Mentālā veselība23.12.2021Ilze Aizsilniece – Ģimenes ārste, Latvijas Ārstu biedrības prezidente, biedrības "Veselīga Latvija" valdes locekle
Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis
Ansis Jurģis Stabingis – Psihoterapeits, apzinātības un miera prakses treneris
Ieva Bite – LU asociētā profesore, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite
Saruna "Kā izprast un konstruktīvi sarunāties ar bailēm"
Šķiet, ir pēdējais brīdis beigt apzināti kultivēt bailes, bet iemācīties padarīt tās par saviem sabiedrotajiem un konstruktīvi ar tām sarunāties. Privātā un valstiskā līmenī. Tiesa, lai to izdarītu, bailes ir jāizprot un jāatpazīst, tāpēc “Veselīga Latvija” aicina ieklausīties sarunā, kurā piedalās LU asociētā profesore, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Ieva Bite, ģimenes ārste un kustības “Veselīga Latvija” valdes locekle Ilze Aizsilniece, veselības treneris Māris Žunda un psihoterapeits un apzinātības prakses pārstāvis Ansis Jurģis Stabingis.
Ainārs Ērglis (AĒ): Kustība “Veselīga Latvija” tika nodibināta ar mērķi panākt, ka Latvija 2050. gadā ir pirmajā vietā pasaulē gan pēc laimes indeksa, gan pēc veselībā nodzīvotajiem gadiem. Taču, lai to sasniegtu un lai mēs būtu laimīgi, mums ir jābūt veseliem gan ķermenī un garā, gan sabiedrībā, valstī un ekoloģijā. Šodien mēs runāsim par vienu no nozīmīgākajām tēmām cilvēka dzīvē – par bailēm, par to, kā ar tām tikt galā. Tāpēc jautājums ekspertiem – kas vispār ir bailes un kāda ir to loma no cilvēces evolūcijas aspekta, kāpēc par tām ir jārunā?
Ilze Aizsilniece (IA): Bailes ir vienas no pamatemocijām, kas mums palīdz izdzīvot. Bioķīmiski virkne procesu mūsu organismā un šūnās ir vērsti uz to, lai mēs izdzīvotu. Brīdī, kad mēs sajūtam šo emociju, ikkatra šūna sāk strādāt uz to, lai mēs sevi aizsargātu un aizbēgtu. Bailes tiek pētītas jau pēdējos 100 gadus, un pirmais par bailēm kā vienu no emocijām jau 1878. gadā savā grāmatā “Kaislību fizioloģija” rakstīja Šarls Retortē. Viņš ļoti interesanti rakstīja par to, ka katra emocija ir fizioloģisks process, kas sākas cilvēka smadzenēs. Brīdī, kad šis stimuls nonāk līdz mūsu smadzenēm, sākas virkne dažādu bioķīmisku procesu, kā rezultātā mēs sajūtam sirdsklauves, nemieru, sāpes krūškurvī, kā arī svīšanu. Interesanti ir tas, ka pašā baiļu procesā ieslēdzas smaržas centrālās nervu sistēmas mehānisms. Tātad smaržām ir milzīga loma dažādu situāciju atpazīšanā. Smarža un skaņa nosaka to, kādā veidā mēs sākam baidīties. Tās smaržu nianses var būt ļoti dažādas, tās smaržas var būt ļoti tuvu viena otrai, bet tomēr cilvēks ar savu pirmo nervu spēj tās atšķirt, vienā gadījumā sākot baidīties, otrā nē. Piemēram, arī deguma smaržas ir dažādas, bet no viena deguma mēs sabīstamies, no otra deguma jūtam gaļas cepšanās smaržu. Ir ļoti interesanti, kā cilvēka smadzenes reaģē uz to visu. Protams, tas, ko teica Šarls Retortē, tika vairākkārt apstrīdēts, jo uzskatīja, ka emocija ir emocija un tai nav nekāda sakara ar fizioloģiju, taču pēdējie pētījumi pierāda, ka ikviena gan cilvēka, gan dzīvnieka emocija rada emociju kaskādi ķermenī. Mums ir jāsaprot, kuri hormoni ko nosaka, piemēram, estrogēnu esamība rada to, ka mēs baiļu situāciju spējam ģeneralizēt, tas ir iemesls, kādēļ sievietes baidās vairāk. Dopamīns ir viens no mehānismiem, kas var ieslēgt bailes, taču cilvēks, kuram nav šo dopamīnu receptoru, nebaidās, viņš ir bezbailīgs.
Tad ir tāds mehānisms kā mūsu miera hormoni – ja to ir daudz, mums ir vieglāk bailes pārvarēti. Baiļu process ir nenormāli sarežģīts, ja mēs uz to skatāmies no bioķīmiska leņķa. Bailes ir kā orķestris, bioķīmiska simfonija, kas notiek cilvēka ķermenī. Ir svarīgi saprast, kā viens process ietekmē otru. Brīdī, kad mēs sākam ģeneralizēt bailes, mēs bremzējam sevi, mēs nevaram aizbēgt, mēs sastingstam.
AĒ: Tad būtībā var teikt, ka bailes ir ķermeniskas.
IA: Jā, tās ir ķermeniskas.
AĒ: Ieva, tu kā psihoterapeite – kā tu redzi bailes?
Ieva Bite (IB): Daudzi zinātnieki psiholoģijā strīdas, kas tad ir pirmais - situācijas novērtējums vai sajūta, kādēļ mēs interpretējam šīs situācijas kā bīstamas.
Tiklīdz mēs sajūtam situāciju kā bīstamu, mēs to automātiski novērtējam, un cilvēkam ir dota šī nelaime - spēt novērtēt situāciju. Kad mēs novērtējam situāciju, mēs ģeneralizējam bailēs, mēs interpretējam dažādākos signālus kā bīstamus, kaut tie nav draudi ārējā pasaulē, tie ir draudi iekšējā pasaulē, piemēram, panikas lēkmes.
