Uzturs

Uzturs27.09.2021Ilze Aizsilniece – Ģimenes ārste, Latvijas Ārstu biedrības prezidente, biedrības "Veselīga Latvija" valdes locekle

Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis

Kaspars Vendelis – Lektors, performances treneris komandām un individuāli, veselības komunikators un autors, biohakeris

Eva Kataja – uztura speciāliste

Saruna „Tu esi tas, ko Tu ēd!”

Kas ir veselības pratība, un kāpēc Latvijā tās līmenis joprojām ir tik zems? Kā iemācīties uzlūkot un analizēt veselību kā procesu? Kas uzturam kopīgs ar būvniecību – no ķermeņa mājas kvalitātes un veselīgas ilgtspējas viedokļa? Vai luksofora princips iespējams arī uzturā? Vai būtu jāierobežo cukuru saturošu produktu reklāma, un kāpēc uztura jautājuma pamati būtu jāmāca jau bērnudārzā? Vienlīdzības zīme starp vidējo dzīves ilgumu un vidējo veselības ilgumu – sasniedzams mērķis vai utopija? 

Uzturs, iespējams, ir viena no svarīgākajām „Veselīgas Latvijas” sadaļām, un, izvērtējot gan dažādu saslimšanu statistiku, gan apkārtējo uztura paradumus, noteikti var apalvot, ka šādas sarunas ir pat ļoti nepieciešamas. Jo caur izvērtēšanu un profesionāliem viedokļiem varam atrast savu pareizo ceļu uz tādu uzturu, kas mūs virza tuvāk vispārējai veselībai.

Mēģinot salikt vērīgāko mūsu šķīvjos un pareizo domāšanu mūsu paradumos, sarunā par uztura pilnveidi „Tu esi tas, ko Tu ēd!” diskutē kustības „Veselīga Latvija” aizsācējs un valdes loceklis Ainārs Ērglis, kustības „Veselīga Latvija” valdes locekle, ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, biohacking attieksmes popularizētājs Latvijā Kaspars Vendelis un uztura speciāliste Eva Kataja. Saruna notiek Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā.

Ainārs Ērglis (AĒ): Sarunu vēlos sākt ar analoģiju: kādu degvielu ieliesim, ar tādu arī mašīna ies uz priekšu. Bet, ja dīzeļa vietā ieliesi benzīnu, nekur tālu netiksi. Tāpat ar mūsu organismu, kas būtībā ir kompleksa sistēma – tajā viss ir savā vietā, ar savu mērķi un noteikumiem. Ķermenis patiesībā pirmais saprot, ko tu liec tajā iekšā, kā tu funkcionē, kā izskaties un jūties. Vai vienmēr arī ar prātu saprotam uztura nozīmi?

Ilze Aizsilniece (IA): Jau pirms vairākiem gadu tūkstošiem visas senās medicīnas skolas runāja par cilvēka fizisko veselību kopumā, un uzturs kā tās komponente ir apzināts vienmēr. Bet man gribētos skaidrot caur salīdzinājumu: uzturs pēc būtības ir celtniecības materiāli, no kā mēs būvējam savas šūnas un savu ķermeni, tāpēc ir vairāk jādomā, ko un cik daudz mēs ēdam. Mēs nevaram uzbūvēt stipru māju, ja mēs sajaucam smiltis ar ūdeni un pieberam klāt atkritumus – šāda māja ļoti ātri sabruks. Tieši tas pats ir ar cilvēka ķermeni. Ir vērts padomāt par uzturu arī izmaksu ziņā.

Bieži cilvēki atrunājas, ka nevar atļauties ēst veselīgi, bet patiesībā iegādājas zemākas uzturvērtības produktus pārlieku lielā apjomā un nespēj to visu patērēt, un rezultātā daļu izmet.

Faktiski par to summu, ko mēs iztērējam daudziem mazāk vērtīgiem vai nevērtīgiem produktiem, mēs varam iegādāties arī augstākas kvalitātes un organismam vērtīgāku pārtiku, bet mazākā apjomā un, neradot pārtikas atkritumus. Atgriežoties pie mana salīdzinājuma – uzturs ir tie ķieģelīši, no kā mēs būvējam savu ķermeņa māju, un, ja ķieģelīši ir švaki, tad arī māja būs švaka. Vēl viens labs salīdzinājums arī par mūsu ķermeņa uzbūvi – tievo zarnu virsmas laukums ir ārkārtīgi milzīgs un platības ziņā pielīdzināms istabai. Un šajā istabā nepārtraukti noris dažādas reakcijas, kas tālāk informē mūsu smadzenes un centrālo nervu sistēmu. Pateicoties uzturam, veidojas mūsu mikrobioms – mēs esam kā kosmoss daudzām sīkbūtnēm. Un šo sīkbūtņu ir ļoti daudz, triljoni, dažos pētījumos pat saka, ka ķermenī mikroorganismi ir tādā pašā apjomā kā šūnas. Uzturs ir tā vide, pateicoties kurai veidojas noteikts mikrobioms mūsu organismā. Un mikrobioms var būt mūs atbalstošs, mūsu imūnsistēmai un nervu sistēmu stabilizējošs vai gluži pretēji – noārdošs. Par uzturu es sāku interesēties ļoti sen un esmu veidojusi ieteikumus, balstoties uz Eldamo teoriju par asinsgrupām un Doša principu, kas jau ir ajūrvēda. Kombinējot atbilstošāko no abām metodēm, var piemeklēt produktus, kas derēs vislabāk. Es nekad uz to neesmu skatījusies kā uz kaut ko ļoti nopietnu, kam strikti jāseko, tomēr zinu, ka tas daudziem cilvēkiem ir palīdzējis. Karā ziņā, par uzturu runājot un diskutējot, jāpatur prātā, ka katrs cilvēks ir ļoti individuāls. Vienam der kādi noteikti ēšanas principi, tomēr otram tie neder un viņam ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi cits. Šī nav medicīna, šis ir dzīvs cilvēks, un jebkura dzīva cilvēka dzīves pamats atkarīgs no tā, ko mēs ēdam un cik mēs ēdam. Arī uztura speciālistam mūsdienās ir ļoti liela loma, jo

katram cilvēkam ir jāpielāgo noteikti principi un jāņem vērā viņa individualitāte, emocionalitāte, ikdienas dzīves ritums, stress.

