Uzturs

Uzturs01.11.2021Ilze Aizsilniece – Ģimenes ārste, Latvijas Ārstu biedrības prezidente, biedrības "Veselīga Latvija" valdes locekle

Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis

Ansis Jurģis Stabingis – Psihoterapeits, apzinātības un miera prakses treneris 

Antra Birzule – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes locekle

Una Meistere – Biedrības “Veselīga Latvija” valdes priekšsēdētāja

Laila Meija – Vadošā pētniece Sabiedrības veselības institūtā

Elmārs Tērauds – Veselības ministrijas galvenais speciālists psihiatrijā, RPNC Ambulatorā centra "Pārdaugava” vadītājs

Saldais posts – cukurs. Ekspertu saruna par tā ietekmi un ManaBalss.lv iniciatīva

ManaBalss.lv iniciatīva par atkarību izraidošas vielas statusa noteikšanu cukuram

Pirmais solis, ko kustības "Veselīga Latvija" aizsācēji sper veselīgas, zaļas un cilvēciskas Latvijas nākotnes virzienā, ir cukura patēriņa samazināšana Latvijas iedzīvotāju vidū. Jau daudzus gadus ārsti un uztura speciālisti akcentē cukura ietekmi uz plašu spektru saslimšanu ar ne infekciju slimībām un tām sekojošām nāvēm. Dati no nozīmīgiem pētījumiem liecina, ka cukuram un tā aizvietotājiem arī ir vērā ņemama loma kvalitatīvas dzīvildzes samazināšanā dzīves laikā iegūto slimību skaita pieaugumā. Cukura patēriņa ietekmi lielā mērā saista ar garīgās veselības sarežģījumiem. Pētījumi liecina, ka cukurs un tā aizvietotāji būtu kvalificējami kā atkarību raisoši. To apzinoties,

kustība “Veselīga Latvija” ir izveidojusi iniciatīvu “Par cukura kā atkarību izraisošas vielas atzīšanu” portālā ManaBalss.lv.  

Iniciatīvu ir iespēja parakstīt ikvienam, kuram ilgtermiņā rūp sava un sabiedrības kopumā veselība. To var izdarīt šeit: https://manabalss.lv/par-atkaribu-izraisosas-vielas-statusa-noteiksanu-cukuram/show

Saruna "Cukura ietekme uz prātu, ķermeni un vidi"

Lai ieraudzītu cukura īsteno dabu un uzzinātu nebūt ne saldo patiesību, kustības “Veselīga Latvija” komanda kopā ar vadošajiem ekspertiem - Rīgas Stradiņu universitātes profesori, vadošo pētnieci Sabiedrības veselības institūtā Lailu Meiju, psihoterapeitu Ansi Jurģi Stabingi, Veselības ministrijas galveno speciālistu psihiatrijā, RPNC Ambulatorā centra "Pārdaugava” vadītāju Elmāru Tēraudu un pediatri, bērnu endokrinoloģijas rezidenti Zani Rozi organizēja tiešsaistes sarunu, kurā cukurs apskatīts no visiem aspektiem - kā tas ietekmē mūsu uztura paradumus, fizisko ķermeni, prāta skaidrību un darbību, mūsu bērnu attīstību un arī apkārtējo vidi un ekonomiku.

Ainārs Ērglis (AE): Manuprāt, ir dziļi simboliski, ka šī pirmā saruna projektam “Veselīga Latvija” notiek mūsu mājsēdes pirmajā dienām. Manuprāt, šī mājsēde ir kaut kas labs, kas mūs gaida priekšā. Šis ir laiks mazliet nomierināties, paskatīties apkārt vai tiešām mēs nemeklējam ienaidniekus ārējā pasaulē, vai mēs neesam mazliet par daudz centrēti, lai izmainītu to, kas notiek ap mums, tā vietā, lai paskatītos un izmainītu to, kas notiek mūsos iekšienē. Bet, lai izmainītu mūsos iekšieni, ir jāsaprot, kas mēs esam. Neiesim garīgajā mācībā un ezotērikā, bet nemierīgs ķermenis rada nemierīgu prātu. Atkarību raisošas vielas rada laimes sajūtu īstermiņā, taču pēc tam pāriet un iedzen  mūs dziļākā nelaimē. 

Antra Birzule (AB): Ņemot vērā ierobežojumus, kas noteikti rūpējas par sabiedrības veselību, arī mēs savu ilgi plānoto sarunu pārcēlām uz ZOOM vidi, bet mēs esam pilnībā pārliecināti, ka tas nekādā veidā nemazinās šīs sarunas nozīmīgumu. Sāksim ar dalībniekiem, kas ir klātienē – ģimenes ārste un Veselīga Latvija valdes locekle Ilze Aizsilniece, kā arī  Una Meistare. Attālināti lūdzam pieslēgties ekspertus – psihoterapeitu Ansi Jurģi Stabingi, RSU asociēto profesori, sertificētu dietoloģi Lailu Meiju, Veselības ministrijas galveno speciālistu psihiatrijā, psihiatru Elmāru Tēraudu un pediatri, bērnu endokrinoloģijas rezidenti Zani Rozi. Kopā aicināsim ikvienu sabiedrībā censties izprast cukura īsteno dabu, apskatot šo cukuru no dažādiem aspektiem, kā tas ietekmē mūsu paradumus, mūsu pašu, pieaugušo, fizisko veselību, mūsu bērnu attīstību, mūsu prāta skaidrību, apkārtējo vidi un ekonomiku. 

AĒ: Pirmais sarunu bloks ir “Cukurs, cukura atkarība, mīlestība uz saldumiem”, kurā vēlamies iztirzāt vairākus jautājumus.  Kāpēc ir vilkme uz cukuru? Kā tā radusies? Vai cukurs ir atkarību izraisoša viela? Vai mēs to atzīstam, vai mēs saprotam, ka jebkas, kas kaut ko dod īstermiņā, nenāk par velti, tas ir – ja mēs zinām, ka vilkme pēc saldumiem mums sniegs kaut kādu tūlītēju labumu, zinām, ka pēc tam būs slikti, bet mēs tomēr to darām, vai mēs esam gatavi atzīt, ka tā ir atkarība? 