Panikas lēkmju laikā šķiet, ka notiks kaut kas slikts ar mūsu ķermeni, bet patiesībā mēs nepareizi interpretējam mūsu ķermeņa reakcijas. Tad mums ir kaut kāda ķermeniska sajūta, un mēs to uzreiz interpretējam, piemēram, man nav kaut kas kārtībā ar sirdi - man būs infarkts. Mūsu novērojums rada tālākās reakcijas. Un tieši tādā pašā veidā mēs varam interpretēt arī citus signālus. Vēl ir fobijas. Mums dažādu iemeslu dēļ atsevišķi sensori ir nepatīkami, varbūt ir bijusi kāda nepatīkama pieredze, bet katru reizi, kad ieraugām, piemēram, zirnekli, mūs pārņem baiļu reakcija.
Bailes mūs aizsargā un nodrošina mūsu izdzīvošanu, bet ja mēs sākam tās interpretēt kļūdaini, mēs sākam darīt lietas, kas mums kļūst traucējošas.
Kā rāda statistika, gandrīz pusei cilvēku ir pārspīlētas bailes, tāpēc šī ir tiešām ļoti aktuāla problēma, un, protams, pandēmijas situācijā tā ļoti saasinās.
AĒ: Patiesībā arī tu to apstiprini, ka, baidoties par savu sirdi, tu vari provocēt ķermeniskas reakcijas, ka sirds sāk sāpēt, tu ieej atvarā.
IB: Neapšaubāmi, un es domāju, ka ir cilvēki, kuri gadiem pārstāj iet ārā no mājas, jo tiešām, tiklīdz viņi pakustas, viņiem sāk ātrāk dauzīties sirds. Viņi pārstāj kustēties, jo viņiem liekas, ka viņiem būs infarkts.
AĒ: Ansi, kā tas ir no Tava viedokļa? Ko tu sauc par bailēm, kas, tavuprāt, ir bailes?
Ansis Jurģis Stabingis (AJS): Mums ir fiziskais ķermenis, kas ir ievainojams un mirstīgs, tam var nodarīt kaitējumu. Tam iekšā ir iebūvēti mehānismi, kas to palīdz aizsargāt, palīdz izdzīvot. Ļoti daudz procentu no tā, kas notiek ķermenī, notiek arī mūsu prātā. Mēs identificējamies ar šo ķermeni, mēs pieredzam šo visu, kas ar ķermeni notiek. Tajā skaitā arī baidāmies. Procesus, kurus mēs interpretējam, mēs projicējam uz nākotni, piemēram, - varētu notikt kaut kas šausmīgs, tāpēc es gribu sevi pasargāt. Taču, kas ir tas, kas baidās? Ja mēs sākam to pētīt, tad ir ļoti interesanti atklājumi. Nu, es baidos, bet kurš ir šis es? Man bija viena tāda pieredze, es baiļu situācijā uzdevu sev jautājumu - kurš ir tas, kas baidās? Un izrādās, ka tur neviena nav, un tad, kad tur iekšā neviena nav, tad arī baiļu vairs nebija.
AĒ: Šī nav iecerēta teorētiska diskusija, mēs gribam padarīt labāku savu valsti, padarot labāku sabiedrību. Iesim praktiski. Māri, mēs ļoti labi zinām, ka elpošana ir kaut kas, ko cilvēks spēj darīt. Man ir bijuši cilvēki, kas saka – es nespēju elpot. Nu, pagaidi, es tam neticu, nu, pamēģiniet neelpot. Kā tu skaties uz bailēm?
Māris Žunda (MŽ): Mans ceļš sākās pirms daudziem gadiem, kad, neko nezinot, es devos nezināmajā. Es veselu mēnesi dzīvoju Polijā ekstrēmos apstākļos, piemēram, stundu stāvējām sniegā kaili, kaili devāmies kalnos un izdzīvojām aukstumu – mīnuss grādi, vējš, sniegs, un mēs sēžam aukstumā, ūdenī – mēnesi, dienu no dienas. Kad atgriezos Latvijā, sapratu, ka manī ir notikusi transformācija. Mūsos sēž negatīva pieredze, kas saka, ka aukstums ir kaut kas tāds, kas mūs nogalinās. Tas ir stāsts par bailēm. Mēs nerunājam par nāvi, bet mēs varam paskatīties uz to ceļu savādāk – es saslimšu, es nevarēšu parūpēties par sevi, saviem bērniem, ģimeni un dzīvniekiem, es nevarēšu būt darba spējīgs, nevarēšu samaksāt rēķinus. Kā kolēģi minēja, tas viss notiek gan fiziski, gan prātā. Tad, kad es cilvēkus vedu aukstumā, es spēju viņus atšķirt – vai viņam ir ķermeniskas bailes, vai tomēr psiholoģiskas. Cilvēkam var sejā, acīs redzēt pieredzes, kas šajā dzīvē ir iesakņojušās, un viņš kā mazs bērns sper to soli. Ja mazs bērns, ceļoties kājās, nokristu un vairs neceltos, viņš neiemācītos staigāt. Paskatāmies uz šo visu caur šo pieredzi – ar aukstuma fobiju ir tāpat kā ar bitēm un čūskām, ir jāsaprot, ka mēs kā cilvēki tās fobijas cikliski uz zemes izdzīvojam visu laiku. Es cilvēkiem praksē mācu pieņemt lēmumu un pagriezt krānu uz auksto, saprast atgriezenisko saiti, kā mans ķermenis reaģē, kad viņam ir bioloģija, psiholoģija, emocijas. Tas viss ir jāpaņem tādā līdzsvarā, balansā. Vai tu varētu stresa situācijā justies mierā? Tas ir tas, ko mēs meklējam – miers, un tas ir tas ceļš, kā caur šo baiļu praksi redzēt risinājumu.
AĒ: Daudzas no mācībām mitoloģijā nosaka – nekam, kas slēpjas tumsā, nav autentiska spēka, jo tas slēpjas tumsā. Ir gan labās, gan sliktās bailes. Kā tas ir no prāta un ķermeņa puses? Reizēm tev prāts saka – nē, nē, nevajag tur lēkt.
IA: Ja tu vienreiz esi nokritis lejā pa krauju, tu sapratīsi, ka uz tā akmens vairs nevajag kāpt, savādāk nokritīsi vēlreiz, bet tā ir tikai cilvēkiem, kuriem ir receptori pret to dopamīnu. Cilvēki, kuriem nav šo receptoru, kāps vēlreiz uz tā akmens un kritīs vēlreiz pa krauju lejā.