Vēl kā būtisks jāmin ēšanas biežuma pamatprincips (MMB komplekss), ko, manuprāt, jāzina katram cilvēkam, ka maltītes jāplāno ar vismaz 4 stundu pauzi, kur 3 stundas pēc ēšanas gremošanas sistēma pamatīgi strādā, savukārt vēl vismaz stunda jāvelta, lai gremošanas sistēma var atpūsties, restartēties. Ideāli būtu, ik pēc sešām stundām atpūtai tomēr veltot 3 stundas.

AĒ: Papildus izskanējušam uzturs ir arī tas, kas spēj regulēt smadzeņu darbību. Eva, kā tu vērtē sabiedrības zināšanas par uzturu kopumā? Vai cilvēki saprot to, ko Ilze saka? Sākumā jūs visi bijāt diētas ārsti, pie kuriem gāja un stāstīja, kādu ķermeni katrs vēlas sasniegt. Vai pie tevis joprojām nāk un saka – „es gribu skaistu ķermeņa formu” vai saka „es gribu būt vesels”? Kāda ir tā attieksme?

Eva Kataja (EK): Manā pacientu lokā laikam vairāk sanāk dzirdēt „es gribu būt vesels”. Ja pagadās kāds, kurš saka, ka grib konkrētus kilogramus nost, tad mēs mēģinām saprast, kas tur ir par lietu un kas patiesībā cilvēkam nepieciešams. Bet es gribu mazliet atgriezties pie šīs sarunas ievada, kur minēji, ka tas, ko mēs sevī liekam iekšā, ietekmē to, kā mēs jutīsimies. Ilze stāstīja par to, ka uzturs ir kā ķieģelīši un, ja ir štruntīgi ķieģelīši, tad ir tikpat štruntīgs rezultāts. Būtu ļoti labi, ja mēs šīs patiesības uzreiz tā arī sajustu.

Problēma ir tajā, ka mēs ilgstoši varam liet nekvalitatīvu degvielu, bet ķermenis tāpat ies uz priekšu – mēs nejūtam tūlītējās sekas, mēs viņas jutīsim tikai pēc 10, 20 un 30 gadiem.

Jā, varbūt arī kādas sekas ir ātrākas, bet vairumam ne. Vairums ilgstoši iet uz priekšu ar nepilnvērtīgu degvielu, būvē savu ķermeni ar sliktiem materiāliem un tajā brīdī, kad tas sāk brukt, tad brūk pamatīgi. Tādos gadījumos ir daudz grūtāk ko vērst par labu nekā tad, ja par to sāktu aizdomāties laicīgāk. Vajadzētu jau bērnu un pusaudžu vecumā sākt tos ķieģeļus likt no stabiliem materiāliem un tad tikai uzturēt. Lielākoties mēs zinām, kā būtu labāk, tomēr, vai mēs šīs zināšanas izmantojam, ir cits jautājums. To apgrūtina dažādi faktori, tajā skaitā arī reklāmas, kas aicina nogaršot jaunumus kā garšās, tā ēdienu kombinācijās, apmeklēt dažādus street-food pasākumus, skatoties kino, vienā rokā turēt popkorna iepakojumu, un citi. Un ļoti reti skaļi izreklamētais ēdiens mums palīdz veselību veicināt. Tādām īslaicīgām baudas sajūtām, jā, tam tas ir atbilstošs, bet ilglaicīgai veselībai, visticamākais, krietni mazāk, un tas ir viens no faktoriem, kas apgrūtina iespēju mūsu vērtīgās zināšanas reāli likt lietā. Otra lieta, manuprāt, ir mūsdienu dzīvesveids, kas arī ir stipri mainījies, un ēdiens vairs nav tikai enerģijas avots. Ēdiens ir bauda, socializēšanās, pat tūlītēja problēmu risināšana, kad citādi galā netiekam. Dažreiz tas ir pieļaujams, bet šādi ieradumi ilgtermiņā ir postoši veselībai. Arī daudzi mani pacienti atzīst, ka visu jau zina, bet tomēr kaut kā nesanāk. Dažreiz cilvēks ir pārpratis informāciju, jo tagad ir ļoti daudz avotu, no kuriem varam informāciju saņemt, un ne visi ir vienādi uzticami. Lai cilvēks vēl spētu izfiltrēt, kas ir korekti un kas nav, turklāt ņemot vērā pārējo ikdienas informācijas apjomu, - tas ir grūti izdarāms. Tad ir labi, ka ir speciālisti, pie kuriem var aiziet un salikt visu pa plauktiņiem. 

AĒ: Kaspar, pārņemot stafeti no Evas, vispirms pastāsti par biohakingu. Es esmu nonācis pie slēdziena, ka tas ir pasākumu kopums, kas, izmantojot modernas mērierīces, piemēram, viedpulksteni, palīdz cilvēkam uzreiz uzzināt, kā viņš jūtas. Kā tu raksturotu, kam biohakings ir vajadzīgs?

Kaspars Vendelis (KV): Es teiktu, ka galvenā biohakinga ideja nav tik daudz par ierīcēm, bet gan par atgriezenisko saiti – lai cilvēks saprot, kas ar viņu notiek. Dažas lietas viņš nevar saprast, ja nav kādas papildu tehnoloģijas, bet dažas lietas viņš var arī sajust vai iemācīties saklausīt. Tad, kad mēs runājam par tehnoloģijām, tad cilvēki izmanto ierīces dažādu rādījumu nolasīšanai, bet nevis atgriezeniskai saitei. Jo ir liela atšķirība, vai skatāmies uz to, kas ir vai kā gribam, lai būtu. 

AĒ: Tā ir spēja analizēt datus. 

KV: Jā, un, ja mēs skatāmies no definīciju viedokļa, tad es to šobrīd Latvijā esmu nosaucis – veselība kā process. Un šis ir tāds process, kad notiek ārkārtīgi daudzas bioloģiskas un bioķīmiskas funkcijas mūsu ķermenī – katru sekundi viens triljons. Tas ir vienkārši vājprātīgs daudzums, lai nodrošinātu ķermeņa balansu. Tas nozīmē to, ka ne tikai viens cilvēks ir atšķirīgs no otra, bet dažādos dzīves posmos un pat diennakts laikos cilvēks pats ir atšķirīgs, piemēram, viņam piemērotāk no rīta ēst vienu maltīti un kā pēdējo maltīti kaut ko pavisam citu. 25 gados var ēst vienu, 35 citu, 45 vēl citu. Mēs esam konstanti mainīgi. Mūsu šūnas astoņu gadu laikā nomainās par 100%.