Una Meistere (UM): Par cik šo visu ir iespējams atrast un izlasīt pašiem, es pavisam īsi ieskicēšu tās sekas - ko mēs par šo cukura atkarību maksājam jau gadsimtiem. Vēl viduslaikos cukurs bija ļoti reta un teiksim luksuss substance, kas tika ļoti maz izmantota, jo cilvēka organismam cukurs nekad nav bijis īpaši lietderīgs. Bet 15. gs. beigās, portugāļi atklāja, ka cukuru iespējams audzēt Madeiras salā, turp nogādājot vergus no Āfrikas. Nākamais solis jau bija Dienvidamerika, Brazīlija, kur aizsākās šis cukura neprāts un cukura atkarības virpulis daudzu gadsimtu garumā. Kopumā uz Dienvidameriku divu gadsimtu laikā no 16.gs. beigām līdz 19. gs. sākumam tika tieši cukura audzēšanas nolūkos transportēti vairāk kā 12 miljonu vergu, kas arī paši vienlaikus tika uzsēdināti uz cukura adatas, jo tādējādi tika veicināta dzimstība gan lai būtu, kas strādā cukurniedru plantācijās, gan lai vienlaikus būtu šie cukura patērētāji. Ja Eiropa pamazām sāk domāt par veselīga dzīvesveidu un atteikšanos no cukura, tad Brazīlijā, tāpat arī Džungļu ciemos varam redzēt cukura sekas, jo cukurs tur  joprojām tiek plaši izmantots. Cukura industrija bija pamats visam Viktorijas laikmeta industrializācijas procesam, un no pārējām sekām, pie kā tas noved – 

Šie vergi tika iepirki, pretim dodot varu, ieročus, tabaku, bet vienlaikus visu šo laiku cukurs ir bijusi viela, kas ir vispārēji atzīta, nekad nav tikusi aizliegta un ir atļauta lietot jebkurā vecumā. Ja paraugāmies tālāk, līdz pat 80 gadiem, kad sākās visa aizraušanās ar Kellogs pārslām un visu pārējo, industrijā ļoti ātri atklāja, ka cukuru iespējams pievienot kā garšu pastiprinātāju, tādējādi veicinot arī virkni produktu pārdošanu. Otrs aspekts, tas viss ir zināms, bet industrija nekad nav vēlējusies no šī āķa nokāpt, maksājot veselības cenu. Šobrīd  ir tas mirklis, kad mēs varētu paskatīties mazliet plašāk un saprast, kā dzīvot tālāk mums kā cilvēcei, kā planētai kopumā, jo viens ir šī krīze, otrs ir globālā krīze, kurā ir vainojams cukurs. Daudzās valstīs upju līmeņa krišanās ir saistīta tieši ar cukuru. Cukurs ir piesārņotājs, jo cukurniedru plantācijās pirms ražas novākšanas notiek daudz dedzināšanas darbu, līdz ar to ir virkne elpošanas slimību, kas nāk līdzi, un otrs, protams, ir bioķīmija.  Es neesmu mediķis, bet zinu, ka cukurs ir ļoti cieši ietekmē hormona leptīna darbības traucējumu. Tas ir hormons, kas atbild par sāta sajūtu. Tas nozīmē, ka mums tiek izjaukts šis līdzsvars. 

AĒ: Tālāk Ilze, jo tu pirms tam teici, ka baltais, rafinētais cukurs ir cukurs, kurā nav nekā derīga organismam. 

Ilze Aizsilniece (IA): Es domāju, ka cilvēka organismā cukurs ir vajadzīgs. Glikozi mēs izmantojam kā enerģijas avotu, mēs nevaram bez tā, taču mūsu organisms to ražo no citām uzturvielām, viņa nav jāuzņem tik vienkārši. Kā Una teica, ir izmaiņas šajā leptīnu transformācijai organismā.

Ir daudzas sirds, asinsvadu slimības, kuras arī ietekmētas no procesiem, ko izraisa palielināta cukura izmantošana organismā. Un faktiski visas tās hroniskās slimības, kuru etioloģijā un arī patoloģiskā procesā ir iesaistītas, šī palielinātā cukura lietošana ir neiedomājama. Mēs arī mūsu portālā plānojam visu šo info par pētījumu ievietot, tāpēc es viņu nesaukšu, bet ir laiks runāt ne tikai par tabaku, alkoholu, ir laiks runāt par cukuru. Un es domāju, ka tas ir pēdējais mirklis.

AB: Ilze, kā tu domā, kāpēc ir šī cukura atkarība? Kāpēc mums patīk tas cukurs?

IA: Cukurs iedarbojas uz ļoti konkrētiem receptoriem cilvēka smadzenēs, radot prieka sajūtu. Protams, ja bērni saēdas saldumus ballītē, vecāki visi ir pieredzējuši to, kas ar viņiem notiek. Pieaugušie parasti tik daudz nepatērē cukuru, mums ir zināma kontrole, bet bērniem šis prieks patīk. Un, kas pēc šī priecīgā pasākuma ar viņiem notiek, to mēs esam redzējuši. 

AB: Zane, kā tu, turpinot Ilzes teikto par bērniem un ballītēm, kāds ir tavs kā pediatres redzējums, kādēļ bērniem tiek dots šis cukurs? Kas notiek bērnu ķermenī? 

Zane Roze (ZR): Ar tām ballītēm ir kā ir, ka viņi saēdas daudz cukura un pēc tam parādās nepieciešams šo enerģiju iztērēt. Tad viņi paliek ļoti, ļoti aktīvi. Šo tiešām ir visi ievērojuši. Tāpēc nevajadzētu bērniem uz vakaru dot tās saldās lietas. Domāju, ka tas, kurš atklātu kā tā atkarība rodas un atklātu kā ar to cīnīties, būtu pelnījis Nobela miera prēmiju medicīnā. Zinātne vēl uz to noteikti ir ceļā. Tas, ka bērni tiešām pārāk daudz patērē cukuru, ļoti pierādās gan praksē, gan pētījumos.

Mēs arī paši nesen veicām pētījumu, kur pierādījās, ka  bērni un pusaudži 25% patērē saldinātos dzērienus dienā vismaz pus litru. Pus litrā saldinātajā dzērienā jau ir 50 grami cukura, kas stipri pārsniedz veselības organizācijas ieteiktās normas un tur  jau vien sāk rasties šis lielais patēriņš. Protams, ja vēl pārējais ēdiens pieskaitas klāt, tur ļoti ātri pārsniedzas tā norma. Tas, protams, noved arī pie fiziskajām problēmām – aptaukošanos un citām lietām.

Un trakākais ir tas pieradums. Bērniem lielu lomu spēlē tas, ko vecāki viņiem māca un kādu piemēru viņi rāda, jo nevajag mācīt bērnus, viņi jau redz, ko vecāki dara. Ko ēd, ko dzer, kā pavada aktīvo laiku un līdz ar to viņi būtībā sev zemapziņā pārņem šos vecāku paradumus. 

AĒ: Elmār, lūdzu ieskicē vairāk par cukuru kā atkarību izraisošu vielu. 