Bailes ir aizsargmehānisms, lai mēs izdzīvotu.
Ja bailes tiek vispārinātas, tās mūs paralizē. Un, kas notiek baiļu rezultātā? Vienā no bioķīmijas simfonijām sāk strādāt noradrenalīns un adrenalīns. Bet galvenais te ir noradrenalīns. Brīdī, kad mēs sākam baidīties, mums ir jāmūk, un tas nozīmē, ka mums ātrāk strādā sirds, mums paaugstinās asinsspiediens, un mēs tad varam intensīvāk visu darīt, taču, ja cilvēkam ir slima sirds, tad šāda asinsspiediena paaugstināšanās un sirds paātrināšanas var beigties ļoti bēdīgi. Labākajā gadījumā ar akūtu klīnisku stāvokli, bet var beigties arī pavisam skumji. Bailēm ir arī fizioloģisks pamats un tās var nopietni ietekmēt cilvēku - cilvēks satraucas, nobīstas, viņam paaugstinās asinsspiediens. Cilvēks baidās no ārsta, ja viņam bērnībā ir darīts kaut, kas, kas viņam nepatika, tad tagad 20 vai 40 gadu vecumā viņam ir bail. Ar bailēm mums ir jābūt uzmanīgiem, jo tās mūs var ietekmēt tādā fizioloģiskā līmenī un radīt tiešām veselībai apdraudošus stāvokļus.
AĒ: Bet bailes var būt arī pozitīvas, brīdinošas. Ja man prāts saka – klau, čūskas kodums tev varētu beigties slikti, ja es spēju šo sensoru uztvert, tad, manuprāt, tas ir “ok”. Reizēm tās bailes varbūt pasaka priekšā, no kā cilvēkam būtu jābaidās. Piemēram, ja baidās no zirnekļiem, varbūt viņa iepriekšējās pieredzes viņā ir saglabājušās. Varbūt man vecmāmiņa ir nokosta no zirnekļa, un es joprojām baidos.
IB: Varbūt kāds tika nokosts no zirnekļa, bet jautājums ir, cik veselīgi man ir neiet vietās, kur ir zirnekļi. Es esmu dzirdējusi stāstu par kādu sievieti, kura gandrīz izšķīra laimīgu laulību, jo viņas vīram bija lauku māja, kurai blakus bija dīķis ar daudz vardēm. Ja cilvēkam ir tik liels bailes no vardēm, ka tā rezultātā var izjukt laimīga laulība… Es nedomāju, ka man ir jāizvairās no objekta, kurš man ir iekodis pagājušajā dzīvē.
AĒ: Kā tu katorizētu bailes? Jo varbūt ir bailes, kurās mums tomēr ir jāieklausās?
IB: Es domāju, ka mēs ļoti daudz palīdzam cilvēkiem raudzīties uz faktiem. Kādi fakti liecina par to, ka šis zirnekļa kodums ir bīstams, kādi fakti liecina, ka irša kodums ir bīstams. Labi, tev ir alerģiska reakcija, bet tad tas ir tikai loģiski, ka tu nelien vietās, kur ir irši.
Vēl būtiskas ir bailes, kas ir tūlītēja briesmu sajūta. Ja mums ir trauksme par kaut ko sliktu, kas var notikt, mūsu dzīve kļūst bēdīga, jo mēs visu laiku raizējamies. Tad, kad bailes ir par daudz, tās mums traucē dzīvot, jo tā vairs nav intuīcija, tā ir trauksme.
AĒ: Kurš ir tas, kas baidās? Ansi, vai var trenēt prātu, tavu prāta apzinātību, prāta higiēnu tā, ka prāts kļūst neitrāls vērotājs?
AJS: Bailes ir izdzīvošanas pamatā fiziskajam ķermenim, bet, ja mēs visu laiku rūpējamies tikai par izdzīvošanu, tad mēs īsti nevaram runāt par dzīves kvalitāti. Dzīves kvalitāte un bailes ir savstarpēji izslēdzošas lietas. Ja es gribu kvalitatīvi dzīvot, ja es gribu zelt, augt un attīstīties, nevis tikai izdzīvot, tad man ir jābeidz baidīties.
Bet jautājums, - cik reizes jūs savā mūžā bijāt matu tiesas no nāves? Mans novērojums ir tāds, ka aptuveni vienu līdz divas reizes 10-20 gados. Ja es savu dzīvi patinu atpakaļ, tad es par mata tiesu no nāves savos 50 gados esmu bijis varbūt kādas 4 reizes. Divas reizes es slīku, vienu reizi man mašīnu diezgan traki sanesa, bet visas pārējās reizes tā ir bijusi ļoti intensīva fantāzija. Mums izdzīvošanas jautājums ir fundamentāli atrisināts, mēs varam atslābt. Vajag uz lietām paraudzīties savādāk, ja, piemēram, sāk sisties sirds – labi, tas ir sirds darbs, sities. Viņa sitas nedaudz stiprāk, nu ko tur - nevajag piedomāt to, kā nav. Mums ir divas lieliskas fakultātes – atmiņa un iztēle. Atmiņa attiecas uz pagātni, iztēle uz nākotni, bet tās izmantojam, lai radītu sev ciešanas. Mēs sadomājamies visādus šausmu stāstus, bet baidāmies mēs šobrīd, un visas tās aprakstītās īpašības ķermenī notiek šobrīd, tās var izmērīt, vienīgi izņemot to, ka tā iemesla nav.
AĒ: Mums ir viss, tikai nav iemesls. Māri, ļoti bieži, runājot ar cilvēku, dzirdam vārdus – nu, ko tu te fleitē. Man ir stress, es esmu tādā stresā, es jūs tūlīt izslēgšu, jūs nesaprotat, kā tas ir, ka man ir depresija. Ko tu tajā brīdī dari?
MŽ: Mums ir svarīgi atrast sevi šeit un tagad, brīdi, kad neesam ne pagātnē, ne nākotnē. Mēs dzīvojam tādā līmenī, ka mēs baidāmies no tā, ka mums nebūs ēdiens, nevarēsim kaut ko nopirkt, bet no izdzīvošanas viedokļa tā sabiedrība, kurā mēs šobrīd dzīvojam, ir ļoti droša.
