Mentālā veselība05.10.2021Ilze Aizsilniece – Ģimenes ārste, Latvijas Ārstu biedrības prezidente, biedrības "Veselīga Latvija" valdes locekle
Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis
Ansis Jurģis Stabingis – Psihoterapeits, apzinātības un miera prakses treneris
Saruna „Valsts nevar būt veselīga, ja tās sabiedrībai ir problēmas prātu”
Garīgā veselība – viena no būtiskākajām tēmām Veselīgas Latvijas kontekstā. Garīgajai veselībai nav striktu vadlīniju, lai saprastu, kurš no mums vesels, kurš ne. Par garīgo veselību var diskutēt dziļi un plaši, tomēr nekad nebūs vienas vienīgās receptes. Tomēr pamatu pamats ir vienojošs – līdzsvarotība ir svarīga, lai šajā sfērā varētu runāt par veselību.
Par garīgās veselības pamatiem, par indivīda veselību un to, kāda būtu ideālā sabiedrība, ja neeksistētu realitāte, diskutē dažādu jomu eksperti sarunā „Valsts nevar būt veselīga, ja tās sabiedrībai ir problēmas ar prātu”. Garīgās veselības ceļa karti un atbildi uz jautājumu, kur jāvirzās sabiedrībai un katram individuāli, lai prāts būtu tīrs, Medicīnas vēstures muzejā zīmē kustības „Veselīga Latvija” aizsācējs un valdes loceklis Ainārs Ērglis, kustības „Veselīga Latvija” valdes locekle, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, veselības eksperte Ilze Viņķele, kustības „Veselīga Latvija” valdes locekle Antra Birzule un psihoterapeits, apzinātības un miera prakses treneris Ansis Jurģis Stabingis.
Ainārs Ērglis (AĒ): Veselīga Latvija ir iespējama tikai tad, ja tajā dzīvo veselīgi cilvēki. Kas ir veselīgs cilvēks – tā jau ir mīkla, un pieļauju, ka katram būs savs skaidrojums. Pat par fizisko veselību slēdzienos ārsti raksta – „praktiski vesels”, jo neviens cilvēks nav simtprocentīgi vesels. Un tomēr vai ir kāda vienota vīzija - garīgi vesels cilvēks? Un kas būtu jādara, lai šis cilvēks būtu garīgi vesels? Kas būtu garīgi vesela sabiedrība?
Antra Birzule (AB): Vienkāršāk sakot – kas ir garīgā veselība un kā es, ejot caur parku, varu izanalizēt, vai man ir laba garīgā veselība vai arī man kaut kam jāpievērš pastiprināta uzmanība? Un kā redzēt, vai līdzcilvēki ir garīgi veseli?
Ilze Aizsilniece (IA): Ir jāskatās gan subjektīvi, gan objektīvi. Cilvēkam var likties, ka viņš ir absolūti laimīgs un garīgi līdzsvarots, bet līdzcilvēki atzīst, ka viņam ir nepieciešama profesionāļa palīdzība. Tas ir ļoti subjektīvs vērtējums. Mūsdienu medicīnā ar aptauju, skalu un īpašas metodoloģijas palīdzību var diagnosticēt cilvēka stāvokli noteiktajā brīdī, izzināt kāda ir cilvēka garīgā veselība. Ikviens cilvēks kādos mirkļos jūtas noskumis un kādos ir priecīgs, kādos noguris, kādos ar vēlmi saprast cilvēkus vai ar vēlmi no visiem nošķirties. Ir vērts pievērst uzmanību, ja mūsos kaut kas ir mainījies, ja mums pēkšņi negribas nevienu satikt, ja līdzsvars nav tik labs, cik bija, ja ir kaut kādas domas, kas neļauj iegrimt miega pasaulē. Lietas, kas līdz šim mums radīja prieku, mūs aizkaitina. Cilvēku teiktais rada dusmas. Šeit mums jāmēģina saprast to stāvokli, vai kaut kas ir mainījies, vai mēs spējam darboties kā iepriekš, vai tās mūsu emocijas un domas neļauj mums pasauli izjust tik krāsainu kā iepriekš, tā zaudē savu košumu. Ja tas tā notiek, tad ir vērts padomāt, kāpēc, var aprunāties ar saviem tuvākajiem cilvēkiem vai arī mēģināt atrast speciālistu, kas var atbildēt uz jautājumiem, kas ir radušies
Atceros senu Jura Podnieka filmu par Filipīnām, kura vietējie tradicionālie ārsti jeb hīleri stāsta par fiziskās un garīgās veselības līdzsvara lomu. Viņu teorijā tiek uzskatīts - ja cilvēkam trūkst līdzsvara starp garīgo un fizisko ķermeni, rodas kāda fiziska vai psihiska slimība, līdz ar to tas bezgala svarīgais ir saglabāt līdzsvaru starp mūsu divām esībām – starp fizisko ķermeni un to, kāda ir mūsu psihe.
Uzskatu, ka viena no lielākajām problēmām Latvijā ir sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem. Mēs par to negribam runāt, pret šiem cilvēkiem mēs izturamies citādāk, noraidoši. No otras puses, jauniešiem tagad ir moderni, ka viņiem ir depresija, kas arī nav pareizi. Visos laikos vajadzētu būt tā, ka cilvēks ir ar stabilu psihi un vesels šajā jomā, jo skumt un būt depresijā nav veselība.
AĒ: Kāda būtu īsā atbilde uz jautājumu – kas būtu līdzsvars starp fizisko un psihisko veselību?