Elmārs Tērauds (ET): Laikam jau jābūt atklātam un jāsaka, ka cukurs nav minēts starp atkarību raisošām vielām vismaz tajā sadaļā, kur ir psihiskās veselības uzvedības traucējumi. Varbūt var nedaudz pārfrāzēt, un teikt, ka cukurs mazās devās ir vajadzīgs un noderīgs. Daudzas vielas ir veselīgas un noderīgas organismam, daudzas vielas ir zāles mazās devās, bet lielās devās visas vielas kļūst kaitīgas un cukurs nav izņēmums. Neapšaubāmi, ka mūsu sabiedrība 20. un 21.gs ir pārmērīgi daudz lietojusi cukuru. Tomēr atkarību sarakstā cukura nav. Ir ierastāk runāt par vielu atkarībām un pēdējos gados arī procesu atkarībām, bet par cukuru tomēr nē. Tajā pat laikā, ja mēs paskatāmies dažādus kritērijus, kas ir atkarības vielām, tad tomēr šeit atkarības pazīmes ir: tā ir sistemātiska lietošana, tas ir devu pieaugums, nepieciešamība uzņemt šo vielu, lai justos komfortabli. Ja mēs paņemam cukuru nost, kad tas ir sistemātiski lietots, parādās dažādi fiziski un/vai psiholoģiski simptomi. Jāatzīmē, ka bērniem to ir pat vairāk.Ja mēs atņemam cukuru, cilvēki neklausa un meklē iespēju šo vielu lietot, jo, protams, jūtas komfortabli šo vielu lietojot. Bet oficiālajā  atkarības diagnožu sarakstā cukurs vēl pagaidām nav.

AĒ: Ansi, varbūt tu vari parunāt par cukuru kā vienu no tām vielām, kur cilvēki meklē izeju no tā strupceļa, kur viņi bieži nonāk nespējot menedžēt savu ķermeni, savu prātu.

Ansis Jurģis Stabingis (AJS): Mums ir diezgan daudz tradīciju un tās tradīcijas ir sabiedrības tradīcijas. Tradicionāli narkotikas tiek uzskatītas par atkarību izraisošām vielām. Tabaka, nikotīns un alkohols patiesībā ķermenī izraisa narkotikām ļoti līdzīgus procesus, bet šīs ir tādas legālas, puslegālas vielas. Cukurs, kas savā iedarbībā ir līdzīgs šiem, nav nevienā aizliegto vielu grupā.. Bet dēļ tradīcijām vienas vielas ir aizliegto vielu grupā, otras regulējamo un citas ir atļauto vielu grupā. Un tā ir tikai tradīcija.

Ja mēs būtu zinātnē balstīta sabiedrība, kas balstās uz zinātni nevis uz tradīciju, tad mēs skatītos pavisam citādāk uz šo, bet mēs neesam zinātnē balstīta sabiedrība. Lai kā mēs gribētu par sevi domāt, mēs esam uz tradīcijām balstīta sabiedrība un lai vai kā mēs gribētu, mēs darām to, kas ir sabiedrībā pierasts. Un ir pierasts lietot cukuru.

Mēs visi gribam justies labi. lielā versija gribam būt laimīgi. Vairāk vai mazāk mēs esam par šo procesu, ka gribam būt laimīgi. Un kas tā laime ir, ja mēs paskatāmies tādā fiziloģiskā procesā, tas ir iekšējs ķīmisko elementu līdzsvars. Ķermenis ir liela ķīmiska fabrika, kas ražo dažādus ķīmiskos preparātus un ja šie ķīmiskie preparāti ir vienā noteiktā balansā, tad mēs izjūtam tādas pozitīvas  emocija kā laime, eiforija, ekstāze utt. šo ķermeņa ķīmiju mēs varam regulēt divos veidos. Viens veids ir, mēs to varam regulēt paši, ar savu domāšanu, ar saviem iekšējiem procesiem un otrs veids ir regulēt no ārpuses ar pieredzēm, ar vielām un es sajūtu savu prieku, es sajūtu savu laimi un līdzīgi kā ar visām citām atkarību izvairošām vielām ir tāda, ka viņa strādā. Tas cukurs iedod prieku, tas alkohols iedod atslābumu, narkotikas iedod kaifu, tas darbojas un tā ir tā problēma, kāpēc ir tik grūti no tā atteikties. Es jūtos slikti – es apēdu to saldo bulciņu, es uzreiz jūtos labi, par to, kas būs pēc tas būs pēc tam, par to es nedomāju, ka būs cauri zobi, veselības problēmas, jo īstermiņā tas strādā. Īstermiņā tas strādā ar garantiju, nekam nav tik liela garantija kā atkarību izraisošām vielām un tā ir problēma, klāt pieplusojot, ka tas ir legāli, ka tas ir pieejams. Tas viss kopā, tā vide- sabiedrības, izglītības, sociālā, kultūras, tā vide ir tāda, ka viņa veicina to, ka  mēs esam tajā atkarībā. 

AĒ: Laila, varbūt mēs mālējam to velnu pārāk melnu? Varbūt tas nav tik slikti?

Laila Meija (LM): Atsaucoties arī uz iepriekšējiem runātājiem, protams, cukurs ir nepieciešams, tas arī ir fizioloģiski mūsu organismā. Bez cukura iztikt nevar. Svarīgi ir pateikt, ka cukurs nav vērtība. Es parasti saku, ka cukurs ir tas, kam nav pievienotā vērtība. Tas ir tikai enerģijas avots, ko cilvēks, kuram jānoskrien maratons, jānobrauc 150km, viņš to noteikti izmantos, bet lielākajai daļai šīs ir absolūti tukšās, liekās kalorijas. Citi ogļhidrāti ir ar pievienoto vērtību, vitamīniem, šķiedrvielām utml un veido balansu. Ko es gribētu pieminēt – evolūcijas procesā ir ļoti izmainījusies ēšanas uzvedība, mēs zinām, ka agrāk bija jāēd daudz jāapēd maksimāli, lai izdzīvotu, lai uzkrātu šo enerģiju, taukus, kas pēc tam tika izmantoti, bet pašlaik situācija ir pavisam citādāka. Pašlaik tā saldumu kāre un sajūta ir kā normālas dzīves daļa. Kaut arī cukurs nav klasificēts kā atkarību izraisoša viela, tomēr tie pētījumi un arī zinātniskās publikācijas tas tiek diskutēts, ka šīs izmaiņas smadzenēs un šīs vielas, kas izdalās smadzenēs, kas ir pētīts arī magnētiskajā rezonansē, ir ļoti līdzīgas tādas, kādas notiek ar atkarību raisošām vielām. Tas tiešām ir fakts. Tie citi cēloņi – cilvēki tiek pieradināti pie saldās garšas, tas jau vēsturiski notika un to vēl vairāk sekmē pēdējā laikā šo lielo saldinātāju izmantošana, jo saldinātāji tagad ir zināms, ka vispār nepalīdz atrisināt situāciju, cilvēks pierod tikai vēl vairāk pie saldās garšas un šī saldā garša liecina, ka tas cilvēks vēl vairāk grib ēst. Ir izjauktā šī normālā regulācija – kad cilvēks ir badā, kad viņam gribētos ēst, cilvēki ēd pavisam citu iemeslu dēļ. To veicina pats cukurs, bet otrs ir stress jo patiesībā, kas ir stress. Šis īstais stress organismam ir vajadzīgs, tas ir cīņa ar kādu situāciju, smagu brīdi, bet ilgstošs stresss, kad tiek izdalīti šie hormoni, tad tas arī izjauc sāta apetītes regulāciju. Otrs arī tas ir veicinošais faktors, arī miega traucējumi izmaina šo regulāciju, arī šiem cilvēkiem vairāk ir salduma kāres. Vēl ir interesanta nianse – vienmēr uzskata, ka sievietes ir lielākas salduma mīles, bet nesen ir veikts pētījums par šo patēriņu un šie dati ir tādi, ka Latvijā vairāk vīriešu lieto cukuru. 

