Vide un dzīvesstils14.09.2021Ilze Aizsilniece – Ģimenes ārste, Latvijas Ārstu biedrības prezidente, biedrības "Veselīga Latvija" valdes locekle
Ainārs Ērglis – Biedrības "Veselīga Latvija" valdes loceklis
Raivis Bahšteins – Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija, politikas eksperts
Laura Auliciema – ZeroWaste Latvija pārstāve
Mārtiņš Vanags – Latvijas Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes priekšsēdētājs
Saruna “Kas ir veselīgas vides pamatu pamats? Ceļa karte uz to.”
Piesārņotā vidē nav iespējams runāt par veselu cilvēku. Pašlaik Latvijā ar saviem nodokļiem cita starpā subsidējam arī pesticīdu lietošanu. Vai ir reāli, ka Latvija pēc pieciem, desmit gadiem būtu no pesticīdiem brīva, pilnīgi bioloģiska valsts? Kā mums katram kļūt par bioloģiskās daudzveidības vēstnesi? Un Latvijai – par BIO Latviju?
Cilvēku veselība un labsajūta ir cieši saistīta ar vides stāvokli. Kvalitatīva vide nodrošina pamatvajadzības — tīru gaisu un ūdeni, auglīgu zemi, enerģiju un izejvielas ražošanai, tāpēc šī ir viena no svarīgākajām diskusiju tēmām kustības “Veselīga Latvija” ietvaros.
Latvija – laimīgākā valsts 2050. gadā: vai tas ir reāli? Vai cilvēks vispār varētu izdzīvot, ja vide būtu pilnībā sagandēta? Šos jautājumus sarunā “Kas ir veselīgas vides pamatu pamats? Ceļa karte uz to.” apspriedīs moderators, kustības “Veselīga Latvija” dibinātājs un valdes loceklis Ainārs Ērglis, ZeroWaste Latvija pārstāve Laura Auliciema, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas pārstāvis Raivis Bahšteins, ģimenes ārste un kustības “Veselīga Latvija” valdes locekle Ilze Aizsilniece un Latvijas Nekustamā īpašuma attīstītāju alianses valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Vanags. Saruna notiek Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā.
Ainārs Ērglis (AĒ): Ilze, jautājums Tev kā ārstei – kādu iespaidu uz cilvēka veselību var atstāt vide, kāda ir tās nozīme?
Ilze Aizsilniece (IA): Jau 2002. gadā pirmo reizi tika organizētas draugu talkas, lai savāktu atkritumus ceļmalās un mežos. Vēlāk – 2008. gadā mēs sākām pirmo Lielo talku, kuras pamatideja bija runāt par vides nozīmi un tās ietekmi uz mūsu veselību, rosināt sabiedrības iesaisti.
Pēdējā gadsimta laikā cilvēki ir saražojuši ļoti daudz ķīmisku vielu, kuras joprojām tiek izmantotas māju celtniecībā un ietekmē cilvēka veselību. 2013. gadā Pasaules Veselības organizācija apkopoja informāciju par endokrīnām kaitētājvielām. Daudzas no vielām, kas atrodas plastmasas pudelēs, bērnu rotaļlietās, sienu krāsās vai lakās, var veicināt audzēju rašanos, pārtraukt mūsu metabolisko procesu, ietekmēt vairogdziedzera aktivitāti un vielmaiņu.
Otra lieta, par ko man gribas runāt, ir pesticīdi Latvijā. Pesticīdi tieši ietekmē pārtiku, ko mēs lietojam ikdienā.
Uzturs ir mazi ķieģelīši, no kā veidojas mūsu ķermenis, bet, ja tie ķieģelīši ir bojāti, tad arī mūsu ķermenis nevar būt vesels.
Pesticīdu lietošana Latvijā pieaug. Manī dziļu sašutumu radīja reklāmas, ka pesticīdi ir zāles augiem. Skaidrs, ka pesticīdi ir ļoti kaitīgi, un piemērs tam ir bērnu akūta saindēšanās ar pesticīdiem. Bērns rudenī apēd ½ kg nemazgātu ogu, taču otrajā dienā nevar piecelties, neturas kājās. Protams, bērnu aizved uz slimnīcu, un ārsti sākotnēji domā, ka tas ir kāds vīruss, tāpēc tiek attīrīts organisms, un bērnam paliek labāk. Pēc neilga laika tas atkārtojas, bet maz kam ir doma par pesticīdu lomu šajos notikumos.
Mēs piesārņotā vidē nevaram runāt par veselu cilvēku.
