātes rada muskuļu spēku, cilvēks kļūst stiprāks pret slimībām.

Andrejs Ērglis:

Tieši tā, 10 000 soļi nav izgudroti tāpat vien, tam ir milzīgi daudz pētījumu. Ja dienā tiek nostaigāts šis daudzums, tad jūs esat uzskatāms par pietiekami fiziski veselīgu cilvēku.

Ja jūs skatāties pēc definīcijām, tad dienā tām ir jābūt 30 minūtēm līdz vienai stundai vidējas vai lielas slodzes intensitātei.

Un fiziskās aktivitātes ir bez slimības nodzīvoti dzīves gadi, katra diena, ko var nodzīvot bez slimības. Veselīgas dzīves gadu skaita paaugstināšana. 

Ainārs Ērglis:

Ja būs vesels indivīds, tad automātiski būs vesela arī visa valsts.

Indivīdi ir dažādi – vienam patīk tas, otram atkal kaut kas cits. Katram ir savs. Ko vairāk vajadzētu darīt mums katram? Ko mēs gribētu citādāk? 

IA:

Es domāju, ka noteikti vajadzētu atbalstīt bērnu un jauniešu sportu. Nav pareizi, ka sportot var tikai tie bērni, kuru vecākiem ir nauda. Ja mēs gribam veselu jauno paaudzi, tad jauniešiem ir jāsniedz šīs iespējas.

Varbūt kāda meitene gribēs dejot baletu, cita iet tautas dejās, bet vajag kaut nelielu atbalstu tām ģimenēm, kuras nav tik turīgas. Ir, protams, sporta skolas, bet sporta skolās ir jau atlase, to ir maz, un darbs tajās ir vairāk mērķēts uz sasniegumiem.

Mums galvenais nav sasniegumi; galvenais ir, lai mazais bērns iemācās, iemīl kustību. 

KV: Es oponētu, ka ir maz sporta skolu. Es pats esmu sporta vidē, zinu kolēģus, kuri tur strādā, un neviens nesaka, ka skolas būtu pārpildītas ar bērniem. Manuprāt, mums vajadzētu vairāk izglītot sabiedrību. Izglītot tos pašus speciālistus. Daudzi pieaugušie, kuri nāk pie manis, saka, ka neskries, jo skolā to lika darīt piespiedu kārtā, viņam tas ir psihoemocionāls noliegums no bērnības, ka viņš to nedarīs. Tur ir nepieciešams izglītot speciālistus. Izglītības sistēmā neviens neseko līdzi tam, kādā kvalitātē viss notiek. Mums ir normatīvi, bet vai tie ir īstie?

Piemēram, sporta stundās skolotājs nevērtē bērna izaugsmi. Bērni tiek vērtēti 10 baļļu skalā, bet neviens nenovērtē viņu izaugsmi. Sporta stundā ir jāskrien 3 kilometri, viens noskrēja 9 minūtes, un viņam tiek ieliktas 10 balles, neskatoties uz to, ka viņš ārpus skolas darbojas vieglatlētikā. Otrs to pašu noskrēja 30 minūtes, un bērnam vērtējumā ieliek “neieskaitīts”, pēc nedēļas jāskrien atkal. Tas nav godīgi, bet neviens to nekontrolē.

Tā nav motivācija, tas rada riebumu pret sportu, bet tā ir problēma, kas iet ilgtermiņā. Pēc tam tas bērns izaug, kļūst pa vecāku, un viņš stāsta saviem bērniem – man bija tāpat, viss ir slikti. Atceros savu pieredzi, kā man bija skolā, kad skolotājs iedod mums volejbola bumbu, iepriekš neesi paspējis iemācīties, saprast, bet tagad tev jārāda volejbola piespēles un serves. Es vidusskolā biju ar sportu uz Jūs, es bastoju sporta stundas, man likās, ka es neko nemāku, ko es tur iešu darīt. 