AĒ: es varu piekrist, arī mūsu ģimenē pirms sāku pievērsties tam nozīmīgāk, es noteikti biju lielākais saldumu mīlis. Tālāk sarunā vajadzētu noskaidrot - ko tad šī cukura lietošana nodara? Ir svarīgi saprast ka mēs runājam par balto, arī brūno, bet rafinēto cukuru, mēs nerunājam par ogļhidrātiem, par pārējo – par augļiem. Bet tieši par pievienoto cukuru. Ilze, kā tu vērtē cik bieži cukurs ir tas, kas novedis pie tā? Vai varbūt tas ir pārspīlēti?

IA: Jāsaka tā, ka es pati neesmu veikusi ļoti pamatīgus pētījumus. Pēdējo gadu desmitu, varbūt vairāk laikā tas ir jautājums par cukura lietošanu bērniem, kur atkal liela loma ir tradīcijām, kas mums ir sabiedrībā – ja ir svētki, tad ir jābūt saldumiem. Bet vispār, cukurs ir enerģijas avots. Pēc būtības glikoze kā tāda ir ikvienas mūsu šūnas degviela. Pateicoties glikozei mēs varam saražot vairāk enerģijas. Cilvēkiem, kuriem ir liela fiziskā slodze, ir vajadzīgs šis batoniņš, kas palīdz nepārstrādājot, un mūsu aknām neiesaistoties, lielākā mērā pa tiešo dot šo enerģijas avotu katrai šūnai, katrai muskuļu šūnai, kas piedalās šīs fiziskās aktivitātes procesā. Arī reizēm, ja tas ir tāds garīgs darbs, kuram ir vajadzīga liela koncentrēšanās spēja, ir vieglāk šo avotu nevis pārveidot no citām uzturvielām, bet saņemt tiešā veidā. Bet tā problēma ir tāda, ka arī citu atkarību gadījumā ir tāda, ka organisms pie tā cukura pierod un kas tad ir tas svarīgākais, atbildīgākais hormons, kas iesaistās ir insulīns. Par insulīnu daudzi noteikti ir dzirdējuši, arī par cukura diabētu ir dzirdējuši. Cilvēkam var būt tā, ka viņam insulīns neizstrādājas, tāpēc, ka viņa paša organisma šūnas negatīvi ietekmē aizkuņģa dziedzeri, kur tas insulīns izstrādājas. To mēs saucam par 1. tipa cukura diabētu. Bet ir 2. tipa cukura diabēts, kas attīstās gadu gaitā cilvēkiem, parasti vecāka gada gājuma cilvēkiem. Te ir pavisam cita problēma – cilvēkam ir pietiekošā daudzumā insulīns organismā, un insulīns palīdz glikozei nonākt iekšā šūnā, kur viņš tiek izmantots kā degviela mūsu bioķīmiskajiem procesiem. Bet – šīs šūnas, ja ir daudz patērēts cukurs vairs nereaģē uz insulīnu un tas cukurs nevar nonākt iekšā šūnā, kur tas ir vajadzīgs, lai šūna darbotos. Viņš paliek mūsu asinīs un veicina daudzus nelabvēlīgus bioķīmijas procesus, kā rezultātā var veidoties dažādas hroniskas slimības. Tas kas satrauc mediķus pēdējos gados ir tas, ka 2. tipa cukura diabēts, kas parasti bija tāda slimība, kuru diagnosticējam cilvēkiem, kuri nodzīvojuši jau 6ajā gadu desmitā, 7ajā vai vēlāk, ir tendence, ka tagad dažkārt to diagnosticē jau pusaudžu vecumā. Tas nav bieži, bet ir. Tas nozīmē, ka cukura patēriņš bērnībā ir tik liels, ka veidojas šī šūnu rezistence un tas ir ļoti nopietni. Tā līdz šim nav bijis.

AĒ: Una, mazliet plašāks skatījums. Varbūt no mūsu personīgās pieredzes. Par šo Keto diētu 

UM: Es gribētu vēl plašāk parunāt par cukura ekoloģisko pēdu. Atteikšanos no cukura mūsu ģimenē ietekmēja arī mūsu ceļošanas pieredze, kad mēs ļoti labi redzējām, ko cukura patēriņš un cukura ražošana ir izdarījusi ar mums ļoti  daudzām un mīļām pasaules vietām, kurās mēs atgriezāmies pēc 10-15 gadu pārtraukuma.

Cukurs ir viena no nežēlīgākajām monokultūrām tieši ekoloģiskās pēdas ziņā, jo cukur tieši noplacina BIO daudzveidību. Es jau minēju ūdens patēriņu, cukura apstrādē tiek izmantoti ļoti daudz pesticīdu un citas ķīmiskas vielas, kas nav noslēpums, mazina cukura niedru plantācijās kaitēkļus, arī visus iespējamos dzīvniekus, kas tur varētu dzīvot, ieskaitot čūskas un dažādus kukaiņus. Līdz ar to šīs vielas nonāk ūdens sistēmā. Cukurniedru plantācijas samazina ūdens daudzumu uz planētu. Otrs ir šis tālākais piesārņojums apstrādē un ražojot šo balto cukuru, kurš ne velti tiek dēvēts par balto nāvi, kāds apzīmējums patiesībā netiek piemērots citai atkarību izraisošai vielai, kas ir minēts šai sarakstā, piemēram, kokaīns. Es domāju, ka ražošanas cukuru, patēriņu procesu, ja mēs tā skaudri paskatāmies, ir nodarījis daudz lielāku kaitējumu cilvēcei un planētai kopumā nekā virkne oficiāli atzīto narkotisko vielu. Tas ir tas par  ko es aicinātu padomāt katru, kurš nopērk šo balto cukura paciņu un pievieno tai kūkai vai saldumam. Arī ļoti ieteiktu paraudzīties, iegādājoties pārtikas produktus, uz viņu sastāvu, jo gandrīz 80% ražoto pārtikas produktu jūs atradīsiet cukuru. Tādā vai citādā veidā. 

AĒ: Elmār, paskatoties uz cukuru ne tikai kā uz atkarību, bet uz to, ko tas nodara cilvēka garīgajai veselībai, viņa līdzsvaram, kas tiek traucēts, cukuru ilgtermiņā lietojot arvien vairāk un vairāk savas pašsajūtas it kā uzlabošanai.  Ko cukurs izraisa, lietojot to regulāri? 