Pēc būtības viena no centrālajām lietām, ko katram vajadzētu darīt, lai vispār apgūtu savu veselību, būtu iemācīties lasīt signālus, ko ķermenis sūta.

Kad parādās kaut kāds sarkans izsitums, tas nav krēma trūkums ādā, un galva nesāp tāpēc, ka citramona pietrūkst organismā, tas nozīmē, ka, iespējams, tas ir pēdējais orgāns, kurš reaģē, bet to tu ieraugi kā pirmo. Rietumu sabiedrība ir iemācīta mukt prom no diskomforta – mēs ārstējam simptomus. Tomēr kaut kādā ziņā tā var būt kā terapija, jo, tiklīdz mēs izdzīvojam šo diskomfortu, bet ar prātu to pieveicam, var sākties izaugsme. Līdzīgi kā ar zāli – vietās, kur tā ir nomīdīta, vēlāk augs spēcīgāka. Būtībā arī mūsu ķermenis ir jāved cauri kontrolētam grūtību procesam, nedaudz diskomfortam, protams, nepārspīlējot, jo katram tolerances slieksnis ir cits. Piemēram, es esmu gavētājs ar stāžu, un vai tāpēc man negribas ēst? Protams, ka nāk izsalkuma viļņi. Vai aukstuma viļņi drēgnā novembra mēnesī, kas, ja aukstums kā diskomforts ir draugos, ir pārvarami, un beigās vēl var secināt, ka esi ieguvējs.

Faktiski katram jāsāk mācīt un trenēt pašam sevi. Kaut minūti dienā noskenēt savu ķermeni, kur, kas un ko jūt. Paklausīties sirds ritmu, pavērot savu elpu, novērot, meditēt un redzēt likumsakarības.

Biohakings ir šī te procesuālā, sistēmiskā pieeja ķermenim. Es teiktu, ka pēc kāda laika var nolikt ierīces un teikt: „Paldies, jūs pavadījāt mani, palīdzējāt, iemācījāt, bet tagad es pats, jo es sapratu, kas notiek.”

AĒ: Tātad tu saki – „Labdien, ķermeni, es tevi esmu iepazinis un es tevi dzirdu”?

KV: Absolūti.

AĒ: Ilze, kā tu raksturotu cilvēku esošās zināšanas? Eva saka, ka cilvēki zina pietiekami, varbūt par daudz. Es tam piekrītu ar būtisku atrunu, - ka ir zināšanas, saprašana un piedzīvošana. Vai cilvēki sasaista uzturu ar veselību? Jo man šķiet, ka daudzi saskata tikai vizuālās izmaiņas – izsitumus vai svara svārstības, bet īsti nesaprot, ka arī ar savu attieksmi un paradumiem uztura jomā katrs ir savas laimes kalējs. Uzturs spēj dot tūlītēju laimi. Vai cilvēki, tavuprāt, to izprot vai joprojām bēg?

IA: Tas nebūs tikai manuprāt, izteikšos, atsaucoties uz nelielu pētījumu, ko veica Rīgas Ekonomikas augstskolas zinātnieces. Tā rezultāts sakrita ar to, ko esam novērojuši arī medicīnā, ka veselības pratība Latvijā ir ļoti zemā līmenī. Tā ir problēma ikviena cilvēkam pašam un sabiedrībai kopumā. Ir cilvēki, kuri ir mēģinājuši kaut ko lasīt un dodas pie Evas vai Kaspara konsultēties, kā labāk darīt, bet kopumā veselības pratības līmenis mūsu valstī ir ļoti zems. Un tas ir sasaistāms ar to, ka skolās netiek pietiekošā līmenī mācīts par veselību. Veselības, arī uztura jautājumi netiek apgūti, kur pamatus vajadzētu sākt likt jau bērnudārzā. Līdz ar to jauniem cilvēkiem, uzsākot savu patstāvīgu dzīvi, nav adekvātu zināšanu par nepieciešamo. No privātās prakses varu teikt, ka bieži vien jauni cilvēki, kuri sāk dzīvot prom no vecākiem, pa dienu mācās, mēģina strādāt, vakarā atnāk mājās un kārtīgi pieēdas, un tad uzreiz dodas gulēt. Un kas notiek ar kuņģi? Mēs anatomiski neizprotam, ka kuņģis no sirds cilvēka ķermenī atrodas ļoti mazu gabaliņu un, tiklīdz kuņģis ir pārpildīts, tas paceļas pāri diafragmai un spiež gan uz nervu pinumiem, gan vēl tiešā vārdu nozīmē pabaksta sirdi. Rezultātā rodas nemiera sajūta, sirds klauvēs, grūtības iemigt. Risinot situāciju, cilvēki dodas pie ārsta un lūdz nomierinošas zāles, lai iemigtu, bet reāli neizprot, kas noved pie šīm sajutām. Turklāt jauniem cilvēkiem galvenais bezmiega cēlonis mūsdienās ir tieši šī te kuņģa slimība. Pavisam vienkārša, fizioloģiska lieta, kura būtu jāizprot. Manuprāt,

veselības pratība Latvijā ir jāceļ, īpaši jaunās paaudzes vidū, un tas nav jādara ar tādu stāstījumu par to, kas ir pareizi vai nepareizi, vislabākais ir vienkārši rādīt un ļaut izprast, jo tieši izpratne palīdz apzināties sevi un paskatīties uz sevi citādāk.

AĒ: Mēs arī iepriekšējās diskusijās esam sapratuši, ka ir jāsāk ar bērniem un, jo ātrāk, jo labāk. Bērniem ir divas pieejas – valsts pieeja, veidojot programmas dārziņos un skolās, atjaunojot uztura un veselības mācību, un otrs ir vecāki kā paraugs. Ja skolās mācīs ēst pareizi, bet vecāki mājās ēdīs nepareizi, vai vispār ir iespējams panākt kaut kādu izpratni? Eva, kāds ir tavs profesionālais viedoklis – vai tas ir iespējams, vai vispār bērniem vajag to mācīt, vai arī visam jāļauj notikt pašplūsmā? 