Izejot ārā, mēs varam justies droši, mums ir vairāku kvadrātmetru mājā, mēs varam izgulēties, mēs varam kaut kādus režīmus ieviest, mēs varam mācīties, mums ir pieejami resursi. Man ir tāda sajūta, ka lielākā daļa izvēlas ceļu baidīties. Tas ir tas, par ko es spriežu pēc situācijas, praktiski mācot. Par to cilvēku neelpošanu - cilvēki tiešām neelpo, tas ir tas, ko es redzu. Nedaudz par to praktisko – iedomājoties, ka mēs tagad stāvam ezera malā un ir mīnus 10 grādi, mēs varam aizvērt acis, būt pie jūras vai ezera, ir vējš, sniegs, tumšs vakars un mēs izdomājam, ka iesim ūdeni. Es varu saderēt, ka lielākajai daļai jau tagad fizioloģiski kaut kas notiek, - kādam ir tirpas, zosāda un, ja mēs vēl turpinām šo vizualizāciju, iztēlojamies brīdi, ka mēs sadūšojamies noģērbties un iet tālāk, tad sēžot siltumā, komfortā, mums ļoti daudz kas spoguļojas ķermenī. Par to sirdsdarbību, nervu sistēmu, adrenalīnu, hormoniem, par bailēm nomirt un nosalt - ja cilvēks nezina neko par elpošanu, tad tādā stresa situācijā, aukstumā vai milzīgās bailēs viņš uztaisa ieelpu, krūškurvis ir uz augšu, un tu aizcērt elpu un neelpo. Šis ir veids, kā mēs varam trenēties – fiziski neiet kaut kur, bet vizualizēt un mācīties šādi trenēt ķermeni, un paskatīties, kā tas reaģē caur fiziskām praksēm, elpošanu, caur aukstumu, jogu sportu un dažādām citām metodēm. Mēs trenējam ķermeni, adaptējam nervu sistēmu, mēs nomierinām stresu, saprotam, kas ir miers, kas ir stāvoklis šeit, mēģinām sevi novērot, spējam sevi redzēt. Visvienkāršākā tehnika, ko es mācu savā elpošanas praksē –
ja mēs jūtam kādu stresu, tad ieelpojam un garāk izelpojam. Vienkārša ieelpa un garāka izelpa, tas fizioloģiski nomierina ķermeni.
Ieelpa paceļ sirdsdarbību, sašaurina asinsvadus, paceļ asinsspiedienu, paceļ trauksmi, un šie mehānismi notiek 20-25 tūkstoši reizes dienā. Ja mēs to darām neapzināti, visdrīzāk mēs attīstām nepareizos paradumus – stresu, adrenalīnu, bailes, un tādā veidā mēs sevi ierobežojam, kā būt mierā un izbaudīt šo dzīvi.
AĒ: Ilze, ko tu iesaki? Tev saka – dakter, es mirstu. Bet tu saproti, ka daļa ir no šī psihosomatiska reakcija. Ko tu iesaki?
IA: Par elpošanu – ja mēs paskatamies uz tikko piedzimušu bērnu, mēs redzam pareizu elpošanu. Viņiem ir ieelpa, garāka izelpa, viņi brīnišķīgi elpo ar mūsu lielāko ķermeņa muskuli – diafragmu. Viņi elpo ar vēderu, plaušas strādā, diafragma strādā kā tāds mehānisms un pumpē tās plaušas šurpu turpu, bet tad, kad mēs sākam dzīvot un piedalīties jau tajā sociālajā vidē, mums ir jāsaprot, ko no mums grib sabiedrība, mēs sākam elpot arvien seklāk un tikai ar plaušu augšdaļu. Šajā situācijā fizioloģiski mums saspiežas ļoti svarīgi veģetatīvās vai autonomās nervu sistēmas centri, kā rezultātā mēs sajūtam trauksmi kaut vai tāpēc, ka tur ir sasprindzinājums un kairinājums. Elpošanai ir milzīga nozīme. Kā mēs varam palīdzēt sev tik galā ar savām bailēm? Man lielākās dzīves bailes bija brīdī, kad sāku mācīties Rīgas 1. ģimnāzijā un nokļuvu vidē, kur cilvēki domā pilnīgi citādāk nekā es. Tajā laikā mācījos pamatskolā, kur jaunieši uzskatīja, ka mācīties ir muļķīgi, bet man likās, ka mācīties ir bezgala svarīgi, jo es gribu kļūt par ārsti. Tajā pat laikā es jutos nedaudz jocīga tajā visā vidē. Vienā dienā, atnākot mājās, man šķita, ka nekam nav jēga. Es atradu kādu grāmatu, kurā bija rakstīts par elpošanu. Tajā brīdī mani izglāba tieši joga un elpošana, jo, manuprāt, bez tās es būtu beigusi ar neirozēm un kaut kādām problēmām, bet es nebeidzu, es diezgan labi iedzīvojos skolā un esmu diezgan priecīga, ka es tur biju. Pateicoties šai situācijai, no bailēm, ka es domāju citādāk, dzīve mani ievirzīja tā, ka es iemācījos metodes, ar kuru palīdzību es varu nebaidīties.
AĒ: Tu iesaki pacientiem elpot, viņš klausa?
IA: Jā, es ļoti daudziem cilvēkiem iesaku nodarboties ar elpošanas vingrinājumiem. Vinhoma elpošana ir brīnišķīga, un viņš faktiski ir sintezējis ar savām zināšanām cilvēkiem ļoti pieņemamu un efektīvu metodi. Aleksandra Treļņikova elpošanas vingrinājumi bija pirmie, kurus ieteicu saviem pacientiem, kuriem bija trauksme pirms uzstāšanās reizēm, publiskās runas satraukums vai arī asinsspiedienam. Tagad ir vairāki pētījumi par to, ka ar elpošanu var mazināt asinsspiedienu. Un tā nav ezotērika, tie ir pētījumi.
AĒ: Patiesībā sabiedrība, kas baidās, nespēj vizualizēt laimīgu valsti. Nevar bailēs neko labu vizualizēt. Ieva, es pieļauju, ka pacienti šobrīd ir rindās. Ko tu iesaki? Kā praktiski tikt galā?