ET: Varbūt būtu nedaudz par skaļu teikts, ka cukurs būtu tas galvenais faktors, kas izraisa mūsos agresiju. Tajā pat laikā daudzās publikācijās ir runa par to, ka, ja mēs nedabūjam to pierasto cukura devu, tad tas var saistīties ar nespēku, vai gluži pretēji ar kairinājumu, dusmām un savā veidā agresijas izpausmēm. Tāpēc varbūt varam domāt ka tas, kurš internetā visu laiku rājas, tik tiešām nav dabūjis savu ierasto cukura devu. Bet saistībā ar psihisko veselību varbūt gribētos sadalīt šīs problēmas modernākā skatījumā, kas ir saistītas ar cukura lietošanu tādās divās grupās nosacīti ar tādu tiešu cukura efektu un varbūt ar kaut kādiem pakārtotiem cukura efektiem. Viena cilvēku grupa varētu būt, kas ir izsīkuši, pārdeguši, pārstrādājušies, depresīvi un viņi, lai atjaunotu labsajūtu sāk arvien vairāk patērēt cukuru, pakļauj sevi terapisku slimību saslimšanām, viņiem aug svars, tas ietekmē viņu mobilitāti, tur parādās sirds slimību riski utt. Šī vēlme gūt tūlītēju baudu, uzņemot cukuru, ir diezgan būtiska problēma. Diezgan tieši ar cukura patēriņu saistās bulīmija. Tur varbūt šis bioķīmiskais skaidrojums nav tik vienkāršs, nav tikai cukura patēriņa problēma, bet tajā pat laikā cukura ietekme uz dopamīna sistēmu ir diezgan būtiska. Varbūt  otrs virziens par ko tiek runāts pēdējos gados, ka milzīgs cukura patēriņš maina kuņģa zarnu trakta darbību jeb biomu, mūsu baktēriju daudzveidību. Pēdējos gados publikācijās arvien vairāk parādās šīs biomas izmaiņu ietekme uz psihisko veselību. Un te ir runa par to, ja mūsu labvēlīgās baktērijas nav pietiekamā līdzsvarā, tad tas ir riska faktors gan depresijas attīstībai, gan bipolāro traucējumu attīstībai un pavisam vēl cits virziens no sekundārām problēmām ir dažādi uzmanības traucējumiem, uzmanības deficītam. Esam pamanījuši bērniem hiperaktivitātes sindromu, kur arī ir diezgan daudz publikāciju. 

AB: Pieļauju, ka daudzi vēl nav izpratuši saikni starp fizisko un psihisko veselību, ko dakteris Tērauds nupat ieskicēja, tomēr ir pēdējais laiks šo nopietni aktualizēt. Tagad jautāšu profesorei Lailai Meijai, kādi fizioloģiski procesi notiek cilvēka ķermenī uzņemot cukuru un kāpēc tas ir nevēlami? Vai cukurs var būt pie vainas aptaukošanās procesam? Kādā veidā?

LM: Īpaši vēlos atzīmēt, ka arī brūnais cukurs ir tas pats pievienotais cukurs, arī sīrupi ir tieši tas pats cukurs. Cukurs un tā veidi ir noslēpti starp ļoti dažādiem vārdiem, tāpēc īpaši jāskatās izvēlēto produktu sastāvs. Kāda ir šī nelabvēlīgā ietekme. Vispirms tas ir saistībā ar to, ka tad kad mēs uzņemam cukuru, ogļhidrātus, kas ļoti ātri uzsūcas, tas var būt atsevišķās situācijās tiešām vajadzīgs, bet lielākoties tas tiešām ir nevēlami, jo ir straujš gan cukura, gan insulīna kāpums. Pēc tam cukurs atkal krīt, ir izteiktas svārstības, bet insulīns paliek augšā. Un insulīns ir tāds hormons, kas ir ļoti vajadzīgs organismā, bet, ja insulīns ir augsts pārāk, tad šajā situācijā insulīns veicina tauku izgulsnēšanos, visu šūnu veidošanos. Organisms paliek lielāks. Un vienlaicīgi veidojas nejūtība pret insulīnu, kas ir šī insulīna rezistence, kas jau nosaka ļoti daudzus citus riskus organismā. Protams, tas veicina aptaukošanos, 2 tipa cukura diabēta veidošanos un tas viss kopā atkal  veicina, palielinās sirds, asinsvadu slimības risks, līdz ar to palielinās mirstības risks. Kas vēl – veicina aknu aptaukošanos. Ja akna vairs nestrādā tā, kā tai ir jāstrādā, tas arī rada ļoti daudzas problēmas organismā, jo akna mums ir centrālā mašīna, kas atbild par ogļhidrātiem, olbaltumvielām, dažādu procesu regulēšanu, pārstrādāšanu un līdz ar to iestājas tāds burvju loks. Kas vēl veidojas – ar palielinātu aptaukošanās, ir vairāk taukaudu un organismā ir tāds kā lēni ritošs iekaisums un šis iekaisums veicina atkal sirds, asinsvadu slimības, vēža slimības un daudzas cits. Kā arī novecošanās procesu. Kā arī vēl, ja ir šīs straujās cukura līmeņa svārstības, tas cilvēkam rada nogurumu, jo ir šis kāpums un kritums, tad viņš to mēģina atkal kompensēt un patiesībā cilvēks jūtas bez enerģijas, izsīcis un noguris. Tā ir daļa no šī plašā loka. Pašlaik šī rūpnieciskā cukura ražošana un nevajadzīgā pievienošana dažādiem produktiem, kur cilvēkam pat prātā neienāk, ka  tas tur varētu būt, kas ir bezjēdzīgi un kaitīgi. Nelielos daudzumos cukurs der, protams. Ja cilvēks ir arī fiziski aktīvs, nevajag krist fobijās, jo notikti tas nebūs arī veselīgi psihiskajai veselībai. 

AĒ: Ansi, saki kā tavi vērojami par šie cukuru, kur, tavuprāt tas aizved ķermeni un prātu?

AJS: Tērauda kungs jau atzīmēja, ka tā ir jauna joma.

Ir fiziskā higiēna, kur mēs rūpējamies par roku mazgāšanu, maskas valkāšanu, distances ievērošanu, bet tad ir mūsu prāts, par ko ir jārūpējas tieši tāpat. Par to, lai mans prāts būtu tīrs, lai manas emocijas būtu mierīgas un tas ir svarīgi tajā kā mēs dzīvojam. Sevišķi tad kad apkārt notiek tas, kas notiek. Ir dažādas metodes, piemēram psiholoģiskas – domāšana, meditācija utt. bet kas ir ļoti būtiski  - ir arī ēdiens kā higiēnas metode.