IA: Tas ir līdzsvars starp ļoti daudzām dimensijām, jo,
ja cilvēkam sāk klibot fiziskā veselība, tad sāk klibot arī psihiskā veselība.
iemēram, ja ilgstoši cilvēkam ir jācieš sāpes, tad gribot vai negribot izmainās bioķīmija un viņš slīgst depresijā. Tāpēc visam ir jābūt līdzsvarā. Mums ir jārada sabiedrība, kurā cilvēks ar dažādām sajūtām un citādu skatījumu netiek nostumts malā, viņam ir ļauts būt. Mēs nedzīvojam kvadrātos vai rāmīšos. Mums ir iespējama šī dažādā pieeja un daudzveidība. Lai sabiedrība kopumā būtu veselīga un lai sabiedrībā nodrošinātu psihisko veselību, mums kopumā ir vajadzīga pieņemošāka attieksme.
AĒ: Ja runājam par līdzsvaru, tad būsim godīgi, ka nu vismaz manā izpratnē neviens cilvēks nekad nebūs līdzsvarā, ja vien viņš nav sasniedzis pašu augstāko līmeni. Kā tiekties uz šo stāvokli, kā iemācīties saprast sevi?
Ansis Jurģis Stabiņģis (AJS): Gribētu mazliet atkāpties pie jautājuma par to, kas ir garīgā veselība? Mums nav viena termina, mums ir – garīgā, psihiskā, mentālā, kas nozīmē, ka mums nav īsti skaidrs, par ko mēs runājam. Ir skaidrs, ka daudzās tradīcijās ir fiziskais ķermenis, publiskais ķermenis, ko var parādīt ārstam, un ir iekšējais ķermenis, mentālais, garīgais ķermenis, kas nav publisks. Tas ir tikai man vien zināms, un tas sastāv no manām jūtām, manām, emocijām, stāvokļiem, manām domām, no visas manas iekšējās pasaules. Ar fizisko ķermeni ir vienkārši, un galvenais ir atbilde uz jautājumu – cik liels man ir komforts? Vai man tas palīdz? Varbūt man ir komforts, bet es īsti neko nevaru izdarīt, nevaru paskriet, piecelties, pieliekties, tad jau ir problēma fiziskajā ķermenī. Līdzīgi ir ar mūsu mentālo jeb smalko ķermeni. Jautājums ir, cik komfortabli es jūtos savā mentālajā ķermenī? Vai man sagādā problēmas izdarīt to, ko es gribu izdarīt? Piemēram, es gribu aiziet gulēt. Vai es varu aiziet gulēt tad, kad es gribu aiziet gulēt? Es gribu padomāt. Vai es varu padomāt tad, kad es gribu padomāt? Vai es varu nedomāt tad, kad es vairs negribu domāt? Ja mans mentālais vai smalkais ķermenis mani klausa, tad es varu teikt, ka man ir “okey” šajā jomā. Es varu izdarīt to, ko es gribu izdarīt. Ja es gribu koncentrēties uz darbu, es varu koncentrēties uz darbu. Ja es gribu radīt, es varu radīt. Ja es gribu atlaist, es varu atlaist. Es pārvaldu to, kas notiek manā iekšējā pasaulē, šeit nenotiek procesi, par kuriem man nav teikšana.
Ir jābūt stabilitātei, taču kamēr mēs visi esam dzīvas būtnes, mēs esam kustīgi un dinamiski. Savā ziņā tas nozīmē nestabilumu. Kustīgums un dinamiskums nav akmens stabilitāte. Līdz ar to jebkuru cilvēku var izšūpot ārēji faktori - psihiski vesels no psihiski nevesela cilvēka atšķiras ar to, cik stipri un uz cik ilgu laiku cilvēks tiek izšūpots. Cik ātri mēs tiekam atpakaļ? Vai mēs tiekam atpakaļ sekundes, minūtes vai dienas laikā? Varbūt vairāku mēnešu un gadu laikā? Es esmu sastapis cilvēkus, kuri saka - es tur vairs nevaru dzīvot, tur viss ir traki, kopš mūs tur apzaga, tur vairs nav kā mājās. Es pajautāju, pirms cik ilga laika tas notika, un man atbildēja, ka pirms 14 gadiem. Tas notikums ir izšūpojis tā, ka cilvēks 14 gadus nav mierā. Tas ir rādītājs. Nākamā svarīgā lieta ir jautājums par prioritātēm. Mēs esam materiālajā pasaulē.
Mēs esam pieraduši, ka fiziskā pasaule nosaka smalko, bet patiesībā ir otrādi.
Mentālā pasaule nosaka fizisko pasauli. Ja nebūs kārtības mentālajā pasaulē, tad tās nebūs arī fiziskajā. Mēs varam sakārtot fizisko pasauli, sakārtot perfektu vidi mums apkārt, viss mums var būt zeltā un marmorā, visi puteklīši noslaucīti, un cilvēki ir nelaimīgi.
AĒ: Tā tas ir. Dzirdēts par to, ka ir perfekts ķermenis, skaista sieviete vai skaists vīrietis, skaista vide apkārt, bet cilvēks sajūk prātā un nošauj vēl 10 citus cilvēkus.
AJS: Tas nozīmē, ka cilvēks ir rūpējies par fizisko ķermeni pēc visiem parametriem, pēc tā, ko raksta žurnālos, un visur viņš var savilkt ķeksīšus, bet laimes iekšā nav.