IB: Tradicionālā psihoterapijā pie intensīvām bailēm viena no pirmajām lietām, ko mēs mācām, ir diafragmālā elpošana. Mēs nemēģinām mācīt neko sarežģītu, bet vienkārši uzlikt rokas uz vēdera, sajust diafragmas kustību un pagarināt izelpu. Baiļu fizioloģija tiešām ir tāda, kas mums liek vai nu bēgt un cīnīties, vai arī sastingt. Teiksim, ja mēs esam sastinguši bailēs, tad pakustoties mēs ļoti vienkārši varam to emociju mainīt. Ir visādas pozas, ko bailēs var lietot, ko dusmās var lietot. Ķermeņa tehnikas tiek ikdienā ļoti izmantotas. Piemēram, progresīvā muskuļu relaksācija – lai mazinātu lielu spriedzi, to vispirms vajag pastiprināt, sasprindzinot muskuļu grupas, pēc tam atslābinot. Mums elpošana ir jātrenē ikdienā, jo savādāk briesmu brīdī mēs nemācēsim elpot. Tad ir nākošā sērija – mēs varam strādāt ar savu iztēli, mēs varam mainīt savas iztēles ainas. Ja tās ir bīstamas, mēs varam ieviest tajās kaut ko patīkamu, piemēram, uzvilkt hidrotērpu sasalušajā ezerā vai ainavā. Domas ir milzīga lieta, un mums ir ļoti daudz negatīvu domu. Mēs varam mēģināt tās racionāli saprast un analizēt - te ir pamats baidīties vai nav. Tā ir vēl viena tehnika, ko mēs lietojam.
AĒ: Ansi, vairāk no apzinātības prakses viedokļa, - ja mēs runājam par bailēm, ja mēs šobrīd neesam to varā, mēs spējam elpošanu samazināt un dabūt tukšu prātu. Vismaz pietuvoties tam. Ko pats prāts spēj izdarīt?
AJS: Ja prāts ir mierīgāks, tad tās domas lēnāk skrien, tās var skaidrāk ieraudzīt, un, ja tās var skaidrāk ieraudzīt, tad var ieraudzīt, ko ar tām ir iespējams darīt. Tie briesmoņi mūs biedē tikai tumsā. Ja man zem gultas ir monstrs, tad viņš mani var biedēt tikai tik ilgi, kamēr es nepaskatos, bet, ja es sāku uz viņu skatīties, es mēģinu viņu atrast, mēģinu viņu ieraudzīt, izpētīt, cik īsti liels viņš ir, kur viņš sākas, kur beidzas, kādas viņam ir kājas, kādas ir rokas, tad 99% izrādās, ka tur nav no kā baidīties un tā problēma ir tā, ka mēs baidāmies, bet mēs neskatāmies uz to, kas tur ir. Elpošana ir lieliska. Piemēram, ja mēs nostājamies stalti un atslābināti, bailes samazināsies.
Viena lieta, ko cilvēki dara - viņi griežas prom no bailēm, viņi neskatās uz bailēm, bet, ja uz bailēm paskatās, tad var ieraudzīt to, ka tās nav tik briesmīgas. Tā ir fantāzija, kurai mēs esam ļāvuši vaļu, tā ir mūsu nenormāli jaudīgā, noderīgā iztēles spēja, kura aizgājusi neceļos un sāk ražot trakumus, un mēs no tā ciešam.
IA: Ir iracionālas bailes, kas nāk no šo baiļu ģeneralizācijas. Ir veikti ļoti plaši pētījumi par to, kāpēc mēs vienu situāciju vai vienu domu ļoti ģeneralizējam, uzskatām, ka tas ir neizbēgami, un tā pamatā arī ir šie fizioloģiskie mehānismi – te saslēdzas šie 3 informācijas loki cilvēka smadzenēs, kas savstarpēji krustojas un viens otru papildina. Šis ir iemesls, kādēļ elpošana, vide, svaigs gaiss un labas smaržas, piemēram, pastaiga mežā mūs nomierina. Tam visam ir ietekme uz mūsu receptoriem smadzenēs, kas mums rada miera sajūtu. Ja vēl pirms gada vai diviem daudzi smējās par smaržas nervu nozīmi šajā nomierināšanas procesā, tad tagad pētījumi rāda, ka tam ir milzīgā nozīme.
AĒ: Ja mēs runājam par bailēm, tad manā neprofesionāļa pieredzē nekas trakāks par bailēm no nāves būt nevarētu. Draugi, jūs tās pašas trakākas bailes varat iedomāties, bet pajautājiet – vai kāds jums viņas atrisinās?
MŽ: Es savās lekcijās mēģinu cilvēkiem pārdot elpošanu. Sākumā es sapratu, ka ir tehnikas un pilns ar dažādām tehnikām, kas ir vienkārši jādara. Protams, sākumā mums ir jānolemj doties pa baiļu vai laimes ceļu. Tehnikas ir ļoti daudz, un vienā brīdī es sapratu, ka man ir jāsāk mainīt tas formāts, un es sāku nodarboties ar pārdošanu. Ir jāatrod tas viens iemesls – kāpēc man elpot? Elpošana strādā, tas ir fakts, kam vienkārši ir jānotic. Ja mēs pamēģinām ieelpot un aizturēt elpu, mums saspringst pleci un tas ir vienkārši jāsajūt, un, ja es nejūtu, tad es neticu. Taču cilvēki baidās aizturēt elpu. Viņi man jautā – vai es nevaru nomirt? Skatoties uz pasaules rekordiem, elpas aiztures rekords ir 20 minūtes. Es cilvēkiem lieku uztrenēt no minūtes līdz četrām. Jo, kas notiek brīdī, kad mēs aizturam elpu? Tajā brīdī fizioloģiski notiek nervu sistēmas restarts, mainās gan asinsrite, gan PH aina, arī bioķīmiskie procesi mainās. Ja mēs ikdienā dzīvojam stresa vidē, apkārtējie mani baksta ar savām emocijām, tad vienā brīdī man vajag atvaļinājumu, bet laimīgiem cilvēkiem nav darba dienu, nav brīvdienu, viņi visu laiku ir priecīgi, viņi darbojas, viņiem ir enerģija, spēks, viņiem nepārtraukti ir tas process. Un šeit tiešām ir jāmāk noķert to, ka man nevajag to apkārtējās pasaules konfliktu, emociju un dienas laikā vienkārši ieelpojam uz izelpojam. Ieelpojam laimīgo nākotni, bet izelpojam visu, kas mums nav vajadzīgs, tā ir pagātne.