EK: Es teiktu, ka ir jāiet vēl soli atpakaļ. Bērniem ir labi mācīt un rādīt, kā vajag, bet principā uzturs un paradumi ir jāmaina vēl pirms bērniem, lai mēs būtu jau soli priekšā. Vai nu tad, kad mēs gatavojamies ģimenes pieaugumam, vai pat nedaudz pirms, gaidot mazuli, ēšanas paradumiem jau ir jābūt sakārtotiem – gan, lai vecāki parūpētos paši par savu veselību un būtu gan fiziskā, gan emocionālā formā līdz ar bērniņa ienākšanu pasaulē, gan arī, lai mazulim jau nodotu veselīgāku programmu un viņš neaugtu ar tādiem riskiem kā cukura diabētu, paaugstinātu asinsspiedienu, paaugstinātu svaru. Tāpēc tas brīdis pirms bērniem būtu vēl labāks izmaiņu ieviešanai un nostabilizēšanai. Nākamais posms izmaiņām var būt arī tad, kad bērns ir mazs, tomēr jārēķinās, ka ļoti lielu lomu spēlē bērnudārzi un skolas. Jo bērni lielāko daļu sava laika ir bērnudārzā, uzņemot 3-4 maltītes dienā, kas arī definē viņu uzturu, tālāko attīstību un veselību. Ja tur tās maltītes būs galīgi garām, tad ko es vairs varēšu izlabot vakarā, kad viņš atnāk mājās vai pa brīvdienām? Nākamais posms ir jaunieši, un arī skolas laikā arvien varam mainīt uztura, dzīvesveida paradumus. Lai arī ir jau esošās atšķirības un ēšanas paradumi, arvien ir iespējams tos ietekmēt. Tas vienīgi var prasīt lielāku darbu un piedomāšanu. No savas pieredzes – man ir arī septiņdesmitgadīgi pacienti, nevis tikai jaunieši, un zinu, ka mainīt savus paradumus varam jebkurā dzīve posmā. Protams, visvieglāk tos mainīt būs, pirms tā jaunā paaudze ir ienākusi pasaulē.

AĒ: Jā, par šo vēl labprāt gribētu diskutēt, jo redzu interesantu fenomenu – lielākā daļa, ko es pazīstu, kad gaida pirmo bērnu, ēd tiešām veselīgi. Arī es uz otro bērnu iespringu, tomēr ar laiku tas veselīgais kaut kur pazūd. Kāpēc tā? Un, domājot soli tālāk, – vai cilvēks veselīgu ēšanu var uztvert kā diskomfortu un tāpēc no tā tiecas izrauties? Kaspar, vai, tavuprāt, jau nesākas kāda paradigma maiņa arī šajā, it sevišķi jauniešos, kuri ir veiksmīgāki un turīgāki, kuri seko līdzi visam informatīvajā telpā. Vai lēnām sāk ienākt uzskats – ja tu esi izteikti pāri savam svaram, izteikti nemobils, tad tu jau pamazām paliec nekonkurētspējīgs?

KV: Man liekas, ka šobrīd nav tik labi. Es pateikšu, kāpēc man tas šķiet tāds lāča pakalpojums tam, ka mēs ļoti nodalām un fragmentējam mentālo, fizisko un emocionālo veselību. Mēs ļoti labi saprotam, ka mentālā veselība var būt ietekmēta no tā, cik aktīvi tiek iesaistīti tavi kauli treniņa procesā. Radot spiedienu kauliem, izdalās osteokalcīns – hormons, kas ietekmē veselu virkni citu hormonu, kas atstāj ietekmi uz smadzenēm. Es bieži eju uzņēmumos lasīt lekcijas, un tas, ko viņi grib dzirdēt mentālās veselības kontekstā, ir par produktivitātes uzlabošanu un to, kā fokusēties. Es viņiem sāku jautāt – vai, sēžot astoņas stundas dienā, jūs izstaipāties vai pietupjaties? Protams, atbilde ir noliedzoša, un uzņēmumos veselības uzlabošanai lielākoties velta tikai lekcijas vai kādu informatīvu sarunu ķeksīša pēc. Līdzīgi ir ar skolām. Tāpēc es teiktu, ka nav viss tik jauki, un

nepieciešams, lai cilvēki ātrāk saprot, ka viss strādā kā vesels mehānisms. Un, kas interesanti, tur nav sākuma un beigu punkta, tā ir milzīga cilpa.

Cita lieta ir, kādā vietā nospiest pauzi un teikt, no šīs vietas es lecu iekšā. Kāds sāk ar uzturu un tad pa ķēdītei aiziet tālāk, un sāk skatīties, un sāk salikties pa plauktiņiem, kas vēl viņam ir jādara. Kāds cits to sāk darīt psihoemocionālo procesu meklējumos, un tad viņš atduras, ka ir regulārā depresijā, jo ēd ne tos ēdienus. Katram tas citur sākas. Bet ir svarīgi nenodalīt, nefragmentēt šīs dažādās lietas un tad parādīt tiem pašiem jauniešiem, ka tava konkurētspēja, tavs potenciāls nav atkarīgs tikai no tā, cik labā skolā tu mācies. Jo, ja tev nav pašregulācijas mehānismi, kā tikt galā ar stresu, kā uzturs atstāj iespaidu uz šo visu, var gadīties, ka mēs runājam par cilvēka īstenotajiem tikai 40% no 100%. Šī ir viena vesela cilpa, kas ir saistīta. Mēs nevaram nepieminēt šos psihoemeocionālos pārdzīvojumus, pat bērnības traumu lietas, daudzu paaudžu traumatismu, kas nāk līdzi, no kā izriet šis elements. Tu aizej ciemos pie vecmāmiņas, kas to vien liek kā ēst, jo viņas paaudze ir pieredzējusi badu – šie smagie pārdzīvojumi bieži vien ir iemesls, kāpēc cilvēki netiek galā ar problēmām, kāpēc nedrīkst atstāt pilnu šķīvi, kāpēc vajag lielas porcijas. Un tas jau strādā tādā ļoti dziļā nervu sistēmas līmenī. 

AĒ: Taisnība jau ir, bet es esmu optimists, un es gribu, lai ir labi. Tāpēc, Ilze, parunāsim vairāk par jauniešiem, jo tas ir tas, kas mūs visvairāk uztrauc.

KV: Tie jaunieši, kuri ir atbilstoši Pasaules Veselības organizācijai, ir līdz 65 gadu vecumam. 