AĒ: Liela sabiedrības daļa, protams, domā, ka ar viņiem viss ir kārtībā, paši visu menedžē, vada, bet ko darīt, ja tā nebūt nav? Kur meklēt palīdzību?
Ilze Viņķele (IV): Paturpināšu jau iesākto domu par to, kā atpazīt, kā saprast un novērtēt psihisko veselību. Ar fizisko ķermeni, protams, ir vieglāk – sāp vai nesāp, vari pieliekties vai nevari. Par to arī ir daudz vairāk informācijas un zināšanu no dažādiem avotiem. Savukārt
psihisko veselību es definētu kā spēju adaptēties mainīgiem apstākļiem, lai funkcionētu noteiktās robežās, lai varētu veidot attiecības ar cilvēkiem, lai spētu strādāt, lai spētu sevi nodrošināt.
Tā kā dzīve ir nepārtraukti mainīga, tad šī spēja adaptēties ir viens no rakstura lielumiem, ko katrs pats sevī varētu novērtēt.
Savukārt psihiskie sarežģījumi var būt dažādi, tie var būt iedzimti, un tad tos ir vieglāk atpazīt. Ir tādi, kas ir iegūti traumatisku notikumu rezultātā, ilgstošā stresā. Ir simtiem iemeslu, kas šķietami ir tādi, kurus mēs daudzus gadus sabiedrībā esam uzlūkojoši kā gribas vājumu. Bieži mēs nesaprotam, ka tā jau ir tā slimības būtība - nespēja saņemties darīt to, kas ir kā būtu jādara. Ja pats var pamanīt sevī tās izmaiņas, piemēram, miega vai ēšanas traucējumus, ilgstošu drūmumu, nespēju izkāpt no gultas, tad ideālajā variantā apkārt ir tuvi cilvēki, kas palīdz tikt līdz speciālistam. Pirmais ieteikums ir ģimenes ārsts, un, ja ģimenes ārsts pazīst savu pacientu, tad viņš varēs pateikt, kā šīs izmaiņas liecina par kādām psihiskās veselības problēmām. Ko darīt? Tas ir miljonu eiro vērts jautājums. Mēs kaut ko darām jau ar šo sarunu, veicinot izpratni, palielinot zināšanu apjomu sabiedrībā un ļoti būtiski mazinot stigmu “Nekas baisāks par traku cilvēku nevar būt, tu nezini, ko sagaidīt!”. Šīs stigmas mazināšana, manuprāt, ir pirmais solis, lai cilvēks nebaidītos iet lūgt palīdzību un teikt, ka “ir ziepes”. Otrs, protams, kas ietekmē sirdis un prātus, ir politikas veidotāji un finanšu piešķīrēji, jo, ja par to nerunā, mēs varam izlikties, ka tā nav un, tā kā nav, tad tam nevajag rīcību.
AĒ: Tātad būtība garīgai veselībai ir - es spēju funkcionēt tā, kā es gribu, tad, kad es gribu, bet, ja mani izsit no līdzsvara, es saprātīgā laikā spēju atgriezties. Es skatos uz saviem tuvajiem, kā skatos uz sevi, – lasu, mēģinu atpazīt, kad kaut kas nav kārtībā. 100% vesels nav neviens, bet tā ir spēja atgriezties atpakaļ līdzsvarā. Vai tā?
IV: Un pat, ja ir slimība, tad ar to sadzīvot. Spēt regulēt.
AĒ: Bet ko darīt tad, ja es vēl neesmu slims, bet jūtu, ka vesels es arī vairs neesmu? Ārsts var ieteikt, ka vajag zāles. Bet vai tas ir risinājums? Ko jūs ieteiktu darīt, ko jūs paši darāt, kāda ir recepte?
AJS: Paturpināšu paralēles starp fizisko un mentālo veselību. Medicīnas nozare, kas nodarbojas ar slimību profilaksi, saucas higiēna. Ko nozīmē higiēna, to mēs visi zinām – ikdienas elementārās darbības, kas novērš slimību veidošanos un attīstīšanos. Tas, ko mēs varam darīt, ir prāta higiēna vai mentālā higiēna. Viens no veidiem, kā mēs varam skatīties uz higiēnu un to, ar ko nodarbojas higiēna, tas ir par netīrumiem un atkritumiem. Neražot atkritumus, savākt atkritumus, turēt tos atsevišķi, izmest lieko. Tas pats ir prātā. Kas ir prāta saturs – domas, emocijas. Kas ir atkritumi? Lietas, kas man nav vajadzīgas! Prātā tās ir domas un emocijas, kas man nav vajadzīgas. Man nevajag tās nest iekšā no ārpuses – piemēram, no visiem informācijas avotiem, klačām, baumām, sociālajiem tīkliem. Jautājums ir, vai es saņemu kaut ko jēdzīgu, kad es to lietoju, vai arī es saņemu drazu? Ja ne, tad es to varu nelietot, aizgriezt ciet šos atkritumus. Tas pats jautājums par klačām. Tad, kad es satiekos ar draugiem, par ko mēs runājam? Kāds ir saturs? Ja viņi sūdzas par to, cik dzīve ir grūta, vai man vajag šo saturu? Tāpat nevajag atkritumus ražot pašam. Mēs esam spējīgi ražot gan domas, gan emocijas. Mēs varam sadomāties visu kaut ko labu un sliktu. Tas ir iespējams, ir visādas tehnikas, metodes, vingrinājumi. Kā atbrīvoties no domu un emociju atkritumiem? Viena lieta ir būšana dabā. Tas sazemē, vajag pieskarties ar rokām un kājām pie zemes. Ravēšana, staigāšana pa mežu un jūru, pļavas, ezeri - tas viss ļoti palīdz. Tāpat arī specifiska kustība, kas ir joga, ļoti palīdz mentālai veselībai. Arī ēdiens, kuru mēs ēdam, ietekmē mūsu psihisko stāvokli, psihisko veselību. Ir atsevišķa nozare, kas skatās, ko mēs ēdam, kā tas mūs ietekmē. Un jāsaka - jo tuvāk dabai, jo labāk.