AĒ: Raivi, kāda ir situācija – vai ir laiks attapties un pārtraukt pesticīdu lietošanu?
Raivis Bahšteins (RB): Īstais laiks attapties ir pareizais formulējums, jo mēs kļūstam arvien saindētāki.
Sabiedrībai ir tiesības prasīt tīru pārtiku, tīru vidi un tīru augsni, jo viens no laimīgas sabiedrības faktoriem ir drošība. Drošība un tīra pārtika varētu būt viens no pamatakmeņiem – lai cilvēkam nav jāmin, kurā ogā vai maizē būs pesticīdi.
Šobrīd tie ir visur, arī medū. Manuprāt, tā ir ļoti svarīga tēma. Ja mēs skatāmies uz mūsu kaimiņvalstīm, piemēram, Dāniju – tur visās skolās, slimnīcās un cietumos pasniedz tikai 100% bioloģisku pārtiku. Arī Romā katru dienu izsniedz tūkstošiem bioloģiskās pārtikas porciju. Vīnē ir gandrīz 900 hektāru, kur tiek audzēta bioloģiskā pārtika pilsētas cilvēka ikdienas vajadzībām.
AĒ: Mārtiņ, kā tev šķiet, vai tas ir reāli – Latvija pēc 5 līdz 10 gadiem kā no pesticīdiem brīva, pilnīgi bioloģiska valsts?
Mārtiņš Vanags (MV): Droši vien, ka ir reāli. Vēl 70. gados pa Rīgas centrālajām ielām brauca lielās fūres, lauksaimniecības un ceļu būves tehnika. Salīdzinot ar to laiku, pilsēta ir kļuvusi stipri draudzīgāka.
Šobrīd Rīgas pilsētvidē nepārtraukti tiek zīmētas tādas kā piramīdas, kur augšā ir gājējs, tad ir velosipēds, sabiedriskais transports, privātais transports, un pašās beigās ir smagais transports.
Jaunā Rīgas dome solīja, ka pilsētas centru padarīs cilvēkiem draudzīgāku, un tas arī notiek. Otra lieta, kam es gribētu pievērsties, ir Rīgas iedzīvotāju dzīvesvietas. 73% Rīgas iedzīvotāju dzīvo padomju laikos būvētās un neatjaunotās ēkās, šis skaitlis mani ļoti satrauc. Šīs mājas kādreiz tika būvētas industriālā spēka vajadzībām.
AĒ: Laura, kā tev liekas, vai mēs varam būt pilnībā bioloģiska valsts?
Laura Auliciema (LA): Runājot par pesticīdiem un veselību, vēl netika minēts tas, ka šie
sintētiskie minerālmēsli ne tikai ietekmē mūsu veselību, bet arī piesārņo vidi, kas pēc tam mazina bioloģisko daudzveidību.
IA: Ja pesticīdi nonāk cilvēka organismā, tie pēc tam ietekmē arī vairākas tālākās paaudzes.
LA: Bioloģiskai daudzveidībai ir ļoti liela nozīme, bet, ja mēs mēģinām runāt ar sabiedrību par vides izglītību, viņus tas neinteresē. Mēs nevaram paļauties uz cilvēku pašiniciatīvu, ļoti liela nozīme ir valsts pārvaldei, kādā mērā valsts pārvalde nodrošina šo iespēju pilsoniskai līdzdalībai, cik liels ir atbalsts nevalstiskajām organizācijām, lai to veicinātu. Es dzīvoju Marokā, un tur šādas vides politikas vispār nav. Ir ļoti interesanti vērot, kā tas atsaucas uz cilvēku labklājību un labsajūtu. Tur nav nodrošinātas tik elementāras lietas kā atkritumu apsaimniekošana, notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, nav nodrošināts dzeramais ūdens – cilvēki atkritumus met, kur pagadās. Latvijā tas viss mums jau ir, tā situācija ir labāka, bet ir vieta izaugsmei.
MV: Es saprotu, ka ir pesticīdi, kurus izmanto lauksaimniecībā, lai uzlabotu ražu, un ir bioloģiskā lauksaimniecība. Cik esmu sekojis līdzi, tad viens no argumentiem šim visam ir tāds, ka ar bioloģisko lauksaimniecību nebūs iespējams pabarot cilvēkus.
RB:
Ļoti daudzās vietās, arī ANO ziņojumos ir izstāstīts un aprēķināts, ka bioloģiskā lauksaimniecība var pabarot. Neklausāmies tādās muļķībās.