AĒ: Parunāsim par visiem, bet jaunieši tomēr ir mūsu atbildība. Jauniešos veselības pratības nav vai ir zema, varbūt ir jāmaina attieksme? Man patika doma par konkurētspēju. Varbūt mēs jauniešiem nepareizi skaidrojam uztura nozīmi? Teiksim, jauniešiem ap 16, 17 gadiem ir svarīgi būt sociāli aktīviem, ir svarīgi kontaktēties, jaunieši ļoti grib iepatikties visiem, bet primāri iepatikties citiem jauniešiem. Kas traucē iepatikties? Visbiežāk, lielākoties svarīgs ir ārējais izskats. Ja tu esi resns, viņi par to paņirdz. Piemēram, atnāk pie tevis tēvs ar meitu un saka – viņa ir resna, viņai ir izsitumi, skolā par viņu ieņirdz, viņai ir depresija, ko man darīt, kādas zāles dot? Ko tu viņam teiktu? Kā padomāt savādāk?

IA: Nu es šajā gadījumā vienmēr sāku ar uzturu. Būtībā āda ir cilvēka lielākais izvadorgāns un parāda to, kas notiek tievajās zarnās. Ja ir izsitumi, ir jāskatās, kas notiek ar pārtiku, ne tikai ar pārtikas alerģiju, bet pārtikas panesamību un nepanesību. Un viena no lielākajām problēmām, kas tagad ir atzīta zinātniskos pētījumos, ir alerģija pret riekstiem un pret piena produktiem. Tā var būt pārtikas alerģija vai pārtikas nepanesība, kurai tomēr būs nedaudz citi simptomi nekā alerģijai. Mums jāsaprot, ka visi imūnie procesi un iepazīšanās ar antigēniem pārtikai notiek tievajās zarnās. Un tievās zarnas ir tāda kā signālu sistēma, kas aiziet gan uz centrālo nervu sistēmu, gan uz visām tām šūnām un orgāniem, kas atbild par cilvēka imūnsistēmu. Tas viss ir ļoti, ļoti cieši saistīts. Pēc būtības metabolais sindroms jeb liekais svars ir hronisks iekaisuma process. Un ir jautājums, kādēļ cilvēkā šis hroniskais iekaisums. Es sāktu ar to, ka es noskaidrotu, kas saasina šos izsitumus, kad tas viss ir sācies, un skatītos uzturu. Arī pārtikas nepanesamība mūsdienās ir pieaugusi, un tur arī ir dažādas teorijas - kāpēc, galvenokārt – kādā veidā pārtika tiek ražota un kas tur ir pievienots klāt. Piemēram, mūsdienu graudu šķirnēm glutēns un visas šīs lipekļa vielas ir nevis par 40% vairāk, bet dažās šķirnēs pat 40 reizes vairāk nekā agrāk audzētajos kviešos. 

AĒ: Glutēns ātrāk iedod sāta sajūtu. 

IA: Te ir tas jautājums par pārtiku un pārtikas kvalitāti. Mēs visi atceramies uztura piramīdu, kur šie graudaugi it kā ir pats svarīgākais un tikai tad ir dārzeņi un augļi, piena produkti, zivis un gaļa. Jāsaka, ka šī piramīda, kas tika arī ļoti ilgus gadus atbalstīta un veicināta no Pasaules Veselības organizācijas un kuras pamatā ir ļoti slavena zinātne, izrādās, bijusi zinātnisks viltojums. Nav tā, ka graudaugi ir galvenais, kas mums ir jāēd. Mums tomēr ir jāturas pie saknēm un ogām, un augļiem, tad varbūt zivis un gaļa. Un graudaugi pilnīgi noteikti nav šīs piramīdas pamatā.

AĒ: Šis ir labs temats, ko var papildināt, paturpināt Eva. Pirmkārt, mēs dzīvojam pavisam citā laikmetā, un mums šīs uztura piramīdas ir jāveido no jauna. Eva, kā tev šķiet, vai ir iespējams radīt šo luksofora principu, elementāri – zaļajā iezīmējam to, kas ir pilnīgi drošs, ikdienā lietojams, kā pamats – dārzeņi un saknes. Piemēram, gaļu un piena produktus es liktu vispār jau pie sarkanās zonas. Kā jūs kā speciāliste redzat šādu uztura uzbūvi? Ko ārsti iesaka ikdienā ēst un no kā izvairīties, ko tikai pa svētkiem? 

EK: Es būtu piesardzīgāka ar šo luksofora principu. To varētu ieviest, bet tāpat būtu jāpatur prātā personalizēta un individualizēta uztura pieeja, jo ne visiem arī tie brokoļi un salātlapas būs zaļajā luksoforā, kuru var ēst bez ierobežojumiem. Nu tādam kārtīgi veselam cilvēkam varētu likties, ka dārzeņi jāēd obligāti un visiem, bet tā nebūt nav. Jau minētie 6 stundu logi starp maltītēm, vismaz manā pacientu lokā, lielai daļai nederētu, jo neesam visi vienādi. Tāpēc tādas

vadlīnijas kā uztura piramīdas vai Veselības ministrijas ieteikumi, kuriem sekot, var taisīt, bet tad cilvēkam ir jābūt pietiekami labi iepazinušam savu organismu un jāsaprot, ko no tā viņš var paņemt savai ikdienai.

Jā, viņš saprot, ka teorētiski šis ir dzeltenajā zonā, bet, iespējams, tas ir tieši tas, kas tobrīd viņam nepieciešams visvairāk. Varbūt man šobrīd vairāk vajag gaļu vai graudus, vai maizi, vai kaut ko citu. Tas ir atkarīgs no cilvēka un situācijas. Un vēl viena lieta, nesaistīta ar luksofora principu, šīs sarunas laikā man liekas, ka mums ir diezgan liels uzsvars uz ārējo izskatu, uz pusaudžu ķermeņa veidolu. Bet tad mums nevajag brīnīties, ka arī pārējā sabiedrība domā, ka ēdiens tikai nosaka, vai es būšu resnāks vai tievāks, jo mēs paši diskusijas laikā vairākkārt atgriežamies pie uztura ietekmes tieši uz ārējo izskatu.

AĒ: Es gribētu nevis oponēt, bet paskaidrot. Kaspars ļoti labi paskaidroja, ka ierīces uz rokas ir vajadzīgs tikai atgriezeniskai saitei un turklāt ne visi to izmantos. Cilvēka izskats ir ļoti laba atgriezeniskā saite – būt resnam nav tieši sasaistīts ar neveselīgu dzīvesveidu, bet liekais svars viennozīmīgi ir. Būt „formā” nenozīmē būt veselam, tam es, protams, piekrītu. Vienlaikus es pieņemu, ka izskats nav pašmērķis, bet var būt labs intereses punkts, kur jaunieti uzrunāt un noķert viņa uzmanību.