Ainārs Ērglis: Es varu tikai apstiprināt, ka tev ir taisnība. Man skolā riebās sports, jo man lika rāpties pa virvi, ko es nemācēju, lika pievilkties, ko es nemācēju. Andrej, tu esi aktīvs. Kā tu vērtē, kāpēc nekas nemainās no šādām, it kā elementāri izmaināmām lietām? Nav gribēšana? 

Andrejs Ērglis: Tur nav sapratnes par mācīšanu. Tā ir īpaša prasme, spējas un zināšanas. Es varu palielīties, ka šogad no trīs cilvēkiem divi nolika Eiropas kardiologu eksāmenu. Bet ilgi nevarēju saprast, kāpēc pie mums visu laiku nevarēja nolikt šo eksāmenu, kaut mums ir ļoti labi ārsti? Un es sapratu, ka mēs nemākam mācīt.

Spēja mācīties mācīt ir visizaicinošākā, arī bērnu fizisko aktivitāšu segmentā.

Es pilnībā piekrītu Ilzei par nepieciešamību reālai kustībai un plašumam.

Es 1000% piekrītu, ka mums ir jāmāca tas bērns, ka viņam ir jāsporto, tāpat kā mēs bērnam mācām tīrīt zobus, mācām nesmirdēt blakus otram, kā mēs mācām to, kas ir higiēna.

Spilgts piemērs ir Islande, kurā cilvēki ļoti daudz dzēra. Un ko viņi valstiski izdarīja? Viņi transformēja vienu atkarību otrā, viņi to transformēja sportā, veicinot tā pieejamību visās vecuma grupās. Atceros no viesošanās Islandē 2000. gadā milzīgu sporta zāli, kuras priekšā stāvēja simtiem velosipēdu, bet zālē visi sportoja.

Vēl ārkārtīgi nozīmīga ir metodoloģija, un tā nedrīkst būt sadrumstalota. Mums, pirmkārt, ir jāizveido veselīga nācija pēc tā islandiešu parauga. Pēc tam uz tās bāzes, uz tās veselīgās nācijas mums izaugs tie talanti. Ir jāpanāk, lai visi bērni sportotu, piedevām mums ir jāpanāk, lai visi bērni sportotu ar prieku. Tas ir vienkāršs stāsts par izglītību.

Tā nav viegla lieta, bet mums ir piemēri, uz kuriem skatīties. Ģirts Mihelsons, kurš ir treneris futbola klubam “Meta” un tā vadītājs, es viņu vienkārši apbrīnoju, jo tur ir tie mazie bērni. Es pats ar lielu prieku vedu savu mazdēlu uz to “Metas” treniņu no rīta, jo es tur varu dabūt kaifu. Tur es redzu, ka mazie bērniņi, arī meitenes ar bizēm, to visu izdara caur spēli. Tad, protams, parādās jautājums – kā mēs veidojam sabiedrību? Tur ir ārkārtīgi liela nozīme metodoloģijā. Piemēram, sporta skolās Šveicē un arī citur nav tas reitings, tur nesalīdzina, kurš ir pirmais, kurš otrais, galvenais ir, lai jūs iekšā dabūjat to kaifu.

Tā nerada riebumu pret sportu, tomēr arī ir jāiemācās nedaudz sacensties, ir jāiemācās uzvarēt, un ir jāprot zaudēt. Ja jūs iemācīsieties gan uzvarēt, gan zaudēt, tad arī mūsu politika būs desmit reizes labāka.

Tas ir īstais veids sabiedrības ceļam uz veselību. Mums ir jādzīvo tā, lai pirmās operācijas būtu 75 gadu vecumā. Ja pirmās operācijas ir 75 gadu vecumā, tad 105 gadu vecumā jūs varat iet uz to, ko visi tik ļoti grib, - uz to ķeizara nāvi. 

Ainārs Ērglis:

Mēs runājam par šo sabiedrības uzstādījumu, un ideālā variantā bērniem piemērs ir vecāki. Tāpēc mēs gribam, lai vecāki ar prieku, par spīti tam, ka skolā viņi ir mocīti, saka bērnam – bet, klau, tev vajag sportu, tas ir forši. 