It sevišķi mūsu valstī varam pabarot, jo ir vēl saglabājušās mazās un vidējās saimniecības, kuras nav pilnībā tendētas uz graudiem.
AĒ: Graudi nav tie, ko uztura ārsti rekomendē. Uztura piramīdā graudaugi jau sen vairs nav kā pamats.
RB: Ļoti daudzi bioloģiskie lauksaimnieki audzē auzas, kas nav gluži tie paši kvieši. Tiek audzēti arī speltas kvieši, kas ir veselīgāki, arī pākšaugi tiek aktīvi audzēti. Piemēram, tikko Dobeles dzirnavnieks ir atklājis ekoloģisko auzu pārslu ražotni, kas Latvijai ir milzīgs projekts.
AĒ: Kas ir tās indes, ko dažās reklāmās sauc par “zālēm augam”? Pesticīdi ir tie galvenie? Tās ir kaut kādas ķīmiskas vielas?
IA: Pesticīdi ir liela ķīmisko vielu grupa, kas iznīcina kukaiņus, sēnīti un vīrusus. Vēl bez pesticīdiem ir vielas, kas regulē, cik augstu tas kviesis vai rudzu vārpa augs. Ja kādreiz tie bija gari augi, tad tagad tie ir maziņi. Vēl nav izpētīts, cik bīstami tas ir cilvēka organismam.
RB: Es domāju, ka mēs varētu par šo vairāk parunāt, jo, cik saprotu, mēs tagad nodarbojamies ar vīzijām, nevis šodienas kritizēšanu, ejam uz priekšu un skatāmies uz tīru, bioloģisku lauksaimniecību.
Bioloģiskā lauksaimniecība ir vienīgais pamats, uz kā var attīstīties nākotnes lauksaimniecība. Iespējams, ka arī bioloģiskajai lauksaimniecībai ir trūkumi, bet tie pamatprincipi balstās uz pašpietiekamību, uz mazāku ārējo vielu iepirkšanu, ievešanu.
Latvija ir piesardzīgākā valsts Eiropā bioloģiskās lauksaimniecības ziņā un uz visiem šiem progresīvajiem jaunumiem skatās piesardzīgi.
AĒ: Tātad – Latvijai pēc 5 līdz 10 gadiem ir iespējas būt bioloģiskai valstij?
RB: Es domāju, ka tas pilnīgi noteikti ir iespējams. Es nemācēšu pateikt - pēc 5 vai 10 gadiem, bet mēs pie tā nonāksim. Ir tāda lieliska iniciatīva “Eiropas Savienības rīcības plāns bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai”. Tajā tiek runāts par BIO apgabaliem, par teritorijām, kurās varētu saimniekot tikai bioloģiski. Šie apgabali varētu kaut ko risināt, tās būtu tās mazās teritorijas, kurās būtu aizliegts izmantot pesticīdus, kurās mēs zinām, kā tiek saimniekots.
MV: Esmu bijis gan Berlīnē, gan Amsterdamā, gan daudz kur citur, kur cilvēkiem ir izveidoti mazi dārziņi, notiek urbānā dārzniecība, ir kopīgs komposts, paši uz vietas kaut ko ražo.
Es atceros, ka padomju laikos cilvēkiem mazdārziņi asociējās ar nabadzību – ja veikalā tu neko nevarēji nopirkt, tad tu varēji kaut ko izaudzēt.
Mūsdienās cilvēki sev veido šos mazdārziņus, jo saprot, ka pats var izaudzēt, piemēram, bioloģiskos tomātus. Tu esi drošs par to, ko tu tur izaudzē. Manuprāt, Lucavsala būtu izcila vieta urbānai dārzniecībai. Man liekas, ka kaut kādas transformācijas notiek, un tas priecē.
Daba pamazām ienāk pilsētā.
IA: Starp citu, mazdārziņi ienāk no Lielbritānijas. Pēc kara Londonas iedzīvotājiem, zinot, cik zeme ir dārga, tika piešķirti šie te mazie dārziņi.
AĒ: Laura, varbūt šī dabas ienākšana pilsētā ir ceļš, pa kuru mums ir jāiet? Varbūt tev ir kādas citas idejas?
LA: Klausoties, ko stāsta kolēģi, es arī sapratu to, cik ļoti ir mainījusies attieksme. Tagad cilvēki pilsētā grib dabu, kokus, parkus un mazdārziņus.
Mūsdienās tas ir dzīves stils, kurā cilvēki grib sev apkārt zaļumu.