Tāpat viens no ļoti būtiskiem jautājumiem ir izglītošana, tās ir zināšanas par to, kā strādā šī sistēma, kā strādā mans ķermenis, kā strādā mans prāts. Man nav jābūt psihologam, bet nu līdzīgi kā katrs, kas brauc ar mašīnu, daudz maz zina, kā tā darbojas, kuri pedāļi ir jāspiež, lai tā darbotos, līdzīgi ir,
kad mēs esam šajā sistēmā, savā ķermenī, mums vajag zināt kaut cik, kā ķermenis darbojas. Šis zināšanu līmenis diemžēl ir katastrofāls.
IV: Atbildot uz jautājumu, ko darīt, tad noteikti tās ir fiziskās aktivitātes. Vienalga – vingro, skrien vai ko citu, bet izkustini ķermeni, lai dabūtu to, ka mans ķermenis ar mani sarunājas.
Tas ir ļoti svarīgi. Tāpat man ļoti svarīgi ir draugi, cilvēki, ar kuriem var paklusēt, izrunāties, iet pārgājienos, tās cilvēciskās attiecības man ir ārkārtīgi nozīmīgas manas fiziskās veselības labsajūtai. Dzīvnieki, it īpaši suns un kaķis, tā ir beznosacījuma mīlestība, kas palīdz. Būšana laukos, pie dabas un jaunu zināšanu uzņemšana arī man ir būtiska komponente līdzsvara turēšanai.
Kad Covid vakcīnu iepirkuma dēļ janvārī mani atstādināja no amata, tad veids, kā tas notika, vainas sajūta, viss kompleksi mani, kas sevi ir uzskatījusi par visnotaļ adaptīvu cilvēku, pārāk ietekmēja. Pēkšņi konstatēju, ka es nevaru no gultas izlīst un ka ir tik slikti, ka visas šīs iepriekš uzskaitītās lietas nedarbojas. Tad es gāju pie savas ģimenes ārstes un pie laba psihologa. To arī es iesaku ikvienam. Tagad dzīvoju tālāk, izanalizējot savas kļūdas, piedodot sev un palūdzot piedošanu. Es nezinu, kā būtu bijis bez terapijas, varbūt būtu jāmeklē arī psihiatra palīdzība. Bet, sevi labi pazīstot, varu teikt, ja nebūtu terapijas, es nebūtu izķepurojusies.
AĒ: Manuprāt, šis tavs personiskais piemērs ir tas, uz ko mēs gribētu šo diskusiju iedrošināt. Ir jābeidz reklamēt to, ka visi ir veseli. Nu nav visi 100% veseli. Stāstām šos stāstus. Tas ir iedrošinājums uzreiz neķerties pie visiem antidepresantiem.
IV: Protams, nevaram tik strikti izdalīt, jo noteikti ir gadījumi, kad uzreiz ir nepieciešamas zāles. Es atzīmētu vēl vienu personisku piemēru. Man ir divi pieauguši dēli, un ģimenē psihiskās veselības tēma mums nav sveša, tā ir bieži pārrunāta un analizēta. Es biju ļoti lepna un laimīga, kad puikas vienam savam draugam bija pamanījuši būtiskas izmaiņas un viņi zināja, ko darīt. Bija skaidrs, ka tas izskatījās pēc akūtas psihozes, bet puikas nenobijās. Līdz dabūja citu palīdzību, viņi savu draugu pieskatīja, baroja, kopa, visu darīja. Šis bija gadījums, kad medikamenti bija vajadzīgi nekavējoties.
AĒ: Šos medikamentus nozīmēja speciālisti. Bet ir jau cilvēki, kas visu dzer uz savu galvu.
IA: Padalīšos ar stāstu. Droši vien tagad mani novērtētu kā depresīvu pusaudzi. Mana mamma sāka strādāt Rīgā, un man no Liepājas arī bija jādodas un jāsāk mācīties Rīgā. Es nonācu tādā vērtību koncentrācijā. Man bija citas vērtības, vidē, kurā nonācu, citas. Toreiz man likās, ka nekam nav jēgas, ka man ir jācīnās cauri milzīgai sienai un neizpratnei. Bet tad es domāju, vai man tiešām ir jāpielāgojas un jādzīvo ar tādiem pašiem uzskatiem, kā dzīvo šie jaunieši? Man negribējās tādu dzīvi, man gribējās citādāk. Mācīties un kaut ko sasniegt. Tajā laikā atradu grāmatu „Joga mātēm un bērniem”. Tā bija pirmā grāmata par jogu latviešu valodā. Es atnācu mājās un sāku taisīt to jogu. Man bija 14 gadi, un pēc tās pirmās sesijas es sapratu, ka man jau ir pilnīgi vienalga, kādas ir viņu vērtības. Man ir savas vērtības, un man ir labi. Tagad es zinu, kāpēc mani tas izglāba –
joga ir tā ķermeņa kustība, kas palīdz izstrādāt miera hormonu gammu, kas noņem trauksmi. Joga rada eiforiju, prieku un spēka hormonus, kas ļauj kaut ko sasniegt.