Andrejs Ērglis: Jā, viss sākas bērnībā. Paskatieties uz zviedriem, Stokholmā infarkts ir 2% gadā. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka visi sporto. Tā ir tā iekļaujošā sabiedrība, tur sabiedrības spiediens uz sportošanu ir nemanāms, tā ir maigā vara.

Mums ir vajadzīgs, lai sports un veselība tiktu uztverta par absolūti normālu. Kāpēc es runāju par izglītību? Tāpēc, ka nav humanitārā izglītība un nav eksaktā izglītība, izglītība vai nu ir, vai nu nav. Un sportošana, tas veselīgais dzīvesveids ir tieši šīs izglītības sastāvdaļa.

KV: Zviedrijā ir iekļāvuši arī to, ka ārsti pacientiem izraksta fiziskās aktivitātes. Es pirms kādiem 5 gadiem biju konferencē Vācijā, kur aicināja valstu pārstāvjus uz šo projektu pieteikties savās valstīs, lai to ieviestu. Manuprāt, tas ir tas, kas ir vajadzīgs. Pie manis bieži nāk cilvēki ar ārstu norīkojumu par darbībām, kuras viņi nevar veikt, piemēram, nedrīkst celt smagumus, jo ir bijusi trūce, un tad sanāk, ka viņš nevar fiziski kustēties, viņam gandrīz vai jāsēž mājās visu laiku. 

Andrejs Ērglis: Mēs nonākam līdz izglītībai. Mēs vēlreiz nonākam līdz izglītībai. 

KV: Tā, protams, ir izglītība. Ir nepieciešama kontrole, ka izglītība nonāk līdz visiem. 

IA: Jāatceras, ka cilvēkiem ir dažāda rocība, vieni var atļauties to sporta ekipējumu, citi ne, un es zinu ģimenes, kuras atsakās no ļoti daudz kā, lai tikai bērni varētu sportot. Piemēram, nodarboties ar burāšanas sportu, tur ir ļoti lielas izmaksas. Protams, tā ir izvēle, bet, ja nu bērnu tā ārkārtīgi aizrauj? Pat skriešana, arī tur ir nepieciešami līdzekļi kvalitatīviem apaviem un arī trenerim, kas to iemāca pareizi. Labi, ir sporta skola, kas ir pašvaldības vai valsts finansēta, bet tur tas finansējums ir tik mazs. Ja ārsts saka, ka ir jāvingro, tad cik mēneši ir jāstāv rindā, lai tiktu vingrot? Varbūt tam cilvēkam pat nevajag ārstniecisko vingrošanu, viņš varētu iet pie Kārļa, bet arī tur vajag finansējumu. Tagad ir atrasta nauda psihoterapijai primārās veselības aprūpes līmenī, lai cilvēkam uzreiz nesāktos mentālās problēmas, bet lai varētu veikt kaut kādu profilaksi. Tieši tas pats ir vajadzīgs ar sportu.

Piemēram, ja mēs redzam, ka jaunietis ir talantīgs un centīgs tenisā, burāšanā vai kādā tehniskā sporta veidā, tad vecākiem nav jāmeklē sponsori. Mēs esam tik maza valsts, mēs varētu atrast līdzekļus izglītības sistēmā, kur mēs palīdzam visiem bāzes līmenī. Savukārt, ja ir redzams, ka cilvēks ir talantīgs, tad mēs viņu atbalstām vēl vairāk.

Te ir jautājums, kā mēs redzam finansējumu, piemēram, vingrošanai, kas ir veselībai, ko var nozīmēt ārsts kā Zviedrijā, jo Zviedrijā pacientam par to nav jāmaksā – par to maksā viņu veselības aprūpe. 

KV: Zviedriem vēl ir dažādas valsts programmas tiešsaistes lekcijas, treniņi, kur ikviens var kaut ko iemācīties, uzzināt sportošanas un fiziskās veselības jomā. Tagad arī Latvijā pandēmijas laikā daudzi treneri iemācījās trenēt cilvēkus tiešsaistē. Arī es sāku vadīt online treniņus. Man mamma dzīvo Vācijā, mēs visa ģimene saslēdzamies caur Zoom platformu un trenējamies. Var sataisīt arī platformu, kur tā visa informācija ir pieejama bez maksas, un tam nebūs vajadzīgs tik liels finansējums.