Mums svarīgi būtu fokusēties ne tikai uz jauniešiem, bet arī uz vecākiem cilvēkiem, jo bērniem un jauniešiem mums jau ir gana daudz projektu par vides izglītību. Un tagad tā padomāju – cik aktivitāšu mums ir bijušas citās valodās? Tas arī ir svarīgi.
AĒ: Ilze, tavuprāt, šī bioloģiskā valsts ir reāla? Mēs esam gatavi tam pietuvoties?
IA: Es domāju, ka ļoti reāla, mēs jau tagad ik pa brīdim starptautiskā novērtējumā esam augšgalā ar savu zaļumu. Protams, ka mums ir, ko uzlabot, bet tas noteikti ir iespējams. Mums ir liela teritorija, nav daudz iedzīvotāju, ir ļoti daudz mežu, bioloģiskā lauksaimniecība gūst popularitāti un tas zaļums arvien vairāk ienāk pilsētā.
AĒ: Vai tiešām bioloģiskā pārtika ir daudz dārgāka kā nebioloģiskā jeb rūpnieciskā, vai tas arī ir tikai mīts? Kāds ir bioloģiskās lauksaimniecības ekonomiskais aspekts?
RB: Šis jautājums ir labs, bet reizē ir neloģisks, jo ko tad mēs darām?
Mēs subsidējam parasto konvenciālo lauksaimniecību. Mēs ar saviem nodokļiem subsidējam pesticīdus. Ko mēs varam runāt par kaut kādām investīcijām bioloģiskā lauksaimniecībā, ja mēs paralēli subsidējam rūpniecisko? Liela daļa subsīdiju naudas vienkārši aiziet pesticīdu lietošanai – dabas un sevis piesārņošanai.
AĒ: Tad vienkārši nesubsidēt jaunu piesārņojumu, un tad paliks nauda subsidēt bioloģisko lauksaimniecību?
RB: Jā. Piemēram, Dānijā ir ieviests pesticīdu nodoklis. Ja tu gribi tos lietot, tev ir jārēķinās ar kaut kādām izmaksām. Es domāju, ka šis ir tas ceļš, uz kuru jāiet arī mums. Mums vajadzētu stāstīt šīs bioloģiskās daudzveidības stāstu sabiedrībai – par plusiem, jo pašlaik mums finansē visādas filmiņas, kur lauksaimnieki stāsta, ka nav iespējams neko izaudzēt bez pesticīdiem. Tajā pašā laikā paskatāmies, cik globāli liela ir bioloģiskās lauksaimniecības nozare, tā katru gadu piedzīvo neticamu izaugsmi.
AĒ: Paldies, es tiešām nebiju aizdomājies līdz šim, ka mēs subsidējam pesticīdus.
MV: Es esmu pamanījis, ka pēdējā laikā notiek debates starp Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, ministru un lauksaimniekiem. Manuprāt, Artūrs Toms Plešs ir pirmais tāda līmeņa politiķis, kurš ir sācis šos jautājumus kaut cik aktualizēt. Ledus ir sakustējies.
RB: Arī Ilze piedalās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) darba grupā par pesticīdu aizliegšanu apdzīvotu māju, lauku tuvumā. Šobrīd ar šo ejam uz priekšu, Saeima ir akceptējusi turpmākās diskusijas. Savukārt pieminētajam ministram gribētu pateikt paldies, ka viņš ir šādu frāzi izteicis, ka šie
lauksaimnieki patiesībā nodokļos ienes mazāk nekā saņem subsīdijās, līdz ar to tas ir pārspīlēti - tas milzīgais ekonomiskais ieguvums, ko Latvijai sniedz lauksaimniecība.
Mums vajag Zemkopības ministriju ar līdzīgu drosmi.
AĒ: Kā ar to cilvēku domāšanu?
MV: Man nesen bija viena diskusija, kurā teica, ka Rīgas ielās izvietotie stabiņi ir slikti. Komunikācija esot slikta. Manā izpratnē šis stabiņš ir pašizskaidrojošs. Tam nekāda komunikācija nav vajadzīga, jo ir skaidrs, kādēļ tas tur ir. Tas ielas telpu sadala par labu gājējiem, ļoti vienkārši. Protams, autobraucējam, kurš grib skriet, tas neder. Tā ir acīmredzama interešu sadursme.
AĒ: Tur es tev piekrītu. Tas otrs aspekts - kā liela daļa sabiedrības, saprotot, ka lietot uzturā bioloģisku pārtiku ir daudz labāk, pieļauj tās neienākšanu iekšā? Kur ir tas fenomens?