Mans ceļš bija joga, un jāsaka, ka joga ir bijusi mans dzīves ceļš. Es esmu ļoti priecīga, ka Latvijā šī ķermeņa kustība vai dzīvesveids ir kļuvis ļoti populārs. Pēc tam es mācījos arī elpošanu, meditāciju. Faktiski trīs lietas, kas palīdz – meditācija, elpošana un joga. Meditācijai man pēdējos gados ir sanācis mazāk laika, un to var just, tu zaudē stabilitāti, sāc dusmoties par niekiem, par kuriem nevajag dusmoties, un tad tu saproti, ka ir jāatgriežas pie saknēm. Un, protams, bezgala svarīga ir daba. Par to jau runāja Ansis un Ilze. Bet mums Latvijā ir tā brīnišķīgā iespēja, mēs varam veikt meža peldes, par ko Japānā pat ir atsevišķs zinātnes virziens. Un mums mežos, skujās ir īpaša viela, kas samazina trauksmes hormonus – līdzīgi kā marihuāna. Mūsu Latvijas priežu sili darbojas līdzīgi kā marihuāna. Staigājiet vairāk pa Latvijas priežu siliem.
AĒ: Elpošana, joga, meditācija – liekas tik elementāri. Tomēr redzam, ka ir milzīgs izglītības un zināšanu trūkums šajās lietās.
IA: Elpošanai ir ļoti vienkāršs mehānisms. Ja cilvēks pareizi elpo, - ar diafragmu, nevis ar augšējiem elpošanas muskuļiem, tad pareizi tiek stimulēts klejotājnervs. Tas patiesībā ir pamats, kas rada līdzsvaru mūsu iekšējā nervu sistēmā, kura darbina iekšējos orgānus – zarnas, asinsvadus, sirdi, plaušas, un tam ir milzīga nozīme. Klejotājnervs arī savieno mūsu tievās zarnas ar smadzenēm, tur ir miljoniem nervu receptoru, kas signalizē uz smadzenēm.
Savukārt diafragma ir mūsu ķermeņa lielākais muskulis, diafragmas kustībai ir milzīgi svarīga nozīme, pirmkārt, elpošanas un skābekļa apmaiņas procesā. Otrkārt, šī diafragmas kustība ietekmē mūsu iekšējās, autonomās nervu sistēmas savstarpējo sadarbību un līdzsvaru. Tas, kas mani pārsteidz, – par nerviem cilvēkiem saprast ir sarežģīti, kur sirds, kur akna atrodas, arī ne visi zina, bet par kosmosu zina visi, un tas ir traki. Mūsdienu cilvēkam ir jāzina par savu ķermeni, ir jāzina, kas ir autonomā nervu sistēma, kas kustina manas smadzenes. Jāzina, kāpēc es dusmojos, kurš hormons uzlec tajā brīdī, kad es dusmojos, kas mani mierina, tās ir pamata lietas un tas nav sarežģīti.
Cilvēkam ir jāmēģina saprast savs ķermenis un jāņem tā atbildība savās rokās. Nav jēgas izprast kosmosu, ja tu nesaproti, kas notiek tavā rumpī.
Svarīgi ir arī saprast tehnikas, ar kuru palīdzības mēs varam savienot sevi, savas ķermeņa daļas un dzīvot apzināti savā fiziskajā ķermenī, kurā mēs esam. Joga, protams, nav vienīgā. Katram cilvēkam nav jānodarbojas ar jogu. Joga ir ceļš, ar ko daudzi dzīvē sastopas, bet tikpat labi tā var būt salsa, ko cilvēks dejo, nūjo vai peld. Vēl ir dažādas prakses no dažādām kultūrām. Ķīna, Latīņamerika, no kuras nāk citi fiziskās aktivitātes veidi un formas. Ir arī latviešu tautas dejas.
IV: Savukārt, atgriežoties pie informētības, kas būtu tādi sistēmiski risinājumi kaut vai tāda obligātā minimuma iedošanai. Jāsaprot, kurā vecumā un kurā vietā ar vismazāko piepūli varam visefektīvāk šo informāciju pasniegt. Skaidrs, ka skatiens vēršas uz skolu. Pamata lietas, piemēram, elpošana, būtu jāskaidro jau skolā. Skaidrs, ka sporta stundā, gatavojoties sacensībām, manuprāt, ir tikai dabiski izstāstīt gan par stresa regulēšanu, gan elpošanas ritmiem. Var palīdzēt izzināt laimes hormonu nozīmīgumu, var sniegt dažādus praktiskus padomus, kā var ilgāk skriet, augstāk lēkt un labāk mācīties, pateicoties fiziskai aktivitātei..
AB: Es par šeit skatītos vairāk uz pirmskolu, ja runājam par garīgo veselību. Esmu iesaistīta dažādos izglītības procesos, esmu izgājusi cauri savu bērnu pirmskolas laikam. Redzu, ka pirmskolā liela uzmanība veltīta fiziskajām prasmēm, bet, runājot tieši par garīgo veselību, tikai tagad parādās atsevišķi skolotāji, kas vispār sāk runāt par to, kā bērnam pašam pateikt, ka viņš ir dusmīgs, kā izteikt savas emocijas. Vai tad šeit nesākas garīgā veselība?