Ainārs Ērglis: Iedomājamies, ka mēs šo finansējumu esam dabūjuši. Bet vai speciālisti ir gatavi, vai viņu netrūks? 

KV:

Bet ir jau lietas, kur speciālistus nevajag. Mēs iepriekš runājām par 10 000 soļiem. Ārsts pasaka, ka šis soļu daudzums ir jānoiet, nākamajā vizītē tu parādi, ka esi to izdarījis, tam visam tagad var izsekot līdzi. To izdarīt tu vari bez finansējuma, tev nevajag obligāti iet pie speciālista, lai būtu fiziski aktīvs. Ja ir nepieciešams iet pie fizioterapeita, tad jau tu esi nonācis līdz traumai, un tā jau ir cita runa. 

Andrejs Ērglis: Varbūt jūs pārprotat mani brīdī, kad es runāju par izglītību. Es nedomāju vienu izglītības ministru vai skolotāju, es runāju par tautas izglītību, par tautas apgaismošanu. Tur ir jāsadala divās daļās. Jūs nevarat iztēloties, es sāku strādāt 30 gadus atpakaļ, un tad man likās, ka operējot glābt piecdesmitgadīgu cilvēku ir augstākā humānisma izpausme. Tas ir nenormāli mainījies. Tas ir paaudzes ceļš. Norvēģija bija ļoti nabaga valsts, bet tālredzīga un apdomīga. Stāsts ir tajā, kur mēs ieguldām naudu, kur mēs gribam ieguldīt naudu.

Naudu ieguldīt vajag bērnos. Par tenisu nemaz nesapņojiet, to diemžēl šobrīd Latvijā var spēlēt tikai turīgu vecāku bērni, un tas ir totāli nepareizi. Es nestrīdos, valsts varbūt nevar pilnīgi visu nomaksāt, bet mums šīs lietas ir jāpadara iekļaujošas. Sabiedrība ir jāiekļauj veselīga dzīves veida drudzī.

Tas ir ārkārtīgi specifiski jākoncentrē uz bērniem, un tas ir tas, kur valstij ir jāatrod nauda. Piekrītu, ka pieaugušajiem ir jāatbild pašiem par sevi, pašiem arī ir nedaudz jādarbojas.  

KV: Mēs šeit ļoti daudz runājam par bērniem, bet tie bērni aug kaut kādā vidē, kur vistuvākie viņiem ir vecāki. Ja vecāki nesporto, kaut arī viņi ir turīgi un gribēs bērnus sūtīt sportot, būs 80-90% bērnu, kuriem tas sports riebsies, jo vecāki ar to nenodarbojas. Tas ir koks ar diviem galiem.

Andrejs Ērglis:

Es oponēšu – tas ir koks tikai ar vienu galu. Personiskais piemērs ir tas, kas var ietekmēt. Ir jāsaprot viena lieta – ir valsts politika, un valsts politika ir skola. Mēs to vecāku nevaram paņemt un publiski nopērt. Bet caur skolu mēs varam bērnā dabūt interesi, un tieši tas arī ir tas, kas mums kā sabiedrībai ir jāizdara. Mēs kā indivīdi esam sabiedrības daļa, bet atcerieties visu laiku to informācijas RNS, kas izmaina DNS. Ja jūs sapratīsiet šo stāstu, tad jūs sapratīsiet tālāk. Ja mēs ar ārējo darbību mainām iekšējo kodolu, tad mēs varam mainīt arī to nākotnes pareizo DNS.  