LA: Manuprāt, būtisks ir komunikācijas aspekts. Valsts pārvaldei ir jākomunicē visi procesi, ir vajadzīgas skaidrojošas kampaņas. Zinātnieki veido zinātniskus rakstus, bet līdz sabiedrībai, līdz vienkāršajiem cilvēkiem šī informācija nenonāk. Mums iztrūkst plānošana ilgtermiņā. Stabiņi ir brīnišķīgi, bet sabiedrībai to vajag paskaidrot, nevis tos tikai uzbliezt.
IA: Vajadzēja saplānot, piemēram, to, ka blakus velo joslām neierīko automašīnu stāvvietas, auto var novietot pretējā ceļa pusē. Tas, kas tagad ir Rīgas ielās – drīkst mašīnu novietot tieši blakus riteņbraucēju joslai, un tad, kad tavs bērns ver vaļā mašīnas durvis, tad vai nu viņam uzskrien virsū riteņbraucējs, vai arī viņš traucē riteņbraucējam.
AĒ: Atgriežamies vēl nedaudz atpakaļ pie bioloģiskās lauksaimniecības un tad pievēršamies pilsētvidei. Kas komunikācijā nav kārtībā? Kāpēc mēs nepieprasām bioloģisko lauksaimniecību?
RB: Šobrīd skaidrošanas process ir tieši vienas biedrības rokās, un resursu ir tik, cik ir biedru, un nozare ir tieši tik liela, cik tā ir. Mēs tiešām priecātos, ja valsts nāktu talkā, mēs būtu atvērti jebkādām kampaņām. Vēl viena un ļoti būtiska lieta – mums trūkst rīcības plāna par to, kādā virzienā mēs ejam.
AĒ: Jūs būtu gatavi šo rīcības plānu veidot?
RB: Mēs esam gatavi piedalīties tā izstrādē, bet tomēr būtu daudz labāk, ja to rakstītu ministrija, jo, ja rakstītu mēs, viņi ieliks mapē lapiņu un teiks - ko tie trakie te uzrakstījuši. Šis plāns ir Zemkopības ministrijas pārziņā. Dānijā 2015. gadā uzrakstīja šādu plānu, tagad var redzēt, cik lielā mērā tur ir ienākusi bioloģiskā lauksaimniecība.
AĒ: Mārtiņ, kā tev šķiet, vai ir jāgaida, kamēr Zemkopības ministrija to izdarīs?
MV: Manas galvenais padoms būtu runāt ar cilvēkiem. Es neieteiktu paļauties tikai uz medijiem, jo tas der tikai kaut kādai fona informācijai. Iepriekšējā gadsimtu mijā lauksaimniecībā tika nodarbināti 40% cilvēku. Tagad, ja es pareizi atceros, IKP daļa ir kaut kādi 2 vai 3%, tie nav vēlētāji, tur ir cita veida interešu pārstāvība. Ir kaut kā pieņemts, ka ir lauksaimniecība, tāda tā ir, tur nevar mainīties. Ja mēs iejauksimies, tad sabruks tas, kas jau ir.
LA:
Manuprāt, tas ekonomiskais rīks spēlē ļoti lielu lomu. Piemēram, kad es skaidroju savai mammai par visām šīm lietām, viņa man atbild: “Ja veikalā ir šī prece, tad es nenomiršu, un tas sanāk lētāk.” Skaidrs, ka bioloģiskai pārtikai izmaksas ir augstākas. Šīs preces vajadzētu izņemt ārā no apgrozījuma, tāpat kā tas notika ar plastmasas traukiem, jo citādāk cilvēki to neuztver nopietni. Cilvēki nezina, ka EKO preces ir tikai tās, kurām ir sertifikāts, viņi pērk visu to, kur uzrakstīts EKO, kaut patiesībā tas nav bioloģiskās lauksaimniecības produkts. Ir ļoti daudz dezinformācijas.
AĒ: Kad pārtrauca tirgot plastmasu, es redzēju “Facebook”, kā kāds bārmenis bija sapircies kaudzi ar plastmasas traukiem, kamēr vēl varēja, izmantoja pēdējo izdevību. Ilze, kā tev šķiet, tas ir tāds cilvēka apziņas fenomens? Cilvēks zina, ka tas nav labi, bet viņš pērk.
IA:
Cilvēki vienkārši nesaprot, ka, piemēram, ēdot no šiem plastmasas traukiem, tiek piesārņota vide. Cilvēki nezina, ka, ilgstoši dzerot ūdeni no plastmasas pudeles, tas vairs nav parasts ūdens, tas ir ūdens ar plastmasas mikrodaļiņām, kas nonāk organismā un veicina audzēju rašanos.