Jāieklausās, ko Elmārs Tērauds teica par mūsu mikrobiomu. Ēdiens, kas ieteikmē to, ka mūsu organismā ir miljoniem baktēriju, kas dzīvo mūsu zarnu traktā un gremošanas sistēmā, viņas strādā un viņas nosaka to, kas notiek mūsu prātā. Tā sistēma ir ļoti sarežģīta un te jau mēs dzirdam par tiem procesiem, kas ir izpētīti. Piemēram, par to kā ēdiens ietekmē psihisko veselību, tā ir salīdzinoši jauna tēma un tur ir teiks – jā, mēs tikai tagad to sākām pētīt. Skaidrs, ka ēdiens ietekmē fizisko veselību, bet kā viņš ietekmē fizisko veselību? Bet viņš ietekmē. Nav tādas ļoti skaidras, ļoti dziļas, visaptverošas vienotas informācijas, līdz ar to mums atliek eksperimentēt un skatīties šo sakaru, kas notiek manā prātā, kas es apēdu šo, kas notiek, ja es apēdu kaut ko citu. Kas notiek, kad iedzeru kafiju, kas notiek dzerot piena produktus – vai mans prāts ir mierīgs, vai viņš ir satraukt, vai dusmīgs, bēdīgs, vieglāk fokusēties, grūtāk. Visi šie jautājumi. Protams, ja es iedzeru šņabīti, man prātā notiek procesi un tos ir ļoti viegli pamanīt. Bet ja es apēdu, tie procesi nav tie procesi nav tik acīmredzami un varbūt tādēļ cukurs vēl nav pie atkarību izraisošām vielām. Tur vajag ilgi vērot un tad es sāku pamanīt. Mēs varam pamanīt, ka bērni tur tiek uzvilkti, ka cilvēki nogurst, bet mēs varam vērot paši sevi. Kāds es kļūstu, kad es mēģinu atturēties. Es varu domāt, ka man nav neviena atkarība, ne alkohola, tabakas, narkotiku, bet varbūt es esmu atkarīgs no cukura. Tad es varu saprast, kā būtu, ja es cukuru izslēgtu vispār un tad var redzēt, kas tas ir, ko sauc par lomkām. Paradās aizkaitināmība. Tādā veidā mēs varam iepazīt sevi. Pie reizes –

ir daudzās tradīcijās gavēnis un uz to var skatīties ļoti dažādi. Viens ir gavēnis kā process sava prāta iepazīšanai. Kad es labprātīgi atsakos no kāda produkta. Es esmu savā laikā dzīvojis divus gadus bez cukura. Vienkārši labprātīgi atsakoties, iepazīt pašam savas atkarības, iepazīt savas vēlmes, vilkmes.

Tā ir vērtīga tēma un ja mums nav zināšanu, tad ir ļoti grūti tikt kaut kur tālāk. 

AB: Paldies par virzienu meklēt zināšanas pašam par sevi. Zane, kādām zināšanām vajadzētu būt vecākiem par to, ko cukurs nodara ar viņu bērniem? Ko zināt vecvecākiem?

ZR: Ļoti daudz jau kolēģi ir izstāstījuši. Un es gribu pieminēt, ka

klīnikā galvenokārt nav tikai baltā, rafinētā cukura sliktums, bet tomēr ir viss šis pievienotais cukurs, kur arī skaitā augstas fruktozes sīrups, kas izklausās, ka varētu būt kaut kas dabīgs un ļoti labs, bet patiesībā ir ļoti kaloriju saturošs  un arī ļoti daudz pētījumu ir par to. Tāpat arī agaves sīrups un medus ir zem šiem nosaukumiem slēpjas kaloriju saturošs saldinātājs, kas ir līdzvērtīgs kaloriju apjomā kā glikoze un saharoze. Līdz ar to var ievērot, ka ļoti daudz šķiet, ka šos gēknašķus mēdz pārnašķot un lietot pārāk daudz uzturā, jo domā, ka tur sataisa avokado, riekstu un agaves sīrupa kūku, bet tur tā ir ļoti liela kaloriju bumba. Tad kad mums šis cukurs nonāk organismā, jā, mums ir vajadzīga  enerģija un ir dažas šūnas, kas patērē tikai glikozi, bet, protams, tas viss, kas paliek pāri organismā, tas aiziet mūsu uzkrājumos, rezervēs un notiek šī aptaukošanās.

Kā arī daktere Aizsilniece minēja ir arī bērnu vidū pēdējā laikā vērojama ļoti strauja aptaukošanās un diemžēl šis covid laiks galīgi nav palīdzējis. Un ja kādreiz varēja vainot skolas ēdienu vai ko, bet tagad mājās sēžot nāk arvien vairāk un vairāk pēdējā gada laikā, ka nāk klāt 10 kilogrami, 15 vai 20 kg un tie ir pusaudžiem gada laikā, kas ir ļoti stipri par daudz. Protams, kad ir šī aptaukošanās, veidojas šī insulīna rezistence un ar katru gadu pieaug pusaudži, kuriem mēs to konstatējam, kam ir nepieciešama medikamentu terapija un nākamā stadija jau ir 2. tipa cukura diabēts, kas arī pieaug. Protams, risks ir hroniska saslimšana ar savām hroniskām komplikācijām. Protams, tālāk šī aptaukošanās var veidot psiholoģiskas problēmas, socializēšanās problēmas, kaulu sāpes, locītavas un aiziet apburtais loks, ka ir grūtāk kustēties. Tas, kas vēl, pēdējā laikā ļoti daudz sāk runāt par mikrobiomu, par mūsu mikrofloru zarnās un mutē, protams, cukurs ir viens no faktoriem kariesa veidošanai. Savukārt, zarnās viņš izmaina šīs labās baktērijas un kaut vai tīri vienkāršas vēdera problēmas, funkcionāli traucējumi, vēdera uzpūšanās un tālāk jau šī mikrobioma var izraisīt imunitātes funkciju, gan reproduktīvo veselību ietekmēt. Ļoti, ļoti tālu šī ķēdīte aiziet. Šī aptaukošanās izraisa arī paaugstināto asinsspiedienu, ir ļoti daudz, parādās ar šīm asinsspiediena problēmām. Būtībā būtu jāievēro vārds mērenība visā. Jo mums tas ir vajadzīgs enerģijai, bet jātiecas uz to mērenību, lai mums neveidojas sliktās blakus lietas tam cukuram. 

AĒ: Piesakot trešo sarunu bloku – ideālās attiecības ar cukuru un cukuriem. Vai nav tā, ka sabiedrība mūs spiež lietot alkoholu, cukuru un lietas, ko nevēlamies? Jo arī es attiecos lietot alkoholu un mēs saņēmām daudz vārdus par to no apkārtējiem. Una, kā Tu to vērtē? 

UM: Man vienmēr ir patikuši izaicinājumi un izkāpt ārpus tāda ieņemtā rāmējuma un sabiedrības plūsmas ir ļoti interesants pašizziņas process, kas ir reizēm skarbs, bet dzīvē nekas nav vienkāršs un ilgtermiņā ir redzams rezultāts sajūtams gan fiziski, gan kā jūtas prāts, emocionālais līdzsvars, gan kā jūtas daudzas citas lietas. Bet tā

galvenā atziņa ir vecum vecā, ka no zālēm līdz indei ir viens solis. Un tas ir jautājums par dozu un tas attiecas  uz visu – gan uz cukuru, gan uz alkoholu. Līdz ar to atkarības varbūt visdažādākās un nevajag sev liegt šo cukuru pavisam, jo tas arī var būt kaitīgi, jo kaut kas ko mēs sev kardināli aizliedzam, bet tajā pat laikā vēlamies, izvirza mūsu ķermenī virkni citu bioķīmisku procesu. Jāatceras šī mērenība, līdzsvars, harmonija. Faktiski harmonija attiecībā uz cukuru.