KV: Es arī esmu sporta skolotājs pēc izglītības, bet par skolotāju pats gan neesmu strādājis, tikai praksē esmu gājis. Man ir ļoti daudz kolēģu, kuri no skolotāja darba iet prom. Tiešām ļoti labi skolotāji, kuri ir saņēmuši arī dažādas balvas no pašvaldībām, bet viņi iet prom mazā atalgojuma dēļ. Tu nevari strādāt tikai par skolotāju, kā man nesen kolēģis stāstīja, – es esmu vīrietis, es nevaru to darīt, es gribu veidot ģimeni, es nevarēšu uzturēt ģimeni ar skolotāja atalgojumu, man vēl ir jāiet strādāt par treneri, tad mājās pārrodos 22:00 un esmu psihoemocionāli pilnīgi iztērēts, uz izdegšanas robežas. 

Andrejs Ērglis: Te mēs nonākam līdz cēlonim. Skaidrs, ka Norvēģijā to var darīt, jo viņi atrada naftu, kas ir citādāk, tā jau nav viņu gudrība. Kā teica mans dēls, ja mums būtu vismaz viens miljards klāt katru gadu no kaut kā dabā, tad mēs varētu daudz vairāk darīt. Mēs ar Ilzi visu laiku cīnījāmies par mediķu atalgojumu, bet pašlaik tas vairs nav tik vienkārši, ja māsas alga ir lielāka nekā Latvijas Universitātes profesora alga, kas man sāk likties nedaudz jocīgi.

Mēs beigās nonākam līdz vārdam, kas ir dabas pati lielākā formula – harmonija. Protams, disharmonija rada atkal harmoniju. Mums ir jābūt disharmonijai, lai mēs nonāktu līdz tai harmonijai. Mūsu organisms darbojas tikai tad, ja ir harmonija, mums ir jāveido šī harmoniskā vide. Izglītība ir tikai viena un veselīgs dzīves veids ir neatņemama tās sastāvdaļa. Sportu un veselīgu dzīvesveidu vajag arī pieaugušajiem, tikai kāda ir tā problēma? Ilustrējošs dzīves joks – manā mājā vislabākais ēdiens tiek gatavots sunim. Kad es jautāju, kāpēc sunim, nevis man, atbilde ir, ka es pats varu sev uztaisīt, bet suns nevar. Nu, lūk, tā ir atbilde arī par bērniem. Tas pieaugušais pats var drusciņ pacelt savu pakaļu, bet bērns nezina, kas viņam ir jādara, bērns ir neaizsargāts. Bērni ir jāveido tā, lai viņu var kopēt tad, kad viņš būs pieaugušais. 

KV:

Liela problēmas sakne ir tajā, ka skolotāji nemāca fiziskās aktivitātes, nemāca sportot, bet māca sporta veidus. Viņiem ir jāmāca skriet, lēkt, peldēt, pareizi kūleņot un elpot slodzē, nevis spēlēt basketbolu, florbolu un citus sporta veidus. Vēlāk, kad bērns būs pietiekami liels, ja būs pietiekami aktīvs, viņš pats izvēlēsies, ko viņš grib. Skolā tas nav jādara, tomēr skolotāji bieži vien māca sev tuvāko sporta veidu. 

Ainārs Ērglis: Mēs visi esam vienprātīgi par to, ka izglītota sabiedrība būtu vēlama, bet prioritāte ir bērni. Ja mēs par savu ķermeni gribam parūpēties ikdienišķi, tad viens ir šie 10 000 soļu. Bet kas vēl? Ko jūs darāt, vai ko jūs rekomendējat savām paziņām? 

Andrejs Ērglis: Man vecmāmiņa bija viena no jogas pionierēm Latvijā, un es izaugu ar jogu un daudzām citām lietām.

Mums ir jāaudzina zināms pašlepnums un pašcieņa.

Normāls cilvēks ir slinks un tas ir normāli. Man vecākais dēls pieprasīja, ka mēs, neskatoties ne uz ko, ejam uz jūru peldēt. Es jau kādus 20 gadus katru rītu eju aukstā dušā, jo tas man palīdz tos mērkaķus galvā apdauzīt. Bet, kas  ir interesanti… tad, kad jūs ieejat aukstumā, jums var palikt auksti, rokas  var palikt baltas, jo kapilāri ārkārtīgi sašaurinās. Esot atpakaļ siltumā, kapilāri nāk vaļā, un viss organisms tiek apskābekļots, visas šūnas. Līdzīgi notiek ar fiziskajām aktivitātēm. Šī aukstuma, auksta ūdens metode ir vienkārša, bet nepatīkama, jo ir auksti.