Ja cilvēks uz šo plastmasas trauku lietošanu paskatītos no šāda punkta, es nedomāju, ka viņš gribētu mājās sapirkties ļoti daudz plastmasu, kamēr vēl atļauts, un to lietot.
Piemēram, ja plastmasas traukos ieliek karstu zupu, tad tas ir pavisam traki, tā ir plastmasas zupa, nevis vienkārši zupa. Un, ja cilvēks to saprot, viņš nepirks.
AĒ: Kā mums viņam likt saprast?
IA: Izglītojot. Es domāju, ka mēs esam darījuši pietiekami daudz, lai izglītotu sabiedrību, un tā apziņa ir atnākusi. Vienmēr kādam šķitīs, ka vecais produkts bija daudz labāks nekā tas, ko piedāvā tagad. Šo protestu samazina izpratne, kāpēc to nevajag. Ja cilvēki padomātu, cik daudz plastmasas salu ir Klusajā okeānā.
Pie Havaju salām ir 3 milzīgas plastmasas salas okeāna vidū. Tās ietekmē visu - klimatu, sasilšanu, ūdens temperatūru, tās ietekmē visus mūs, tās ietekmē to, kāpēc kaut kur ir neapturami plūdi. Nevar domāt, ka tas ir tālu un uz mani neattiecas. Attiecas. Šajā planētā katrs kvadrātcentimetrs attiecas arī uz mani. Ja es gribu, lai es pati, lai mani bērni un citas paaudzes var dzīvot normāli, man ir jādomā, kas notiek Āfrikā, kas notiek Klusajā okeānā, kas notiek Antarktīdā, jo tā ir mūsu planēta Zeme, tā ir mūsu lielā mamma.
AĒ: Varbūt sabiedrībai šo visu ir nepieciešams stāstīt vienkāršākā valodā?
RB: Patiesībā par bioloģisko daudzveidību mēs arī runājam šādās kategorijās. Mēs runājam par smilšainu kartupeli, mēs nerunājam par pesticīdu, mēs runājam par labu pārtiku, vietējo. Vēl piebildīšu par iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kad faktiski visas partijas bija parūpējušās priekšvēlēšanu kampaņās lielas rindkopas veltīt bioloģiskajai daudzveidībai.
MV: Nu tāpat jau arī Rīgas vēlēšanās. Rīgas vēlēšanās principā vinnēja partijas, kas solīja ierīkot velo joslas, tas bija viens ļoti konkrēts, skaidrs solījums.
AĒ: Tas atkal liek domāt, ka mūsu virziens ir pareizs. Proti, lietu virzība ir pareiza. Vai šī apziņa var palīdzēt ko fundamentāli mainīt?
LA:
Kaut kādas pārmaiņas notiek. Piemēram, kādreiz liela daļa slēpa to, ka iegādājās lietotu apģērbu, bet tagad tas ir tikpat populāri kā pirkt jaunu apģērbu.
Mēs visu laiku esam runājuši, ka vajag pirkt lietotu, ir jāmēģina labot to, kas ir salūzis, atteikties no liekā. Sabiedrībai vajag šīs lietas skaidrot.
MV: Arī man ir līdzīgas domas.
Kādreiz mazdārziņi bija kaut kas slikts, tagad to sauc par urbāno dārzniecību, tagad tas ir kaut kas labs. Kādreiz humpalu veikals bija kaut kas apkaunojošs, tagad tā ir zaļā aprite. Es šo bioloģisko pieeju uzskatu kā dzīvesstilu.
Tas ir dzīvesstils cilvēkiem, kuru rocība to atļauj.
AĒ: Ja mēs esam tik labā situācijā, kāpēc mēs nevaram iet Eiropai pa priekšu?
IA: Es domāju, ka noteikti varam.
RB: Es domāju, ka tas ir viens no risinājumiem, lai mēs nestāvētu uz vietas, jo
šobrīd apstāties nozīmē atpalikt.
AĒ: Pretspēlētāju ir ļoti daudz. Daudzi saka – mums zaļie kaut ko atkal par Eiropas naudu.
LA: Tur arī ir dezinformācija. Visu laiku Zemkopības ministrija cīnās ar VARAM un otrādi. Tāpat arī visas biedrības, kā ir zaļā iniciatīva, tā uzreiz pret. Ir jāstāsta, ka tas noteikti ir ieguvums. Ir atkal tas komunikācijas trūkums, vajag izdomāt, kā cilvēkiem pateikt to, ka viņiem no tā būs ieguvumi.