AĒ: Ilze, par dažādajiem cukuriem un balansiem. Kā šo mērenību var mēģināt ievērot?

IA: Es domāju, ka tas faktiski ir ģimenes tradīciju sākums, ko mēs paši ēdam, kā mēs sevi mēģinām iepriecināt. Protams, arī paaudžu mijiedarbība. Vecvecāki, mūsu paaudze, mūsu bērni – kas ir tas, kā mēs svinam. Es jau pieskāros šim jautājumam, kā mēs saprotam šīs svinības, vai svinības obligāti ir kūkas? Vai vienmēr, ja ir kafijas pauze vai tur ir jābūt bulciņai vai tomēr tas varbūt ābols vai burkāns? Es domāju, ka lai veidotos harmoniskas attiecības ar cukuru, mums ir jāpaskatās citādāk uz daudzām lietām un jāiet prom no tradīcijām, kas ir iesakņojušās. Jāatceras tas, ka cukurs vienmēr ir bijis bagātības simbols, jo kādreiz cukuru varēja atļauties tikai tie cilvēki, kuriem bija pietiekami daudz naudas. Konfektes vēl pirms vairākiem gadu desmitiem varēja nopirkt tie, kuriem bija nauda. Viņi jau nepirka konfektes. Cukurs, saldumi, kūciņas ir arī statusa jautājums. Kaut vai pirms vai pēc Otrā pasaules kara, ja paskatāmies filmas, tas ir arī statusa jautājums. Un varbūt šīs kūkas  un kūciņas svinībās ir tavam statusam, pierādījums tam, ko tu spēj iegādāties. Es domāju, ka te ir daudz socioloģiski pētījumi, arī ne tikai medicīnai, izpratnei kāpēc tas ir veidojies.

AB: Ja mēs atceramies Skroderdienas Silmačos – pankūkas, pankūkas ar ievārījumubija īpašs notikums un teju augstākais kulinārākais sasniegums. Ja runājam no psihiatriskā viedokļa, Elmār, kādas, tavuprāt, būtu ideālās  attiecības ar pievienoto cukuru?

ET: Tas tāds labs jautājums. Es klausos visu sarunu un domāju, kādas ir manas attiecības ar cukuru un es laikam galīgi neturu līdzi ne Unai, ne Aināram, jo es darbā ik pa laikam ēdu cukuru. Droši vien mērenībā ir liela jēga un arī Anša teiktajā par gavēni, es arvien vairāk sāku prātot, ka tas mūsu dzīvē būtu jāievēro, jo gavēnis pēdējos gados ir ieguvis pavisam citu jēgu, jo ir kas gavēnī atsakās no cukura, ir kas no alkohola, cits no Facebook. Bet tāda prātuļošana sanāk. Vispār ideālas attiecības ar cukuru iegūst vēl pavisam citu jēgu, jo pavisam nesen ir nopublicēts pētījums, ka saistībā ar covid pandēmiju ir augsts cukura patēriņš, ka paaugstina smagu mirstību covid saslimušajiem pacientam. Tāpēc visiem droši vien būtu jāpārdomā visas pārmērības, ko mēs pieļaujam saistībā ar uzturu. Es atradu riska grupas, kas ir saistītas ar cukura atkarību, izrādās, ka tie ir tie, kas liek pie kafijas cukuru, tie kas sūdzas pēcpusdienās par nogurumu, šokoholiķi jeb šokolādes mīļotāji un, protams, tie, kuri lieto ļoti daudz saldinātos dzērienus, tad šie cilvēki pievērsiet sev uzmanību un mazliet pasekojiet līdzi tam, kur mums tas cukurs ir noslēpts. Otrs, protams, liela daļa no mums tērē maz cukuru tādā ziņā, ka nesporto, nepatērē enerģiju un šeit ir veselīga dzīvesveida pamati jāatgādina, ka mums katram 2-3x nedēļā ir pa 40-45 minūtēm vismaz jāpasporto un tad visticamāk mūs šī cukura atkarība tik ļoti neskars. 

AĒ: Mana un Unas eksperimenta jēga, nebija jau tā, ka mēs vienkārši izvēlējāmies atteikties no cukura. Mēs daudz bijām visu ko studējuši, mēģinājuši diētas un tad mēs nolēmām restartēt sistēmu. Labie tauki ir daudz kreatīvāks enerģijas avots. Kas notika ar mani – ja es agrāk spēlēju tenisu 2h, tad man pēc tam sākās cukura trūkums, bija vajadzīgs šis batoniņš, kopš es pārgāju uz labajiem taukiem es varu nospēlēt 3 stundas tenisu, man vairs pa dienu nav jāēd, es ēdu 1x dienā, kas ir normāli. Laila, kā tev šis gadījums, vai arī tas ir jāaizmirst uzreiz?

LM: Tātad jūs izslēdzāt nevis cukuru, bet ogļhidrātus. Tā bija ketogenā diēta. Par to ir diezgan daudz pētījumu, bet tas nav tā, ka tā derēs pilnīgi visiem un tie dati ir diezgan īstermiņa, ar šo diētu nevar dzīvot ilgstoši. Tas ir ekstremāli. Protams, tur arī var būt savi veselības riski, kas jums par laimi nebija. Šīs enerģijas sistēmas var uztrenēt, to dara arī sportā. Ir sportisti, kas, pārejot uz šo citādo ēšanas režīmu, uztrenē šo enerģijas izmantošanu no taukiem, kas var būt arī derīgas. Bet nevar pateikt, ka šis ir vienīgais un optimālākais uztura režīms. Ir ļoti daudz citu variantu, kas arī restartē organismu, tomēr atzīmēšu, ka tie jāveic pēc konsultācijām ar ārstu. Ja runā par gavēni, tad ir arvien vairāk pētījumu un pierādījumu kā var kalorijas ierobežot un ir dažādi režīmi, kas tiešām mazina novecošanās procesus. Bet vēlreiz uzsvēršu - pirms uzsāk ketogēno diētu un tās laikā, vajadzētu būt ārsta uzraudzībai, jo var būt nelabvēlīgi rezultāti. 