EK: Es vairāk par uzturu domāju. Vairāk jāņem vērā cilvēka emocionālie aspekti. Kā Kaspars jau minēja, tas viss ir kopums, un, ja tas apaļais cilvēks tagad sekos līdzi tikai luksofora principam, viņš var stipri vilties un to rezultātu nesasniegt.

AĒ: Labi, ka tu vēl par gēniem neteici. Jo, ja tu jebkuram cilvēkam neatkarīgi no gēniem nedosi 30 dienas ēst, viņš būs tievs. Vai viņš būs laimīgs, tā cita lieta. 

IA: Šeit es iejaukšos, jo, kā mēs zinām, par visām ēšanām un neēšanām ir jautājums „kāpēc”. Mūsu senču senču senčiem pirms daudziem miljoniem gadu galvenā problēma bija tā, ka ķermenim ir jāuzkrāj. Ja ķermeni tur badā un ar samazinātām kalorijām, tad tas iemācas pieņemties svarā arī ar samazinātām kalorijām. Tāpēc par to ēšanu un neēšanu nebūs pareizi, jo ir jautājums, kurus mehānismus mēs ieslēdzam. Turklāt neēšana cilvēkam nozīmē atteikšanos un ierobežojumu, un tas ir stress. Tas nav tik vienkārši, un tāpēc es arī saprotu Evu, kura nepiekrita tām 6 stundām, jo, lai palīdzētu cilvēkam sakārtot šo vielmaiņu, ir jābūt kā reizi biežākai ēšanai, lai iestājas tas miers, ka nekas netiks atņemts. Tur nav tādas vienas teorijas. 

IA: Ja kāds grib samazināt svaru, tad badošanās nebūs labākā metode, nekādā gadījumā. Badošanās un kaloriju samazināšana ir domāta ķermeņa atjaunošanai, nevis svara zaudēšanai, tas ir noteikti. Vēl ir jāsaprot, kāpēc kuram cilvēkam pieaug svars. Vienam cilvēkam būs kortizons, un vienam tas būs insulīna rezistences dēļ. Dažkārt paskaties uz insulīna rādītājiem un glikozi. Tad tu paskaties no citas puses un redzi, ka te ar ēšanu nav nu vispār nekāda sakara. Vienīgais, kas ir jādara, cilvēkam ir vajadzīgs miers. Mieru drīzāk rada šī biežā ēšana, ko arī Eva teica, nevis kaut kāds noliegums. Atcerieties, ir traks “jojo” efekts – tu nomet, pieņemies svarā vairāk, nomet, pieņemies vēl vairāk.

Mēs nedrīkstam sēdēt uz diētām, mums ir jāmaina attieksme pret uzturu.

AĒ: Šie ir zelta vārdi. Neēšana un diēta – mēs visi esam vienisprātis, ka to neiesakām. Nav svarīgi, cik daudz apēd, svarīgi, ko tu apēd. Luksofora princips ir, lai apmēram iedotu vadlīnijas. Kaspar, ko tu teiktu arī par to neēšanu? Kā tev ir ar šo luksofora principu, un vai arī tev ir plašāki ieteikumi? Vai tu arī domā, ka luksofora princips tā nestrādā, ka nevajag to mēģināt, jo cilvēki ir pārāk atšķirīgi? 

KV: Vairākkārt pieminēta gavēšana, badošanās. Pirmkārt, ja kāds man jautā par gavēšanu, reālais iemesls ir svara zaudēšana, jo pēc būtības visi grib notievēt, tomēr īstajam mērķim būtu jābūt sakārtot veselību, jo tad, kad sakārto veselību, var arī notievēt, tas ir kā blakus efekts. Gavēšana ir vairāk nekā atjaunošanās mehānisms, lai iztīrītos. Par to, kā ēst, ko ēst, ko neēst, man liekas, ka tajā ziņā es arī teiktu, ka ēdiens ir vieglākā lieta, ar kuru vispār sākt. Pieminēšu vienu vārdu, kas ir salīdzinoši populārs, bet ar to domājot plaši, nevis kaut ko konkrētu, – eliminācijas diēta, kas pēc būtības nozīmētu, ka katram cilvēkam vajadzētu spēt uz kādu laiku izslēgt kādu produktu vai produktu grupu no savas ēdienkartes. Paeksperimentēt ar kādu konkrētu produktu grupu vai pat kāda konkrēta produkta neēšanu kādu laiku un vienkārši paskatīties, kādas ir sajūtas vai kāda ir labsajūta. Piemēram, ja ir aizdomas par piena nepanesību, tad pamēģini noņemt nost pienu. Varbūt tā ir kombinācija ar vēl kaut ko, paņem nost vēl kaut ko, paskaties – palīdz vai ne. Pēc būtības katrs pats sev var uztaisīt luksoforu. Bet tādu vispārēju, universālu luksoforu es pat nevaru iedomāties. Man tikai nāk viens produkts prātā, ko es neieteiktu lietot nevienam cilvēkam, – rafinētās augu eļļas. Viss pārējais ir diskutējams, bet šīs tauku transskābes, to nemaz neliekam iekšā, tas ir absolūti sarkans. 

AĒ: Mēs jau varam sākt no tā, ka mēs formulējam vismaz sarkanās zonas, kas arī ir ļoti labi. Vai kādam ir iebildumi pret Kaspara ierosināto? 

EK: Es sāku aizdomāties par luksofora principu. Sākotnēji man bija sajūta, ka tas diez vai strādās, bet tad es sapratu, ka es esmu sensitīvāka, jo man ir darbs vairāk ar konkrētu pacientu loku.

AĒ: Es varu pateikt, kā mēs esam domājuši šo luksoforu. Piemēram, pie zaļajiem mēs liekam kāpostus, salātlapas, pupiņas, asnus, riekstus, ja kādam nav alerģija, nerafinētas augu eļļas. Pie dzeltena, kas nozīmē – ne katru dienu, iet graudaugi, piena produkti, gaļa, zivis. Ilze mani varētu palabot, ja es saku kaut ko neprecīzi, bet, piemēram, sarkanā gaļa ir viens no zarnu vēžu izraisītājiem.