MV: Man liekas, ka viena lieta, kurai še neesam pieskārušies, ir korporatīvā līderība. Mēs zinām, ka ir Swedbank, kur ļoti nopietni skatās arī to, cik ilgi var finansēt mājokļus, kas ir energoneefektīvi. Tu saproti, tev būs labāks kredītprocents, ja mājoklis ir energoefektīvāks. Bieži vien cilvēkiem sava ikdiena vairāk saistās ar darba vietu, nevis ar valdību, tāpēc korporatīvai līderībai šajā ziņā ir ļoti plašas iespējas.
AĒ: Kā tu jūti savā vidē - tur šis zaļais ir kā lamuvārds?
MV: Tā ir nākotne. Rīgā tūlīt taps koka pamatkonstrukciju biroju ēka, tiks celtas arī dzīvojamās ēkas, kur betons tiek aizvietots ar atjaunojamu resursu. Tā ir nākotne. Tur nav diskusiju. Ir tādi ilgtspējas sertifikāti biroja ēkām. Nekustamo īpašumu nozare ir kaut kas pilnīgi cits.
AĒ: Nekustamo īpašumu nozare varētu nākt ar netradicionālu pieprasījumu – klau, mums nāks lieli starptautiskie īrnieki, bet, ja Latvija būtu bioloģiski tīra valsts, mēs par katru kvadrātmetru varētu saņemt vairāk. Vai nekustamo īpašumu attīstītāji un pārvaldnieki ar varētu nākt ar šādu pieprasījumu – Latvija – bioloģiski tīra valsts?
MV: Es nezinu tieši par to bioloģisko. Mēs tagad ar Rīgas domi runājam par to, ka varētu piešķirt īpašu nekustamā īpašuma atlaidi tiem, kuri ir uzbūvējuši vienu ēku, kas ir īpaši ilgtspējīga. Viņi sola, ka šādu iniciatīvu atbalstīs.
IA: Es esmu domājusi, kā tas būtu, ja pašvaldība maksātu īri īpašniekiem, kuri gadiem apkopj savus neapbūvētos zemes gabalus? Nevis, ka tā ir daudzdzīvokļu māja, bet viņi saņem pieklājīgu maksājumu no pilsētas par to, ka viņi kopj to zaļo pleķīti?
AĒ: Vai jūs būtu gatavi nedaudz agresīvāk strādāt un dot informāciju par bioloģisko saimniekošanu un pārtiku, teiksim, arī izplatīšanai “Zero Waste” veikalos?
RB: Mēs arī to darām, mēs dodam informāciju dalīšanai veikalos. Mums tiešām ir savs žurnāls “Ēdam bioloģiski”, kas pagājušajā gadā tika nodrukāts un ļoti veiksmīgi izķerts tirdzniecības vietās, un tas bija ļoti labs projekts. Ja pajautātu Zemkopības ministrijai, cik mēs esam neagresīvi, viņi teiktu, ka mēs esam visagresīvākie, visbriesmīgākie un to vien darām, kā bendējam viņiem nervus.
AĒ: Es šobrīd runāju vairāk par sabiedrību.
RB:
Sabiedrībā mēs neejam ar ziņojumu, ka pesticīdi ir slikti, mēs ejam ar ziņojumu, ka bioloģiskā pārtika ir laba,
jo tas ir mūsu stāsts. Mēs arī esam runājuši, ka tas, kā mums pietrūkst, ir sabiedrības līdzdalība, sabiedrības balss, kas arī runā par šīm vērtībām. Viena lieta ir tas, ko mēs varam no lauksaimnieku puses darīt, bet patiesībā ietekme vai neietekme no bioloģiskās daudzveidības skar visu sabiedrību. Mēs priecātos, ja mums būtu pozīcijas sabiedrībā. Cilvēks, kurš dzer kaut vai bioloģisko pienu vai ēd bioloģiskās auzu pārslas, viņš jau ir tāds mazs vēstnesis, viņš pastāsta draugiem un kaimiņiem, ieliek sociālajos tīklos. Un, starp citu, tā kustība nav maza, tā ir pamanāma.
AĒ: Man ir tikai viena piebilde - ja šī kustība būtu pietiekami pamanāma, konvencionālās lauksaimniecības lobijs neatļautos izplatīt reklāmas par “zālītēm augiem”.
RB: Vai saproti, kāpēc līdz šim nebija šādas komunikācijas? Tāpēc, ka viņi beidzot ir pamanījuši, sajutuši spiedienu.