Par to ko darīt, kā dzīvot, man, protams, ir jāpievienojas Ilzei un Zanei, ka išī noteicošā loma ir ģimenei. Jo bieži vien atnākot uz konsultācijām bez šaubām ir redzams, ka problēmas ir vecākiem ar šo cukuru un ēdienu kopumā. Vecāki arī bieži vien atpērkas no bērniem. Labāk uzspēlējat bumbu, nevis dodiet batoniņu, lai nebūtu jāpavada laiks. Tā ir ļoti nopietna problēma. Es kopumā teiktu, ka attiecības ar cukuru ir tikai daļa no attiecībām ar ēdienu un sevi. Te, bez šaubām, ir šī apzinātā ēšana. Tajā pašā laikā ir šis otrs virziens, kad cilvēki ir tik ļoti atkarīgi no domām par veselīgu dzīvesveidu, ka tas viņam traucē normāli funkcionēt un veikt savus darbus. Visa dzīve ir pakārtota bailēm - vai tik te kaut kas nav pievienots? Ilgtermiņā tas nav veselīgi. Jāizvairās no rūpnieciski gatavotiem produktiem, bet, ja gribas kaut ko saldu, tad gatavot pašam. Lai tā nekļūst par normu.To cilvēki patiesībā ļoti labi iemācās un parādās pavisam citas garšas nianses.  

AĒ: Ansis ir daudz runājis par pārspīlēto helsismu. Kā tas ir, kas ir tas plānais ledus – neļauties citiem, bet tajā pat laikā arī neuzspiest sevi citiem?

AJS: Ja varētu vienkārši atbildēt, būtu skaisti.

Mazliet no filozofiskas plāksnes. Kā es varu uzzināt, kur ir robeža, to es varu uzzināt tikai tajā brīdī, kad es mēģinu robežu pārkāpt. Es tikai pēc tam, kad es esmu pārkāpis robežu, tikai tad es zinu, ka es esmu pārkāpis robežu. Ja es eju un tur ir peļķe un es nezinu vai es esmu iekāpis peļķē, es viņu neredzu, tad es uzzinu to tad, kad es esmu iekāpis peļķē. Un tieši tas pats ir ar ēšanu, kas ir tas veselais, kas ir neveselais. Ja ir tās domas, kad  - vai es ēdu veselīgi, vai pietiekami pareizi. Tās domas pašas mani sāk jau traucēt, tas vairs nav labi. Te nav vienas atbildes, te ir atkal eksperimentēšana un pētīšana. Pētīt, ko es apēdu un kā es jūtos, ko es gribu. Es sajūtu, ka manī ir bads, iekāre, tad es apēdu un paskatos kā es jūtos, vai iestājas tas miers, vai ir gandarījums. Viena lieta ir par apzinātību. Lai kādi mēs tie eksperti esam, apzinātību nevar iemācīt viens otram, apzinātību var iemācīties tikai katrs pats. Man ir jāiepazīst šī sistēma – kā strādā šis prāts, šis ķermenis. Tikai es to varu iepazīt. Ir brīnišķīgi pētnieki, zinātāji, bet viņi nezina kā strādā šis, kā es jūtos, kad es apēdu, kā kad man ir bads, pārēšanas, iekāre. Tā ir viena problēma – mēs mēģinām dzīvot pēc grāmatām, mēs mēģinām dzīvot pēc priekšrakstiem. Vārdiņš diēta nozīmē, viena nozīme - kas ir tava ēdienkarte, bet otrā nozīme ir ierobežot savu ēšanu. Kāpēc lielākā daļa diētu izgāžas? Tāpēc, ka viņas nav organiskas. Mēs mēģinām dzīvot saskaņā ar grāmatu, ēst pēc ekspertu priekšrakstiem. Mēs esam pārāk unikāli, pārāk individuāli. Mums ir unikāli ķermeņi, individuāla vielmaiņa, dzīvesveids – viens kustas mazāk, otrs kustas vairāk. Mums katram vajag savu ēdienu un vienīgais kā to atklāt ir attīstot šo iekšējo vērību pret savu sistēmu, ķermeni, prātu. Eksperti var palīdzēt, bet mājasdarbs jāizdara pašam. 

AB: Kā vienā no mūsu iepriekšējām sarunām minēja profesors Andrejs Ērglis – pieaugušie, mēs esam atbildīgi paši par sevi un mēs esam atbildīgi par bērniem. Pieaugušais savu saprašanu var tā konstruktīvāk analizēt, bet mēs esam atbildīgi par bērniem. Zane, kā mēs kā pieaugušie varam palīdzēt, varam vest savus bērnus ideālajās attiecībās ar cukuru un saldumiem?

ZR: Noteikti šīs attiecības un kā uzlabot ir ļoti, ļoti sarežģīts process. Un visgrūtāk droši vien ir tos stereotipus pārvarēt. Ka salds mums nozīmē saldu, tas tiešām jau ir paaudžu paaudzēs. Un svētkos tiešām bija tās pankūkas, jo tas bija tikai tajā vienā reizē. Bet diemžēl mums kaut kā ir iegājies, ka tas ir ikdienā. Man bērnam kaut kas sāp – iedodu kaut ko saldu. Atnāk ciemos – saldu. Beigās bērnudārzā svētki atkal salds. Un beigās tā kļūst jau par tādu ikdienu. Ikdienā nevajadzētu šos cukurotos ēdienus. Un es domāju, ka paies vismaz viena ja ne divām paaudzēm jānomainās, lai šie stereotipi vismaz nedaudz mainītos šajā ziņā. Ko var vecāki darīt. Būtu jāsaprot, ka tad kad mazais zīdainis piedzimst, viņš nepiedzimst ar zināšanām par to, kas ir šokolādes konfekte, kas ir cukurs, kas ir frī, kas ir makaroni un viņam uzreiz negaršo makaroni ar sieru. Viņš visu redz ģimenē. Vecāki rādot savu piemēru, tad viņi redz. Ja viņi redz, ka mamma to dara vai tētis dara, tad viņam būs interesanti tajā vecumā, kad viņam sāk parādīties jau interese un ap gadu vecuma viņi jau sēž pie lielā galda un sāk interesēties, kas ir citiem šķīvjos. Noteikti prasa arī pagaršot. Ja viņi to neredzēs un vecāki piedomās pie saldumu lietošanas, tad attiecīgi arī bērniem radīsies šis priekšstats, ka tā nav ikdienišķa lieta. Bieži vien problēma ir ar ko arī klīniskajā praksē var saskatīties, ka tad kad atnāk vecāks un bērns un saka, ka viņš jau neiet kustēties vai ēd, bet pēc tam, kad parunājas, tad saprot, kā tad viņš viens pats neēdīs, viņam vajag ļoti lielu to atbalsta komandu. Bērniem un pusaudžiem ir svarīga vecāku iesaiste, viss ir kopā jādara. Tas ko es vēl gribētu ierosināt, ka ir jau ļoti daudzi citi veidi, kā bērnam pateikt vai parādīt, ka tu par viņu priecājies, kaut vai veidojot acu kontaktu, samīļojot un galu galā tajās dzimšanas dienās izdomāt kādas citas foršas spēles un aktivitātes nevis atnest konču vai saldumu kā mums tas ir. Esam sākuši par šo ļoti daudz runāt, mēs ejam ar šo uz priekšu, bet jā, tam noteikti ir vēl ļoti tāls ceļš ejams. 

AĒ: Paldies visiem ekspertiem un dalībniekiem! Cukurs ir tas, ko nevar izrunāt vienā diskusijā, bet ar kaut ko jau ir jāsāk.

Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.

Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.