AĒ: Vai sabiedrības baiļu lielums korelē tās intelektu? Jo vairāk baiļu, jo zemāks intelekts sabiedrībā. Par šo baiļu kultu… nāve ir kaut kas normāls, kāpēc mēs no tā baidāmies? Nu jau cilvēki baidās tur, kur nav jābaidās, kā ir ar to sabiedrību? Intelekts palīdz nebaidīties?
IB: Nedaudz tā individuālisma kultūra veicina nāves bailes. Mēs dzīvojam kopienās, kur mēs esam viens ar otru, mēs visu maksimāli redzam un uztveram normāli, es domāju, ka mums nevajadzētu baidīties par to runāt.
Mūsu dabīgā vēlme ir bēgt no bailēm. Mēs it kā apzināmies, ka mums ir bail, bet mēs gribam tikt no tām vaļā un līdz ar to mēs par to nerunājam, nedomāja. Taču tas ir kā bumbu spiest ūdenī – jo vairāk mēs to spiežam, jo vairāk tā lec laukā. Ir svarīgi saprast, no kā īsti tu baidies – izfantazē un izsapņo to. Bailēs vajag iet līdz galam iekšā, un tikai tad mēs sapratīsim, ka nekas tik šausmīgs tajā visā nav.
Nāve ir transformācija, mēs to varam uztvert tā.
AĒ: Visi līdz šim ir nomiruši, un, cik es zinu, nav neviens tāds, kurš līdz šim būtu nenomiris. Tas nu ir fakts.
IB: Es atcerējos savus pusaudžu gadus, kad man ļoti patika latviešu literatūra un Rūdolfam Blaumanim bija viens tāds stāsts par vīru, kurš visu mūžu no kaut kā baidījās. Stāsta beigās viņš savos 120 gados baidījās, ka nāve par viņu ir aizmirsusi. Mums ir svarīgi par to domāt. Un vēl par izglītību - bailes tiek kultivētas ar šo sacensību. Mēs nerunājam tik daudz par sociālo trauksmi, bet īstenībā arī tā ir ļoti būtiska, jo Homo Sapiens evolucionāri ir dzīvojuši baros un būt izstumtam no bara būtībā ir nāve. Veicinot to, ka mēs tiecamies pēc labākām atzīmēm, labākiem sasniegumiem, mēs īstenībā ļoti veicinām šīs bailes. Par šo izglītības sistēmā vajadzētu padomāt – vai mēs gribam turpināt šo sacensības modeli.
AĒ: Sabiedrība šobrīd dzīvo sacensībā. Politiķi saka, man vajag šo un to, bet patiesībā tās ir bailes būs izstumtam. Tieši tik vienkārši. Ja man nebūs tas, kas ir citiem, es jau esmu miris, jo mani nepieņems, mani nemīlēs, es būšu savādāks. Skolās ir jāsāk runāt, ka mēs katras esam individuāls un unikāls, mēs visi esam noderīgi. Ja kāds cilvēks nebūtu vajadzīgs, viņš nebūtu piedzimis. Es nezinu, tas ir garīgums vai tā ir psihoterapija? Man jau jūk reizēm.
IB: Tas varbūt dažreiz jūk, bet es domāju, ka tas ir ļoti svarīgi - mēs neesam vienādi, mēs nemaz nevaram tādi būt, līdz ar to fokusēties uz šīm sacensībām reizēm patiešām ir ļoti lieki un kaitīgi.
IA: Es domāju, ka bērni piedzimst un elpo tā, kā ir jāelpo, lai justos laimīgi šajā pasaulē, lai sevi varētu stabilizēt un justies tā, ka te ir droši. Jau kopš mazām dienām mēs pieprasām kaut kādas normas, kuras mēs esam izdomājušo. Protams, dzīvojot kopienā, mums ir jāņem vērā kopienas noteikumi, bet jautājums ir, kādi ir tie noteikumi? Kāpēc 30 bērniem ir jāsēž noteikts minūšu laiks aiz sola un tādā veidā jāapgūst kaut kādas prasmes vai zināšanas, vai tas ir vienīgais veids, kā mācīties? Es domāju, ka pasaulē ir ļoti labi piemēri izglītības sistēmā, kaut vai mūsu kaimiņos Somijā – tur ir brīnišķīgi rezultāti, bērni ir motivēti un laimīgi tajā izglītības sistēmā. Lai mēs to manītu un tā skola nebūtu viens no baiļu ģnerealizācijas motoriem, ir vērts padomāt par to, ka mēs uz mūsu jauno paaudzi paskatāmies pavisam citādāk un viņiem ļaujam augt brīvāk. Daudzi saka – mūs audzināja tā un redzi, kā mēs labi izaugām? Bet vai tiešām mēs labi izaugām? Es domāju, ka ir pienācis laiks mainīties.
AĒ: Ja mēs redzam, ka Rietumu pasaules paradigmas jūk, kāpēc mēs ejam tajās pašās pēdās? Kādēļ mēs bērnam vienkārši nevaram pateikt – esiet? Bērnudārzā- esiet.. Šī sacensība jau sākas ar pilnīgi visu. Piemēram, ar skriešanu skolā, - nenoskriesi krosu kā Annija, nu, viss. Man joprojām ir kompleksi, ka es skolā pa virvi nevarēju uzkāpt.
IA: Mēs jau droši tik neliela cilvēku grupa diezin vai varēsim mainīt, bet tas, ka tajā izglītības sistēmā būtu jāatrod cita vieta bērnam, jā. Te ir tāda centrēšanās uz bērna spēju – viens labāk skrien, cits labāk dejo vai zīmē. Kāpēc mums visiem ir jābūt vienādiem parametriem, kas jāizpilda? Es domāju, ka tā individuālā pieeja, spēja novērtēšanai arī ir ļoti svarīga un vajag iet prom no tās salīdzināšanas.