IV: Sabiedrībā ļoti lēni notiek šīs izmaiņas. Mēs vēl līdz sava mūža beigām redzēsim, ka mazbērni skolā šo praksi pieredzēs. Mēs jau savā veidā tādā burbulī runājam, mums viss ir kārtībā, es varu jogot, jo man tam ir nauda. Es varu ēst pareizi, jo man nav jādomā, kā pabarot visu saimi, un nav jāskatās, kur es uz akcijām varu nopirkt to, ko es varu nopirkt, lai ģimeni uzturētu. Līdz ar to mēs dabīgi nonākam pie tā plašākā konteksta gan par fizisko, gan par psihisko veselību un par sociāli ekonomisko determinanti.
Cilvēkam ir daudz grūtāk būt ar stabilu psihisko veselību, ja viņš dzīvo rajonā ar augstu kriminogēnu situāciju, mājoklis ir ar pelējumu, allaž mitrs un vēss.
Skaidrs, ka riski gan fiziskai, gan garīgai veselība pieaug. Vai darbs ir stabils? Vai es eju uz darbu ar prieku? Vai mani novērtē? Arī šie jautājumi ietekmē psihisko veselību un šo komplekso pieeju veselībai – gan fiziskai, gan psihiskai. Tur mums iet diezgan čābīgi.
AĒ: Man ir skaidrs, ka es gribētu šo kompleksās pieejas risinājumu, bet kam tad tur ir jābūt?
IV: Mums ir labi piemēri tepat Latvijā. Mēs skatāmies uz pašvaldībām, kuras saprot, ka vide, pieejami pakalpojumi, labs bērnudārzs ir būtisks cilvēka labsajūtai un veselībai, un viņi sper soļus. Piemēram, Valmierā pašvaldība ir nozīmīgi iesaistījusies, un tur uzbūvētas skaistas, pieejamas dzīvojamās mājas. Tā ir iespēja cilvēkiem tikt pie laba, droša, veselīga mājokļa un tas ir ļoti nozīmīgi. Piemēram, Čikāgā ir tāda mājokļu politika, ka attīstītājiem ir jāparedz jaunajos projektos noteikts skaits dzīvokļu sociālajam dienestam. Labi, var uzskatīt, ka tas ir riskants pasākums un tik ļoti pārklāt sabiedrības slāņus varbūt nevajag, jo tie, kas nāks no citiem apstākļiem, varētu samazināt dzīves kvalitāti pārējiem, bet ir tieši tikpat liela iespēja, ka notiks otrādi. Protams, neapšaubāmi - visas investīcijas, kas ir liekamas bērnos, manuprāt, ir ar ļoti augstu atmaksāšanos, bet ne vairs tikai ekonomiskās kategorijās kā valstī, bet cilvēka labsajūtai un laimes sajūtai.
AĒ: Ansi, kā Tev šķiet, vai būtu jāsāk no bērnudārziem? Kā dot šīs zināšanas?
AJS: Viena lieta ir parastā individuālā izglītošana - tās stundas, kas tiek veltītas šim jautājumam. Tā būtu emocionālā inteliģence, tikšana ar sevi galā. Ļoti daudzās skolās jau tagad ir klusuma stundiņas, kuras veltīt prāta higiēnai. Tas ir kaut kas, kas jau ir sācies, un to var sākt ļoti mazos gados. Pirmskolā to noteikti var sākt, tomēr problēma ir sagatavot izglītotājus, jo tiem izglītotājiem ir jāzina, kas ir tas, ko viņi stāsta. Tāpat, ja mēs gribam mainīt bērnus, mums ir jāmaina vecāki, jo tie bērni jau vecākus neklausa, viņi vecākus vienkārši kopē.
Ja vecāks pats ar sevi netiek galā un, taisot vaļā pudeli, notrūkst ļipiņa, viņš to aizmet pa gaisu, tad bērns saprot, kā ir jādara.
Vecākam ir jāmāk strādāt ar šīm lietām. Man bieži prasa, kā lai šo pastāsta bērnam? Un tad es saku – nestāsti, vienkārši demonstrē. Tas ir pamats. Tas ir tāpat, kā mēs mācam mazgāt rokas. Tā nav lielā psiholoģija, tur ir ļoti elementāras lietas. Tas ir jānopludina caur masu medijiem, caur ģimenes ārstiem. Es ar prieku redzēju, ka bija sagatavots buklets, kaut kāds farmācijas uzņēmums bija sagatavojis, kā tikt galā ar stresu, un tur bija – novilkt apavus, apsēsties, elpot, tie padomi bija primitīvi, pat varbūt neprecīzi, pavirši, bet tas ir virziens. Un, ja par to runā masu mediji ikdienā, ja par to runā Panorāma, ja no rīta runā Ufo un Fredis, ja par to pilina visur, tad lēnām tas aizķersies.
IA: Noteikti ir jāmāca ārstiem, jo praktiski par tādu stresa vadību vai, kā izturēties, kā saprasties ar pacientu, kā vairāk vērsties centrēti uz pacienta veselības aprūpi, par to tiek mācīts maz. Daudz kas medicīnā tiek mācīts tehniski. Ir protams, kur psihoterapijā māca pašu ideju, kā ir jāstrādā ar cilvēkiem, jāsaprot viņu emocijas, ka ne vienmēr tā negācija ir vērsta uz tevi, bet tā ir tā mirkļa veselības problēmas radīta emocija, un tu esi kā tā brīža objekts, tas ir jāmāca. Es domāju, ja veselības aprūpē strādājošie šo sapratīs, ja viņi būs zinošāki, viņi būs brīnišķīgs kanāls izglītošanai un informēšanai.