MV: Es esmu pamanījis daudzas jūsu aktivitātes. Vienīgā lieta, ko vajadzētu koriģēt, - visa šī lieta šķiet kaut kādā veidā elitāra. Tas drīzāk ir par to, ko tu pats izaudzē, atbildība par dabu. Labi, es nezinu cenu indeksus, es nepārbaudu, cik maksā parastais tomāts attiecībā pret bioloģisku tomātu. Varētu uzdot šādus jautājumus priekšvēlēšanu diskusijās, citādāk visi tikai jautā par tramvaja biļeti.
LA: Bet lielai sabiedrības daļai tas tomēr ir dārgi.
MV: Bet ziniet kā, daudziem šķiet, ka, piemēram, tās CO paneļa mājas, salīdzinot ar betona mājām, ir daudz dārgākas, bet patiesībā tā atšķirība ir tikai kādi 7%. Jautājums drīzāk par paradumiem. Vai cilvēks ir gatavs dzīvot daudzdzīvokļu koka ēkā?
RB: Cenu atšķirības ārkārtīgi mazinās gan Latvijā, gan Eiropā. Absurds, bet bieži vien bioloģiskam pienam iepirkuma cena ir zemāka nekā parastajam.
AĒ: Nav jau tā, ka visi lielie lauksaimnieki ir slikti, Dobeles dzirnavniekam ir EKO līnija, Tukumā ir EKO līnija, mēs jau negribam, lai viņi pārtrauc ražot, bet, lai viņi ražo bioloģiski. Nav jau neiespējams to izdarīt, tās cenu atšķirības ir tik mazas, ka pietiktu ar nelielu subsīdiju, un tās būtu līdzīgas.
RB:
Tur jau tā lieta, neviens lauksaimnieks nav slikts, bet viņš dejo pakaļ politikai. Tur ir jābūt ļoti kaitnieciskam cilvēkam, kurš apzināti grib indēt dabu.
AĒ: Laura, kā tev liekas, ko mēs varam darīt kā kustība?
LA:
Kādēļ Latviju uzskata par zaļu valsti? Visticamāk tāpēc, ka Rietumeiropā ir mazākas mežu platības vai ir citas valstis, kurās ir tuksneši. Mums ir jāsaprot, ka puse Latvijas teritorijas ir meži, bet šī puse iekļauj gan izcirtumus, gan jaunaudzes. Dabisko mežu ir ļoti maz, bioloģiskās daudzveidības ir maz. Daudzveidību mēra pēc tā, cik daudz augu sugas ir uz kvadrātmetru. Daudzveidīgā vidē tās ir 30-40 sugas. Tad, kad dabā tika novērtēts šo patiešām neskarto platību procents, tas izrādījās ļoti minimāls. Mums ir iesēdies prātā, ka Latvija ir zaļa, neskarta daba, bet tā nav.
RB: Tas, ko tu tagad runā, arī ir lauksaimniecība, jo lauksaimniecība lielā mērā pārvalda šīs dabiskās pļavas, un tai ir izvēles iespējas uzturēt šo dabas brīnumu vai ņemt un uzart.
AĒ: Kā jums liekas, kas ir tas sausais atlikums un kas no šodienas mums būtu uz rītdienu jāpaņem līdzi?
RB: Sausais atlikums ir tāds, ka
bitēm jau šobrīd velta daudz vairāk laika nekā pesticīdiem, un par to man ir prieks. Sabiedrība tomēr ir diezgan zinoša un arvien vairāk izprot šīs lietas, interesējas, un tad arī katrs izdara savus secinājums.
Man šķiet, ka secinājums no šīs dienas sarunas ir viens vārds, kas sastāv no diviem - BIO Latvija.
LA: Es pat nezinu, bieži ir diskusijas par vidi, un mēs maļamies, maļamies paši savā burbulī, un tādējādi tas arī neaizmaļas nekur tālu. Tāpēc es teiktu, ka tā, kas turpmāk jāakcentē, ir sadarbība, pilsoniskā līdzdalība, nevalstiskās organizācijas, mums ir vajadzīgs valsts atbalsts - sevišķi lauksaimniekiem, lai veicinātu un pārietu uz bioloģisko lauksaimniecību, lai veicinātu ilgtspējīgas izvēles.
Autora viedoklis ir neatkarīgs no portāla redakcijas. Autors ir atbildīgs par pausto faktu patiesumu.
Izmantojot informāciju no portāla “Veselīga Latvija”, atsauce ir obligāta.