AĒ: Māri, vai viens cilvēks spēj kaut ko izmainīt? Jā, tieši tā, izmainies pats un kaut kas jau būs izmainījies. Ja četri izmainīsies, tas jau būs vairāk. Tu teici par to mērķi, tas nav stāsts tikai par cilvēku, tas ir par valsti, izglītības sistēmu. Kas ir mērķis? Kura profesija nav vajadzīga? Kas dzīvē nav vajadzīgs? Kas dabā ir lieks?
MŽ: Man liekas, ka tā laime kā mērķis ir tāds fundamentāls jautājums. Mēs redzam laimīgu sētnieku, mēs redzam laimīgu uzņēmēju, un katrs iekšienē ir sasniedzis to fizioloģisko stāvokli, kur tie hormoni, ķermenis un prāts ir tiešām laimes stāvoklī. Es sev veidoju ceļu, lai būtu laimīgs, priecīgs un enerģisks. Svarīgi ir katram iedot to savu instrumentu. Protams, ir cilvēki, kuri nemaz negrib būt veseli, es viņus saucu par profesionāliem slimniekiem. Un tā ir tā vide, kuru redz bērni, kuru redz jaunieši, un, ja mēs ejam šo ceļu, viss ir slikti.
AĒ: Te ir tas cietēja apziņa stāvoklis – es neko nevaru. Viņam patīk ciest, viņam patīk, ka par viņu rūpējas.
MŽ: Ir jāļauj tā izvēles brīvība. Es redzu, ka sabiedrībā ir kādas 3-4 grupas, kas grib dzīvot pēc tādiem nosacījumiem, pēc tādiem. Un tad ir kaut kādi lielāki, mazāki noteikumi. Lai ieviestu izmaiņas, manuprāt, ir jāsāk ar sevi. Es redzu, ka apkārt mainās viens, divi, trīs, četri cilvēki, un Latvijā ieviest izmaiņas, manuprāt, ir dažu cilvēku jautājums.
AĒ: Tas jau ir tas jautājums, šī transformācija. Mēs nevaram uzspiest pieaugušajiem, lai viņai mainās. Labi, ārstam ir jāārstē, tas ir jūsu Hipokrāta zvērests, bet ar bērniem vismaz varētu sākt. Ansi, kā tev liekas, tā ir kāda utopija, iedomāts ideālisms, ka laimīgs ir nevis tikai katrs indivīds, bet tāda maza, maza sabiedrība kā Latvija?
AJS: Viena no budisma pamatatziņām ir, ka viss mainās. Un tad viņi saka: “Pateicoties tam, ka viss mainās, viss ir iespējams.” Un tas ļoti labi saslēdzas kopā. Bet es gribēju vienu citu lietu, atgriežoties pie baiļu tēmas – tā skolas lieta un tā sabiedrības lieta, kāpēc tās bailes ir tik daudz. Tāpēc, ka biedēšana ir viena no vienkāršākajām, primitīvākajām kontroles metodēm. Un biedēšana ir, kādā veidā es varu valdīt pār tautas masām kā politiķis, kā skolotājs, kā vecāks pār saviem bērniem – biedējot viņus. Un, ja es viņus biedēju, tad viņi man dara to, ko es gribu, lai viņi dara. Un tas ir tas, kas šobrīd notiek ar to visu pandēmiju - biedē, baidieties, saslimsiet, nomirsiet, baidieties, būs slikti. Un tā biedēšana ir kā stratēģija. Ja mēs gribam mazināt bailes, mums ir jādomā par citām stratēģijām, kā pārvaldīt visu – gan bērnus, gan valsti. Tas pats kriminālkodekss, ja tu izdarīsi šo, tev būs šis, ja to, tad šis. Tas viss ir caur biedēšanu. Tas ir līmenis, kurā mēs esam.
IB: Ideāli būtu, ja bērni gribētu mācīties. Kļūda ir viņus nemācīt, bet mums ir jāpalīdz viņiem mācīties, padarīt to procesu patīkamu. Vienam otra pieņemšana ir ļoti svarīga, un
ir tāds labs teiciens “Pārmaiņas ir pieņemšanas māsas. Bet jaunākās māsas”. Tas nozīmē, ka mums ir svarīgi pieņemt arī bailes, nevis tās kritizēt. Man noteikti arī ir bail no dažādam situācijām, un tas ir normāli, tās drīkst būt,
bet mēs nevaram jaukt noteikumus ar bailēm. Noteikumiem ir jābūt, tie dod arī veselīgu drošības sajūtu. Bet, ja mums ir grūtības, tad pirmais, ko mēs varam darīt, ir pieņemt. Labi, varbūt daži cilvēki negrib lietot elpošanas vingrinājumus, tad kāpēc viņam tas ir jādara? Ja es nekad to neesmu darījis? Tas ir normāli, ja viņš negrib. Tā pieņemšana ir kaut kas, uz kā mēs varam bāzēt visu pārējo.
IA: Es gribu teikt, ka mums ir arī brīnišķīgas pirmskolas izglītības un skolas. Paldies visiem pedagogiem, ar kuriem es esmu iepazinusies, jo viņi tiešām ir ļoti atvērti cilvēki, kas motivē bērnus un izmaiņas ir, izmaiņas noteikti ir. Un tas ir brīnišķīgi.
AĒ: Es arī saku paldies visiem – skolotājiem, mediķiem, visiem, kas kaut ko dara. Man ir grūti iztēloties cilvēku, kas visu laiku baidās un ir laimīgs. Ko jūs ieteiktu katram? Saliekam bailes pa kategorijām. Ja es izstāstu bez bailēm – Ilze, ja tu mani neklausīsi, es jau neko sliktāku kā tevi nogalināt nedarīšu, bet nomirt tu tāpat nomirsi.
IA: Nav labs piemērs. Saproti, emocija ir bailes tad, kad tev ir bijusi negatīva pieredze, piemēram, tu paklupi uz slidenas virsmas un satraumējies. Nākamajā reizē, kad redzēsi šo slideno virsmu, tu būsi daudz uzmanīgāks.