AĒ: Būtībā ir skaidrs, ka mums vajag runāt par visiem līmeņiem. Vienkāršāk varētu būt sākt ar bērniem, ar ārstiem, ar skolotājiem. Mums pietrūkst ziņas sabiedrībai, kāpēc to visu vajag. Varbūt sabiedrībā ir runāts par maz par to, ko vajag.
IV: Vienas metodes nav un nevar būt. Tāda viena metode var būt ar šaurāku problēmu, ar kaut ko, ko var izdarīt centralizēti. Veselības ministrija, piemēram, nofinansē to, ka alkohola atkarīgajiem zāles ir valsts kompensētas. To tu vari izdarīt ar vienu rīkojumu, viss pārējais ir ļoti sarežģīti. Jo mēs ilgāk dzīvojam demokrātijā, jo mēs vairāk apzināmies un izprotam, ka tik ārkārtīgi plašas un sarežģītas tēmas risināmas tikai integrēti.
AĒ: Jā, to es arī tā domāju. Ejam reālajā fantāziju līmenī. Kas būtu tas ideālais, ko mēs varam uzzīmēt sabiedrībai?
AJS: Ļoti bieži cilvēki no sākuma ir skeptiski. Tas nav tikai mans stāsts. Tas, kurš šo apzinātību 70 gados ienesa Rietumos, sāka ar hronisko sāpju klīnikām. Kāpēc? Cilvēkam ir hroniskas sāpes, viņš pie visiem ārstiem ir bijis, viņam palīdzēt nevar, bet ko vēl var darīt? Un viņam saka – tagad elposim. Kāda elpošana? Man ir hroniskas sāpes. Atbilde - bet tad tieši elposim, sēdi un vēro savu elpu. Cilvēki ir skeptiski, bet tad, kad viņi pamēģina, tad saprot, ko tas dod, un saka, ka šis ir jāmāca visiem. Tad, izejot cauri šai skepsei, vajadzētu sākt no augšas – ar prezidentu, ministru prezidentu, ar visu valdību, ar visu Saeimu, izdzīt viņus visus cauri šai programmai, lai viņi saprot, kas tas ir, lai viņi saprot, ka šis ir kaut kas tāds, kas strādā. Ja ir ministrs un vecākie ierēdņi, kas šim ir izgājuši cauri, tad jau viņi notranslē tālāk uz leju visiem. Tāpat kā skolotāji skolēniem, vecāki bērniem.
IV: Protams, jautājums ir par to pieeju no augšas – no lejas uz augšu vai no augšas uz leju. Vai arī kombinēt.
AĒ: Varam pa visiem ceļiem, bet kāpēc tas ir vajadzīgs?
IV: Tāpēc, lai ir mazāk ciešanu un vairāk laimes. Pavisam vienkārši.
AJS: Tieši tā, nav, ko piebilst. Ja Tev ir iespēja izvēlēties būt laimīgam vai nelaimīgam? Protams, ka laimīgam. Ja tu vari darīt kaut ko, lai tu būtu laimīgs, tad ko tu izvēlies? Nu darīt to, lai tu būtu laimīgs. Re, kur ir instrukcija.
AB: Sarunas un jūsu pašu pieredzes klausoties, man radās tāda īsa, garīgi vesela cilvēka definīcija – tu mosties priecīgs un ej gulēt laimīgs. Vai tas būtu kaut kas tuvu garīgās veselības ideālam?
IA: Es domāju, ka noteikti jā, bet tad, ja tu nepamosties priecīgs, tu zini, ko tu vari mēģināt darīt, lai tā prieka sajūta tevī rastos. Tas ir tas, kas mums jāiedod saviem bērniem skolā, augstskolā. Ja tu esi sajuties slikti, kādēļ tu esi sajuties slikti. Kā atgriezties līdzsvarā, ko darīt.
IV: Man liekas, ka tas ir nedaudz riskanti likt dienas nogrieznī, jo tas jau arī var par kaut ko liecināt, ja tu katru rītu mosties priecīgs un aizej gulēt laimīgs. Tad ir vielas iejauktas vai mānija.
AJS: Un tā ir tā stigmatizācija un problēma, jo tad, kad es arī kursos pastāstu kāda laimīga cilvēka piemēru, viņi prasa – a ko viņi lieto?
IV: Nē, Ansi, es domāju, ka tu nevari definēt dienas griezumā.
AĒ: Ir cilvēki, kuriem laimi sagādā viss, un ir tādi, kuriem nesagādā nekas.
AJS: Jā, un, ja prieku nesagādā nekas, tad viņš neizpilda to kritēriju, ka viņš mostas priecīgs.
IV: Pie tās formulas es liktu tādu komponenti kā spēju tikt galā ar dažādām emocijām, neizsisties no līdzsvara.
AĒ: Saliekot visu kopā – cilvēks ikdienā jūtas priecīgs un laimīgs no rīta un vakarā, tas ir labi. Viņš spēj tikt galā ar saviem dienas uzdevumiem. Ja mēs runājam par to, vai katru dienu var būt laimīgs, tad tu, Ansi, domā, ka var, jo, ja vienreiz iemācās būt laimīgs, tad tur nekas nav jālieto, tu to vairs neaizmirsti. Mēs arī nezinām, kas katram ir laime. Katram ir savs.