IA: Mēs varam teikt, ka viens no izraisītājiem, ir pētījumi, kas liecina par to. Tā saistība varētu būt arī ar to, ka sarkanā gaļa maina mikrobiomu, jo mikrobioms arī to nosaka. 

AĒ: Ļoti daudz esmu lasījis par šo no pasaules līmeņa speciālistiem. Gaļu un zivis katru dienu lietot uzturā neiesaka neviens no vadošajiem speciālistiem, viena iemesla pēc – tiek uzskatīts, ka dzīvnieka valsts proteīns var paātrināt onkoloģisko slimību attīstību. Tāpat pie sarkanā es liktu pievienoto cukuru, cik tur ir tas pieļaujamais?

EK: Divdesmit pieci. Bet drīkst arī 30.

AĒ: Nu jā, drīkst arī vairāk. Es, piemēram, teiktu cukuru kā sarkano. 

KV: Bet sarkans ar nozīmi – stop, vispār nē?

AĒ: Sarkans ir, teiksim tā, trekna torte ir absolūts smuks sarkans, jo tur ir iekšā 32 E vielas un tur nav nekā derīga, izņemot kaifu, bet, ja tev gribas torti „Cielaviņa”, gabaliņu reizi mēnesī var ēst droši. Par to luksoforu nepārprotam, tās ir tikai vadlīnijas. Bet ko vēl mēs varētu raksturot, lai nedaudz ietu uz priekšu? Vēl kaut kas, ko puslīdz droši var iekļaut uzturā un ko nē?

KV: Man liekas, ka varētu vēl vienu dimensiju šajā visā ieviest – sezonalitāte. Tāpat man radās jautājums, kas ir tie vadošie speciālisti? Jo vadoši katram var būt dažādi nozares pārstāvji. Es esmu pamanījis, ka 100% gaļa ir ļoti izteikta eliminācijas diēta, kas nozīmē, ka es neēdu neko citu, kas potenciāli varētu kaut ko radīt, – ne pienu, ne dārzeņus, un to es nekad mūžā nedarītu vasarā, to es daru ziemā vienu mēnesi. Vienu mēnesi tikai gaļu, un es paskatos – fantastiskākie rezultāti. Vai es to gribu darīt ilgāk? Nē. Tad es pavēroju, ka vasarā principā gaļu neēdu vispār. Tātad šādā veidā var mazliet cikliskāk uzturam pieiet. Ļoti iespējams, ka cilvēki mūsu reģionā izsenis tā arī ir ēduši. Ja es novērtēju savu veselības stāvokli pēc šādiem cikliem, un rezultāti ir lieliski, tad tiešām katram šis luksofora princips, kurš ir piesaistīts sezonalitātei, iespējams, varētu būt ļoti laba pieeja. Un, teiksim vēl, varbūt noslēdzot savu daļu par šo kalendāru, es esmu izteikts gavētājs, kurš reizi 2-3 mēnešos gavē 3-5 dienas, vienreiz gadā 7 dienas, šis viss man ir ierakstīts kalendārā. Es atveru visu gadu un to saplānoju. Piemēram, redzu, ka mammai būs dzimšanas diena, un mēģinu to ieplānot arī uzturā. Un tad, kad ir sagatavoti šādi savi noteikumi, īstenībā tās diskusijas ar sevi gandrīz vispār nav. Es zinu, ka katru pirmdienu man ir 20 stundas kā Ēvaldam Valteram. Es vienkārši zinu, es pat nedzeru tēju, tā ir mana pirmdiena, es neēdu, un tad otrdienā es ēdīšu to, to un to.

Luksoforu, sezonalitāti, gavēšanu un vēl arī fiziskās aktivitātes gada laikā var izplānot un paskatīties no distances – kādam tā varētu būt noderīga pieeja.

AĒ: Lai jūs mani nepārprastu, manuprāt, mēs mēģinām iet mazliet par advancētu. Šis ir drosmīgi, ko tu ierosini. Kā jau minēju, šis luksofors nav jāuztver kā ielas luksofors, bet kā vadlīnijas, jo uztura piramīda mums joprojām ir nepareiza. Ko vēl cilvēki varētu paņemt no mūsu sarunas?

EK: Manuprāt, ja mēs gribam kaut ko likt tajā sarkanajā zonā, tad tie būs tie rūpnieciski pārstrādātie produkti, kurus minējām – brokastu pārslas, čipsi, cepumi, konditorejas izstrādājumi, viss, kas mums jau ir samocīts, salipināts kopā, ko var kādreiz apēst, bet, ēdot bieži, ir jārēķinās ar sekām. Ja mēs veidojam sarkano sadaļu, tad es tur neliktu ne graudus, ne pienu, ne gaļu, jo līdzīgi kā Kaspars saka – viņš jau ēd, viņš vienkārši sadala, viņš saprot savu organismu, un, jo vairāk cilvēki saprastu savu organismu, savas vajadzības un savas emocijas, savus izsalkumus un sātus, jo vieglāk viņiem būtu. Un tad ir mazāk svarīgi, ko tieši es apēdu no normāliem produktiem, un tad arī daudzums būtu atbilstošāks. Ja es jūtu, ka man vajag gaļu, es apēdu gaļu, jo es zinu, ka pēc tam es atkal gribēšu un ēdīšu dārzeņus, pēc tam man gribēsies ogas vai riekstus ēst. Tāpēc sarkanajā sadaļā es liktu tevis pieminētos: cukurs, gāzētie, saldinātie dzērieni, rafinētās eļļas, kas būtu vispār jāizslēdz.

AĒ: Jau ir puslīdz skaidrs, ko mēs izprotam ar šo luksoforu, par sarkano zonu arī mums jau viedoklis veidojas. Ilze, vai tev būtu kas pie sarkanās zonas papildināms?

IA: Jā, fruktoze, ko izmanto saldinātajos dzērienos. Tie vielmaiņas procesi, kas tiek rosināti aknās fruktozes dēļ, izmainās vairāk no augļu cukura nekā no glikozes, kas ir tas cukurs, ko mēs ikdienā liekam klāt pie kafijas. Ir pat tāda vesela metodoloģija, ko sauc par fruktozes pārslēgšanu, kad cilvēks kādu ilgāku laiku vispār nelieto augļus un cukurus un attiecīgi vielmaiņa pilnībā restartējas. Tātad es noteikti ieliktu sarkanajā zonā fruktozi – tieši to, kas tiek mākslīgi iegūta un pievienota produktiem. 