AĒ: Varbūt nelietojam vārdu “bailes” šajā gadījumā. Tev būs uzmanība, tu pievērsīsi uzmanību. Aizsardzības mehānisms.
IA: Bet bailes ir aizsardzības mehānisms. Bet ir traki, kad mēs sākam ģenerealizēt, kad mēs ieraugām kaut ko spīdīgu, mums uzreiz liekas, ka mēs kritīsim un mums būs nenormāla trauma. No baiļu ģeneralizācijas ir jāuzmanās. Baidīties ir labi, ir jāatpazīst monstrs zem gultas, ir jāsaprot, kādas ir tās bailes.
AĒ: Iepazīstam - tu esi bailes, nāc parunāsim. Ja tu vienreiz nomirsti, tad tu vairs no tā nebaidies, tu piedzīvo.
IA: Vienkāršākais ir saprast bailes, kas ir iedotas kā mehānisms, lai izdzīvotu un būt drošs šai vidē, neģeneralizēt tās. Bailes nevajag paplašināt, nevajag paralizēt savu dzīvi, pārstāt darboties vidē, kurā šobrīd esi. Ir ļoti daudz tehnikas, kā atpazīt un nepārkāpt pāri tai robežai. Tā elpošana ir viens, otrs ir tas, ka tu saproti, no kā tu baidies un cik reāli ir turpināt baidīties vai nebaidīties. Vienkāršākais jebkurā situācijā, kad sajūti bailes - sāc pareizi elpot.
AĒ: Ieva, man no tevis patika šī vizualizācija. Tu baidies, atpazīsti, paelpo un tad sāc zīmēt to scenāriju tālāk, tādā veidā tu to atrisini?
IB: Es varu vizualizēt to, ka es mirstu, bet es varu vizualizēt arī to, kā mani brīnišķīgie ārsti mani izglābj. Tās ir manas domas šā vai tā, kāpēc domāt negatīvo nevis pozitīvo.
Ja mums ir no kaut kā bail un mēs saprotam, ka tas ir iracionāli, tad varbūt nevis metam sevi tajā nāvē iekšā, bet pakāpeniski sākam darīt to, no kā mēs izvairāmies. Mēs varam eksperimentēt un solīti pa solītim ar to saskarties.
AĒ: Vai varam pārvarēt bailes, dodot tām pretī kādu citu scenāriju?
AJS: Pirmkārt, runājot par ķermeņa ķīmiju - mēs to lielā veidā vadām, iniciējam paši ar savu domāšanu. Ja es tagad guļu gultā un esmu slims, vīruss plosās, bet es iedomājos par kaut ko skaistu, es iniciēju pozitīvu ķīmiju, kas veicina manas ķermeņa spējas dziedināties. Otrkārt,
mēs baidāmies, ka nākotnē notiks kaut kas slikts. Bet kas ir šeit un tagad? Es guļu gultā un baidos, ka nomiršu, bet kas ir šeit un tagad? Tagad es guļu gultā. Vai gultā ir problēmas? Nē, nav. Es šeit elpoju, šeit es guļu, es jūtu segu, spilvenu, tagad šeit nav problēmas, un, ja es atgriežos pie tagadnes, tagadnē nekad nav problēmu, problēmas ir tad, kad es atgriežos un sāku fantazēt, kas varētu notikt nākotnē. Tā ir ļoti reāla tehnika. Man ir bail lidot, bet tagad es braucu ar taksi. Atgriezies tagadnē.
IB: Varbūt situācijas ir tādas, ka tā tagadne mums ir ar milzīgām grūtībām, bet šā vai tā… Mēs guļam gultā un mums ir slikti, mēs to pieņemam, radikāli pieņemam un varam tāpat sākt domāt par kaut ko priecīgu, un tā uzreiz būs pozitīva iztēle.
IA: Vēl par tām iracionālām bailēm. Būtībā ar tām ir tas pats, kas ar monstru zem gultas, jo ir jāsaprot tās iracionālās bailes. Parasti iemesls tām ir pavisam racionāls, kaut kāda pieredze, kura tiek vispārināta, kad atmiņa tiek nedaudz dzēsta.
AĒ: Vai jūs varat kaut ko izdarīt ar to mirkli? Kad tu saproti, ka tas mirklis tāds ir, tu sāc pieņemt, tā ir tā pieņemšana. Bet - ja tu nepieņem? Vai tas mirklis būs savādāks?
MŽ: Baiļu standarts jāsaprot - mēs dzīvojam pietiekami drošā vidē, mums ir jābūt drosmīgākiem, drosmīgākiem rīkoties, uzņemties atbildību. Bezdomu stāvokli mēs varam noķert ar elpu. Tad, kad mēs esam šeit un nav ne nākotnes, ne pagātnes. Ļoti efektīvi tas strādā dabā un tas ir tas, ko es daru caur ūdeni. Daba, gaiss, ūdens un zeme ir tie elementi, kas nomierina.
IA: Vēl ir pētījumi par mikrobiem, kas dzīvo augsnē, un, saskaroties ar šiem mikrobiem, cilvēks nomierinās. Ir ļoti interesanti, ka, saskaroties ar zemi, paņemot zemi rokās, mēs nomierināmies. Tas ir iemesls, kādēļ cilvēkiem bieži vien patīk darīt zemes darbus.
AĒ: Nebaidieties eksperimentēt ar sevi, neko šajā ideālajā mašīnā jūs izjaukt nevarat. No manas puses, pats vienkāršākais elpošanas paņēmiens - ieelpojiet un aizturiet elpu uz cik ilgu laiku gribat, bet tajā brīdī, kad jūs aizturat elpu, sajūtiet, ka aizturat. Izelpojiet un uz mirklīti atkal aizturiet elpu. Sajūtiet mirkli starp ieelpu un izelpu. Šī nav sarežģītā elpošana. Mēs par daudz baidāmies eksperimentēt.
Ieelpojam, mirklīti aizturam elpu, izelpojam, mirklīti aizturam elpu un pasmaidām iekšēji sev, un pasmaidām iekšēji ārējai pasaulei.
Mīļie, mēs esam brīnišķīgi, mums ir brīnišķīga valsts, mēs esam brīnišķīgi cilvēki.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