IA: Jā, tāpēc mēs runājam, ka katram ir jāatrod savs, kas tevi atgriež mierā un līdzsvarā. Laba psihiskā veselība ir tad, kad tu esi mierā ar sevi, tu pieņem sevi un esi mierā ar pasauli. Mēģini atrast veidu, kā pieņemt un samierināties.
AJS: Tomēr tāds augstāks raudzes rādītājs būtu tas, ka ir aizvien mazāk lietu, kas spēj mani izsist no tā līdzsvara. Pat, ja izsit, aizvien ātrāk es māku atgriezties. Miers un stabilitāte kļūst par manu dabisko stāvokli. Un tas miers ir mierīgs, tā ir mierīga laime, nevis tāda uzbudināta.
IV: Tāpat jau tā emociju gamma, kas mums ir dota, nav netīšām. Arī jūtot dusmas vai negatīvās emocijas, tām ir noteikta nozīme, ar tām mēs iepazīstam kaut ko citu, iepazīstam sevi. Arī to negatīvo emociju un ne to labo stāvokļu nenoliegšana, manuprāt, ir psihiskās veselības sastāvā.
AĒ: Esam vienprātīgi tajā, ka ar bērniem ir jāstrādā jo agrāk, jo labāk, ir jāsaprot savs ķermenis. Par to skolā tiek mācīts?
IA: Nē. Tās zināšanas 17 gadu laikā latviešu jauniešiem ir ļoti, ļoti zemā līmenī. Pagājušajā gadā Rīgas Ekonomikas augstskolas studenti pētīja faktu, ka mums ir viens no zemākajiem zināšanu līmeņiem jauniešu vidū šajā tēmā, un tas ir tāpēc, ka skolās to nemāca. Vēl noteikti ir jāveido tā apziņa, ka veselība ir ļoti liela bagātība. Tas ir kopums – gan fiziskā, gan garīgā veselība ir ļoti liela bagātība katram cilvēkam un sabiedrībai kopumā.
AĒ: Ja runājam par sabiedrību un valsti kopumā, tad diez vai kāds teiks, ka sabiedrība, kura netiek ar sevi galā, ir līdzsvarā. Mēs paši redzam – nemieri šeit, nemieri tur, kaimiņu agresija – tas viss kaut kādā veidā ir līdzsvara izjaukšana. Ko darīt, lai sabiedrībā būtu šis līdzsvars? Ko mēs gribētu tagad uzreiz, ko darīt un kāpēc?
IV: Nebaidīties runāt, nebaidīties šo tēmu aktualizēt un palīdzēt tiem cilvēkiem, kuriem dažādu apstākļu dēļ ir mazāk iespēju būt zinošiem par psihiskās veselības tēmām. Kaut vai iesākumā palīdzēt atpazīt situācijas, kurās būtu jāvēršas pēc palīdzības.
AJS: Atšķirībā no fiziskās veselības garīgā veselība kaut kādā ziņā ir ļoti, ļoti individuāla un personiska. Nav tādas kopējās, ir tikai indivīdu garīgā veselība, un mēs spējam katrs parūpēties par sevi. Labākais, kur investēt naudu un laiku, ir sakopt ne tikai savu ārieni, bet arī savu iekšieni. Tas atmaksājas.
IA: Svarīgi ir redzēt apkārtējos. Ne tikai sevi. Mēģināt viņus saprast un sajust viņu lietas, ieraudzīt, ka kādam arī ir grūti un palīdzēt viņam. Ne vienmēr tam ir jābūt ārstam vai psihoterapeitam, tas var būt draugs, kurš redz, ka draugam nav tik labi, un nākt palīgā. Un, ja mums pašiem būs laba psihiskā veselība, ja mēs spējam to atpazīt un spējam arī šādā mirklī nedaudz distancēties no savām vēlmēm, savas esības un sava ego un koncentrēties uz otru cilvēku, kurš varbūt tajā brīdī pret tevi ir bijis rupjš un aizskarošs, bet tu redzi, ka viņam ir grūti - nesāc sevī audzēt aizvainojumu, bet mēģini cilvēku saprast un atbalstīt.
AĒ: Vai ir iespējama paša individuāla psihoterapijas apmācība – kā saprast, kas ir emocijas, kā tikt galā ar tām?
IA: Tur ir ļoti jāiedziļinās, katram cilvēkam ir savs ceļš. Tā nav viena universāla grāmata. Ir dažādas metodes, kā tu vari atpazīt savu depresiju. Svarīgāka ir vēlme gribēt saprast un izzināt sevi, tas ir tas, kas noteikti dod iespēju sasniegt līdzsvaru psihiskajai veselībai.
AJS: Pie tās vēlmes saprast un izzināt sevi – klāt vēl ir lēmums. Un tas lēmums ir tāds - es parūpēšos par sevi, es pievērsīšos tam. Un tad jau informācija atnāks.
AĒ: Tātad tu nevari uzspiest vēlmi. Ja cilvēkam ir vēlme, tu vari sākt jau šodien.
AJS: Bet visiem ir vēlme, jo, ja mēs tā paanalizējam, tad galu galā, ko tad cilvēki grib – cilvēki grib būt laimīgi. Jebkuras vēlmes – jauna mašīna, attiecības, kas cits, jo es ceru, ka caur to es būšu laimīgs.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