Vajag sevi piespiest, dienā ir jānoiet tie 7 kilometri, tas nav daudz. Tālāk par sportu mēs varam runāt ļoti dziļi, bet sākam ar tādām vienkāršām lietām. Nokoncentrējoties uz tiem bērniem, mēs trāpīsim pa pieaugušajiem. Mums ir jāizmanto mūsdienu iespējas – tiešsaistes lekcijas, visi tie pulksteņi, kuros var redzēt sirds ritmu, asinsspiedienu, miegu.

Šoreiz par miegu neparunājām, bet miegs ir viena no lielākajām problēmām, it īpaši dūšīgiem cilvēkiem. 

IA:

Tās viegli kontrolējamās lietas, pateicoties dažādiem gadžetiem, mūsdienās ir pulss un asinsspiediens. Vēl vajadzētu paskaitīt elpošanas biežumu minūtē. Elpas biežums ir viens no tiem rādītājiem, kas norāda, vai mums kaut kas netrūkst organismā, vai viss ir līdzsvarā.

Un ko darīt? Es ieteiktu iet svaigā gaisā, cik vien iespējams. Pavingrot mājās, bet, ja mums ir iespēja kaut vai tos 10 000 soļus nosoļot parkā vai tuvākajā mežā, tad labāk izvēlēties šādas lietas. 

KV:

Vasarās nevajag obligāti iet uz baseiniem peldēt, bet iet un peldēt atklātos ūdeņos.

Un, ja iemācīsi bērnam peldēt atklātā ūdenī, tad viņam arī dzīvē būs drošāk. Bērnam nebūs asociācijas, ka var peldēt tikai baseinā.

Var iet ārā paskriet, nav jāiet uz skrejceliņa skriet. Cilvēks sportojot ārā jūtas daudz labāk, imūnā sistēma uzlabojas, pateicoties labākam gaisam. 

Andrejs Ērglis:

Svarīgs ir mazo muskuļu treniņš, kas nosaka mūsu vingrumu. Tie ir tie muskuļi, kurus jūs varat vingrināt mājās, jums nevajag neko. Tagad ir tik daudz aplikāciju, interneta avotu, kas palīdz uzturēt to vienkāršo bāzi. 

Ainārs Ērglis:

Patiesībā cilvēkiem jau ir šīs iespējas šodien pat. Ir tāds teiciens – tu vari iedzīt zirgu upē, bet tu nevari piespiest zirgu dzert. Es ilgu laiku šo teicienu nesapratu, bet tagad es esmu sapratis – jūs katrs varat teikt vienalga ko, bet beigās es izlemšu, ko darīt.

Līdz ar to mēs varam dot šiem cilvēkiem iespējas, piedāvāt viņiem, bet tā ir katra paša atbildība. Valstij ir jābūt motivējošai stratēģijai, bērniem – jāpalīdz, bet pieaugušajiem mēs dodam iespējas, ja viņi ņems, tad jā, ja nē, nu tad neko. 

Andrejs Ērglis:

Šī katra paša atbildība ir ārkārtīgi svarīga! Mēs ar Ilzi savā darbā esam redzējuši tik daudz likteņu, kuri, patiesību sakot, varēja būt pavisam citi, ja tikai būtu darītas tādas pavisam vienkāršas lietas. Bet, protams, es tikai vēlreiz un vēlreiz -  bērns ir neaizsargāts, un mums ir jātiek līdz viņam vai nu caur vecāku sirdīm, vai arī caur sabiedrību, bet tas ir mūsu lielais uzdevums, un tālāk jau mēs redzēsim, kā tas notiek.

Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.

Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.

Līdzīgi raksti

Tev varētu interesēt