AĒ: Ja mēs vismaz mazliet pieskaramies šai ļoti izteikti sarkanajai zonai – pievienotais cukurs, fruktoze, gāzētie dzērieni un viss pārējais, ir diezgan skaidrs, – tā ir legāla narkotika. Kārdinājums ir grūti pārvarams, ko, protams, ražotāji saprot. Vai jūs būtu par, ja mēs aicinātu apsvērt noteikumu, ka cukuru saturošiem produktu reklāmās līdzīgi kā alkohola gadījumā likt brīdinošo paziņojumu – pārmērīga cukura lietošana ir kaitīga jūsu veselībai. Vai tas tomēr būtu par traku? Eva, kā tev šķiet?

EK: Man uzreiz ir jautājums – vai šķiet, ka tas nesīs vēlamo rezultātu?

AĒ: Kā tev šķiet, ja es pieaugušam, racionāli domājošam cilvēkam katru dienu priekšā noliktu faktu, ka cukurs ir kaitīgs, vai tas nenostrādātu? Kāpēc tad tas tas tiek izmantots alkohola gadījumā?

EK: Es saprotu domu, bet man ir bail, ka tas varētu nenest vēlamo rezultātu. Bet es neesmu redzējusi cilvēku, kuram ļoti garšo alkohols vai patīk smēķēt un kurš šīs reklāmas dēļ no tā atteiktos. Kas nestu rezultātu, lai es izvēlētos lietot mazāk cukura? Manuprāt, mēs te runājām caur pieredzēm, caur motivāciju, bet tikai reklāmas sauklis vien nestrādās. Kaut gan tagad salīdzinājums ar vakcinācijas reklāmām – visi autobusi mums ir apdrukāti, ka es vakcinēšos tāpēc un tāpēc. Vai tas kādu ir motivējis vakcinēties? Nu pagaidām izskatās, ka ne. Ja arī ir, tad nepietiekamā daudzumā. 

AĒ: Padomājam, kas sponsorē uztura zinātniekus visā pasaulē. Lielākoties dažādu saldumu ražotāji, turklāt jau daudzus gadus. Viņi arī atbalsta pētījumus. Turklāt no paziņu loka zinu cilvēkus, kas nespēj ignorēt tabakas izstrādājumu brīdinājumus, kas var kalpot kā viena no motivācijas dzirkstelēm.

IA: Uzskatu, ka ir jāsaprot, kāpēc cilvēks to dara – kāpēc lieto alkoholu, kāpēc smēķē, kāpēc lieto cukuru. Tas nav tik viennozīmīgi un vienkārši. Var mēģināt likt akcīzes nodokļus, celt akcīzes nodokļus, varbūt kāds atteiksies, bet maz kurš.

EK: Es domāju, ka drīzāk varētu izveidot aizliegumu uz reklāmu kā tādu. Tāpat kā, ja nekļūdos, alkoholu nedrīkst reklamēt konkrētos laikos, tāpat arī vajadzētu rīkoties ar cukuru, piemēram, aizliedzot šo produktu reklāmas tajos brīžos, kad bērni vairāk skatās televīziju. Ja mēs mazinātu šīs reklāmas, kas mudina bērnus, tas varbūt nostrādātu vairāk nekā neliels uzraksts uz iepakojuma.

AĒ: Ideja ir tā pati, bet piekrītu, ka šis formāts varētu būt efektīvāks. 

KV: Es teiktu, ka viens no svarīgākajiem punktiem attiecībā uz cukuru saturošiem produktiem būtu pacietība. Pacietība tādā izpratnē, ka mums ir jāsaprot, ka produkti ar fruktozi un cukuru pie mums ir ienākuši caur mārketingu un šeit ir jau ļoti ilgi. Ir jārēķinās ar ļoti ilgu laiku, lai cilvēki no tā atteiktos, un tāpēc pacietība ir mūsu sabiedrotais. Tas virziens, kādā domāt, apbruņojoties ar pacietību, ir tas, kur mēs varam nonākt, un pa vidu var, protams, spēlēties ar reklāmas aizliegumiem, saukļiem, akcīzes nodokļu celšanu. 

AĒ: Pamazām finalizējot, noslēgumā par reklāmām. Ja mēs saprotam, kas ir tie produkti, kas atstāj vissliktāko iespaidu uz veselību, varbūt jāaizliedz tos reklamēt un dāvināt dāvanās, konkursos? Vai, piemēram, Uztura ārstu asociācija būtu ko tādu gatava teikt, vai jūs, klātesošie, kā atsevišķi speciālisti? 

IA: Es vienmēr esmu par tām metodēm, kur cilvēkiem tiek dota iespēja. Viņi ir jāpārliecina un jāsaprot, kādēļ viņi negrib mainīt savus paradumus.

EK: Bet palīdzēt mēs viņiem drīkstam.

AĒ: Tad būtībā ir tas, ko, pieļauju, mēs kā „Veselīga Latvija” varētu darīt – rādīt pareizus piemērus, kas jāēd, ko mēs paši ēdam. 

KV: Mums arī kādreiz bija mērķis, lai Latvija kļūst par laimīgāko valsti pasaulē. Diskutabli, vai tas tiešām šobrīd ir sasniedzams, bet mērķis ir pietiekami labs, lai uz to virzītos. Velkot paralēles ar smēķēšanu, man ir kāds stāsts – cilvēks smēķē 3 paciņas dienā, vidēji 9 minūtēs 1 cigarete. Vienlaikus viņš stāsta – man ir hobijs, retro mašīnas, sestdienās tās pulēju, laboju 4-5 stundas un neizpīpēju nevienu cigareti. Kāpēc? Jo ir interesanti, ir kaut kas aizraujošs. Tas, kas šajā gadījumā varētu palīdzēt, ir mērķis par laimīgāko valsti. Šis mērķis ir pietiekami labs, lai parādītu – vidējais dzīves ilgums Latvijā 75 gadi, vidējais veselības ilgums 55 gadi. Kas notiek 20 gadus? Brīnumi. Stāstām lielos mērķus, lielās misijas.

EK: Jāveicina arī paradumu īstenošana. Ja mēs pamainām vidi vai ieradumus, tad ir daudz vieglāk līdzdarboties. Mums jārāda, ka var satikties arī šādi, kā mēs te šobrīd satiekamies – bez ēdiena, bez alkohola, bez dzērieniem, un ir baigi forši. Var aiziet uz kino bez popkorna.

Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.

Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.